Blēzs Sandrārs

Blēzs Sandrārs (franču: Blaise Cendrars; dzimis Frederiks Luiss Sozē (franču: Frédéric Louis Sauser) 1887. gada 1. septembrī, miris 1961. gada 21. janvārī) bija Šveices izcelsmes franču rakstnieks. Karjeras sākumā viņš neilgi izmantoja pseidonīmus Fredijs Sozē, Džeks Lī un Diogēns.

Blēzs Sandrārs Blaise Cendrars Blēzs Sandrārs 1907. gadā Personīgā informācija Dzimis 1887. gada 1. septembrī Lašodefona, Neišateles kantons, Šveice Miris 1961. gada 21. janvārī (73 gadi) Parīze, Francija

Literārā darbība Nodarbošanās rakstnieks, žurnālists Žanri dzeja, proza Slavenākie darbi "Zelts" (1925), "Moravažins" (1926), "Rums" (1930) Apbalvojumi Goda Leģiona ordenis, Parīzes pilsētas Lielā Literatūras balva

Biogrāfija

Blēzs Sandrārs ir dzimis Šveices Neišateles kantona pilsētā Lašodefonā, kur bez īpašiem panākumiem apmeklēja Neišateles komercskolu. 17 gadu vecumā viņš tika nosūtīts uz Krieviju, kur nokļuva Sanktpēterburgā par mācekli pie pulksteņmeistera un regulāri apmeklēja pilsētas bibliotēku. Tajā pašā laikā jauneklis uzrakstīja savu pirmo poēmu "Novgorodas Leģenda", kas šķietami tika pat iespiesta krievu tulkojumā. Savās vēlākās bibliogrāfijās rakstnieks vienmēr atzīmēs šo darbu, kas savā laikā netika publicēts franču valodā un no kura nav saglabājies neviens eksemplārs. Tomēr daudzi izteica šaubas par tā eksistēšanu.

Pēc atgriešanās Šveicē 1907. viņš studēja medicīnu Bernes Universitātē un franču simbolista Remī de Gurmona (Remy de Gourmont) iespaidots uzrakstīja savu pirmo dzejoļu krājumu "Sekvences" (Séquences). Iespējami, ka kaut kur ap to laiku viņš tikās ar Ādolfu Volfli, kurš vēlāk kļūs par Sandrāra romāna Moravagine (1926) galvenā varoņa prototipu un tiks aprakstīts kā "liels cilvēkzvērs".

Pēc īslaicīgas uzturēšanās Parīzē, viņš 1911. gadā uz pāris mēnešiem atgriezās Sanktpēterburgā kur uzrakstīja savu pirmo romānu, Moganni Nameh ko lasītāji atklāja tikai 1922. gadā žurnālā Les Feuilles libres. Šajā laikā Sandrārs aizrāvās ar Šopenhauera darbiem, kas iespaidoja viņa tālāko daiļradi.

1911. gadā viņš devās uz Ņujorku, kur satika Fēlu Poznansku (Féla Poznanska), ebreju izcelsmes poļu studenti, kura vēlāk kļuva par viņa sievu un viņa trīs bērnu — Odilona, Remī un Miriamas — māti. Amērikā tapa Sandrāra pirmā plašai publikai pazīstamā poēma "Lieldienas Ņujorkā" (Les Pâques à New York 1919), kas tika publicēta Parīzē 1912. gadā ar pseidonīmu Blaise Cendrars viņa un viņa drauga rakstnieka anarhista Emīla Scitja (Emil Szittya) dibinātā laikrakstā Les Hommes Nouveaux. Parīzē Sandrārs sadraudzējās ar vairākiem māksliniekiem un literātiem: Apolinēru, Šagālu, Ležē, Modiljāni, Arhipenko, Delonē.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Sandrārs brīvprātīgi iesaistās Ārzemnieku leģionā un 1915. gada 28. septembrī uzbrukuma laikā ir smagi ievainots no ložmetēja — viņa labā roka tiks amputēta virs elkoņa. Rakstniekam tika piešķirta Militārā medaļa (Médaille militaire). Gadu vēlāk, iemācījies rakstīt ar kreiso roku, viņš publicēja "Luksemburgas karu" (La Guerre au Luxembourg). 1916. gada 16 februārī, Sandrārs kļūst par Francijas pilsoni.

Pamazām attālinoties no Dada un Sirreālisma avangarda aprindām, viņš pievēršas pie kinomākslas un kļūst par Abela Gansa asistentu filmām "Es apsūdzu" (J'accuse, 1919), kur viņš arī piedalās figuranta lomā, un "Ritenis" (La Roue, 1923). 1921. gadā viņš izmēģina sevi kā režisors ar filmu "Roma", bet eksperiments izrādās neveiksmīgs.

Pēc rakstnieka un uzņēmēja Paulo Prado ielūguma 1924. gada janvārī Sandrārs dodas uz Brazīliju. Viņš atklāj priekš sevis kaut ko līdzīgu "zudušai paradīzei", ko vairākkārt apdziedās savos turpmākajos darbos. Tajā pašā gadā iznāks viņa pēdējais dzejoļu krājums "Ceļa piezīmes" (Feuilles de route) ar Brazīlijas modernisma skolas gleznotājas Tarsilas do Amaral ilustrācijām.

Atgriezies Francijā viņš uzrakstīja dažās nedēļās romānu "Zelts" (L'Or, 1925), kam sekoja "Moravažins" (Moravagine, 1926) un "Dan Žaka Atzīšanās" (Les Confessions de Dan Yack, 1929), kas tiek nominēts Gonkūra prēmijai (Prix Goncourt).

Strādājot pie romāna "Rums jeb Žana Galmota piedzīvojumi" (Rhum - L'aventure de Jean Galmot, 1930), kas balstās uz žurnālista Žana Galmota biogrāfijas fragmentiem Sandrārs iedziļinās šīs profesijas pasaulē un aizraujas ar to. 1930. gadā viņš kļūst par reportieri. 1934 gada decembrī viņš tikās ar Henriju Milleru, kurš kļuva par vienu no viņa tuviem draugiem. Viņa draugs Pjērs Lazarefs, Paris-Soir laikraksta derektors, nosūta viņu piedalīties lainera "Normandija" pirmajā braucienā, tā laikā apmeklējot Holivudu. Tajā pašā laikā Sandrārs apkopo visas savas reportāžas trīs sējumu krājumā "Patiesi stāsti" (Histoires vraies).

1939. gadā, kad Otrais pasaules karš izcēlās, viņš sāka sadarboties ar britu armiju kā kara korespondents. Viņa ziņojumi parādās arī Paris-Soir un no tiem tapušajā grāmatā (Chez l'armée anglaise). Padošanās dziļi aizskarts Sandrārs atstāja Parīzi un žurnālistiku, un pavadīja visu okupācijas laiku Eksanprovansā.

Pēckara gados rakstnieks atgriežas pie romāna žanra ar vairākiem autobiogrāfiskiem darbiem: L'Homme foudroyé, La Main coupée, Bourlinguer un Le Lotissement du ciel. Viņš apkopo savas poēmas krājumā Poésies complètes. 1949. gada 27. oktobrī rakstnieks apprecējās ar aktrisi Reimonu Dušato (Raymone Duchâteau). Sākot ar 1950. gadu, viņš bieži sadarbojās ar Francijas radio.

Viņš publicēja 1956. gadā "Ņem mani sev līdzi uz pasaules galu!" (Emmène-moi au bout du monde !). Šīs teātra hronikas divnozīmīga draiskulība, kas lielā mērā apraksta aktrises Margaritas Moreno dzīves epizodes, izraisa skandālu. Tas būs viņa pēdējais darbs, jo 1956. gada 21 jūlijā viņš piedzīvo pirmo insultu, tad otro 1957. Piekalts pie gultas 1959. gada janvārī rakstnieks saņem no Andrē Malro (André Malraux, 1901-1976) rokām Francijas Goda Leģiona ordeni. Viņš konvertējas katolicismā 1959. gada 1. maijā. Sandrārs nomira 1961. gada 21. janvārī, saņemot pēdējā minūtē vienīgo oficiālo atzinību savā dzīvē: Parīzes pilsētas Lielo Literatūras balvu (le Grand Prix littéraire de la Ville de Paris).