Brazīlijas Neatkarības karš

Brazīlijas Neatkarības karš noritēja no 1822. gada februāra līdz 1824. gada martam. Kara iemesls bija Brazīlijas Impērijas pašpasludinātā neatkarība un atdalīšanās no Portugāles, Brazīlijas un Algarves Apvienotās Karalistes. Karš noritēja Brazīlijas teritorijā un Atlantijas okeānā. Karā kritušo skaits ir neskaidrs, aprēķini svārstās no 5700 līdz 6200 kritušajiem.

Pedru I pasludina Brazīlijas neatkarību

Portugāles karalistes galms pēc bēgšanas no Napoleona armijas 1808. gadā pārcēlās uz Brazīliju, Riodežaneiro. Lai arī Napoleons bija sakauts jau 1814. gadā, Portugāles karalis Žoao VI ar galmu turpināja uzturēties Brazīlijā un 1815. gadā savu valsti pārveidoja par Portugāles, Brazīlijas un Algarves Apvienoto Karalisti, tādējādi Brazīliju no kolonijas paaugstinot līdz karalistei.

1820. gadā Portugālē notika revolūcija, kas pasludināja jaunu konstitūciju; izpildvara nonāca parlamenta rokās. 1821. gada februārī revolucionāri nemieri sākās arī Brazīlijā, dumpiniekiem pieprasot parlamenta izveidošanu un konstitūcijas pieņemšanu. Konstitūcijas atbalstītājus apspieda karaspēks kroņprinča Pedru vadībā. Politiskā situācija Portugālē bija tāda, ka Žoao IV bija spiests tur atgriezties, par reģentu Brazīlijā atstājot Pedru I.

Parlamentārā valdība Portugālē vēlējās nostiprināt savu kontroli arī Brazīlijā, samazinot tās privilēģijas un autonomiju. Brazīlijas augstmaņu vidū sākās neatkarības pasludināšanas kustība. Piemēru rādīja kaimiņu reģioni - šajos gados neatkarību pasludināja visas Spānijas impērijas kolonijas Latīņamerikā.

1821. gada 5. jūnijā Portugāles parlamentam uzticīgais Riodežaneiro garnizona komandieris pārņēma varu, un pieprasīja Pedru atgriešanos Portugālē. Atlikušajos 1821. gada mēnešos Pedru pavadīja slepenās sarunās ar reģionu pārstāvjiem, par to, vai viņam būtu jāpaliek Brazīlijā. 1822. gada 9. janvārī Pedru pasludināja – Es palieku! (Fico). Riodežaneiro garnizona komandieris bija neapskaužamā situācijā – no viena puses, viņš bija lojāls Portugāles parlamentam un konstitūcijai, no otras, viņš nebija gatavs ar bruņotu spēku uzbrukt un iznīcināt Portugāles troņmantinieku. Galvaspilsētā izvietotās valdības karaspēka vienības lēnām aplenca un no piekļuves ostai atgrieza Pedru uzticīgās karaspēka vienības. Februāra sākumā Pedru izvirzīja ultimātu – vai nu Portugālei uzticīgais karaspēks kāpj kuģos un dodas mājup, vai arī viņš pavēlēs uzsākt uzbrukumu. 1822. gada 15. februārī Portugālei lojālais Riodežaneiro garnizons piekrita evakuācijai. Padru bija izdevies iegūt kontroli pār Minasžeraisas un Sanpaulu provincēm.

1822. gada 7. septembrī Pedru publiski no savas uniformas norāva Portugāles uzplečus un paziņoja, ka līdz nāvei cīnīsies par Brazīlijas neatkarību. 1822. gada 12. oktobrī viņu pasludināja par Pedru I, pirmo Brazīlijas Impērijas imperatoru.

Pirmais viņa uzdevums bija pakļaut portugāļiem joprojām lojālās Baijas, Paras un Maraņaunas provinces ziemeļos. Brazīlijas armiju izveidoja no neatkarībai uzticīgiem kareivjiem, provinču zemessargiem, vergiem un ārvalstu algotņiem. Pa visu Brazīliju izkaisītās portugāļu armijas vienības, kuru kopskaits bija ap 10 000 kareivjiem, nespēja izturēt brazīļu spiedienu, un atkāpās uz piekrasti, kur lielajās ostas pilsētās – Belenā, Montevideo, Salvadorā u.c. - tiem bija cerības uz jaunu papildspēku saņemšanu. Brazīlijas milzīgie izmēri un jebkādu iekšzemes ceļu trūkums nozīmēja, ka Pedru I šo pilsētu pakļaušanai bija jāizmanto nelielā brazīļu karaflote, kas pieredzējušā angļu jūras virsnieka Tomasa Kokrena vadībā izpildīja šo uzdevumu un sagrāba lielākās ostas ziemeļu provincēs. Aplenktā Montevideo garnizona padošanās 1824. gada 8. martā iezīmēja Brazīlijas Neatkarības kara beigas.

Neatkarības atzīšana

labot šo sadaļu

1823. gadā Portugālē notika jauna revolūcija, karalis Žoao IV atguva kontroli pār izpildvaru. Viņš informēja Pedru I, ka politiskā situācija viņam neļauj atzīt Brazīlijas neatkarību, taču nekādas jaunas militārās darbības vairs netiks veiktas. Ar Lielbritānijas starpniecību 1825. gada 29. augustā Riodežaneiro parakstīja brazīļu-portugāļu līgumu, ar kuru Portugāle atzina Brazīlijas neatkarību.

Brazīlijas zaudēšana bija ievērojams trieciens Portugāles koloniālajai impērijai, kas turpmāk pievērsās Angolas un Mozambikas provinču paplašināšanai.