Birzītes dabas taka

Birzītes dabas taka ir 1,2km gara, pauguraina dabas taka Zemītē, kas ved caur mazu mežu — Birzīti.

Birzītes Dabas Takas karte, 2024

Vēsture

Kara laiki

1919. gada janvārī, Zemītes nakts kaujā, esošo Bērzu kalnu (Tagad: Ziemeļu kalns) ielenkuši vācieši, no kurienes šāvuši uz 10. strēlnieku pulku, kuri aizsargāja Baznīcas kalnu un esošo Mācitājmāju. Roberta Jankina komandētā 4. rota ieņēma pakalnu, jo vajadzēja nodrošināt atkāpšanas ceļu. Rota metās uzbrukumā un padzina vāciešus. Tumsā varēja tikai dzirdēt, ka tie bēgot svieda uz sasalušas zemes savus vieglos ložmetējus. Vāciešu nodoms ielenkt Zemīti agra rīta stundā neizdevās. Viņu no trim pusēm organizētie uzbrukumi tika enerģiski atsisti.

Tā pašā gadā, Bērzu kalna paklājē Landesvēristi jeb vācieši nošāvuši 19 gūstā sagūstītos sarkanarmiešus. To redzēja Zemītes kalējs Žanis Kuģis — viņam tolaik bija 14 gadi. 1987. gadā notikuma vietā uzstādīja piemiņas plāksni.

Kara liecības- ierakumus var redzēt arī šodien.

Birzītes veidošanās

Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā šajā vietā izveidoja mežu- Birzīti. 2008. gadā visa Birzīte tika izzāģēta. Tika izrakti grāvji un tostarp nozāģēja arī vienu no Zemītes dižkokiem- Bērzu. Pēc 2010. gada Birzīte netika aiztika un tā pati no jauna izauga.

Takas veidošana

Covid-19 laikos, rīdzinieks Emīls Miķelsons, bieži gāja pastaigā pa dabu. Viņš karantīnā no lielās staigāšanas iemīlēja dabu un nolēma viņu mežā, Birzītē izveidot mazu dabas taku, kura jau bija iestaigāta no tajām dzīvojošajām lapsām.

Pēc 2 gadu veidošanas, Birzītes dabas taka tika atklāta 2021. gada 29. oktobrī. Sākumā taka bija grūti izstaigājama, tostarp arī zīmes bija veidotas no mīkstas koksnes, kuras ātri gāja bojā. Taču Emīls taku visu laiku uzturēja un to drīz sāka pamanīt vietējie no Zemītes ciema.

2022. gadā Emīls takai sāka arvien vairāk pievērst uzmanību- viņš atjaunoja visas zīmes un atjaunoja takas maršutu- pagarinot to par 200 metriem.

2023. gada pavasarī dažas takas daļas tika pilnībā pārveidotas: tika izveidota "līnija"- kukaiņu mājas, kur sameta vecos kokus un lapas, kas stiepās cauri visai takai, it kā pārdalot mežu divās daļās. Atjaunoja vēl dažas zīmes, izbūvēja šūpoles saullēkta virzienā, izzāģēja dažas meža daļas un iestādīja simtiem priedes, kā dēļ taka uz dažām nedēļām tika slēgta. Savāca visus vecos kokus, izgrāba lapas un rezultāti bija lieliski- mežs kļuva tīrāks un Birzītē pirmo reizi sāka augt sēnes un puķes. Atjaunoja arī takas marķējumu- no melnā marķējuma pārgāja uz dzeltenu marķējumu.

2023. gadā kāds vietējais iznīcinājis padomju laika, 1987. gadā uzstādīto piemiņas plāksni.

2024. gada pavasarī dažas meža daļas atkal tika izretinātas. Taču šoreiz takā sāka uzdarboties vandāļi- tika salauztas daudzas taku zīmes un pat nozagtas šūpoles. Nav zināms, kurš tas bija, taču Emīls atjaunoja salauztās zīmes un izveidoja koka tiltu pāri grāvim takas ziemeļu daļā. Maijā Emīls pie Mākoņkalna uzstādīja Ģeokešu (Geocache), un regulāri izpļāva zāles taku uz mazo pauguru. Arī atkal tika atjaunoti takas marķējumi- šoreiz uz sarkanās krāsas marķējumu, kas tiek plānots veidots kā Latvijas valsts karogs.

Kopš 2024. gada Jūnija takas Ziemeļu daļa (no Brāļu koka līdz takas beigām) tika aizvērta lai cīnītos pret Latvāņu invāziju. Cilvēkiem ir atvērta takas dienvidu daļa, kura līdz šai dienai tiek aktīvi apmeklēta.

Takas gaita

• 0 m, Birzītes ceļš
• 100 m, Lapsu ciemats
• 300 m, Brāļu koks
• 500 m, Mākoņkalns
• 900m, Akmeņu ieleja
• 1km, Austrumu gals
• 1,1 km, Ziemeļu kalns
• 1,2 km, Birzītes ceļš

Apskates objekti

• Lapsu ciemats- interesanta lapsu alu sistēma, kas izveidota pa visu mežu.
• Brāļu koks- viens no vietējo iedzīvotāju iemīļotākajiem kokiem takā.
• Mākoņkalns- Zālains paugurs ar skatu uz Kurzemes laukiem. 4 augstākā virsotne Zemītē, ar totālo augstumu 99.9 m.v.j.l.
• Akmeņu ieleja- apsūnējuši akmens krāvumi.
• Austrumu gals- skats uz vistalāk uz austrumiem esošais takas punkts ar interesantu skatu.
• Ziemeļu kalns (agrāk: Bērzu kalns)- 100 m.v.j.l. augsts paugurs ar ierakumiem virsotnē no 1919. gada.

Takas periodi

• Janvāris: Aukstākais takas mēnesis, dažreiz ir sniegs.
• Februāris: Plikais laiks. Bieži vien takā ir auksti un nav ne sniegs, ne lietus.
• Marts: Atkušņa laiks. Taka ir ļoti slapja un dubļaina.
• Aprīlis: Ziedēšanas laiks. Mežā zied Vizbulītes un koki.
• Maijs - Jūnijs: Atmošanās laiks. Mežs kļūst zaļāks, laiks paliek siltāks.
• Jūlijs: Karstais laiks. Takā ir ļoti daudz odu. Var piedzīvot skaistus saulrietus.
• Augusts - Septembris: Zvaigžņu laiks. Viss kļūst dzeltenāks un naktīs var redzēt vairākas zvaigznes (taka atrodas gaismas piesārņojuma 2 līmenī).
• Oktobris: Lapu laiks. Koki kļūst raibi un taka ir pilna ar rudenīgām lapām.
• Novembris: Tumšais laiks. Daba ir plika un taka ir ļoti slapja.
• Decembris: Sniega laiks. Taka bieži izskatās pēc Lapzemes.

Takas noteikumi

Drīkst:

• staigāt, skriet;
• ņemt līdzi savu suni, vai kādu citu mājdzīvnieku;
• mazliet nomaldīties no maršuta;
• fotogrāfēt un filmēt.

Nedrīkst:

• braukt ar jebkāda veida riteņiem;
• bojāt zīmes (ja kāda ir bojāta, to neaiztikt);
• izveidot ugunskuru;
• atstāt akritumus;
• fotogrāfēt vai filmēt privātīpašumus (piemēram, visstuvāko māju no Mākoņkalna);
• fotogrāfēt vai filmēt citus cilvēkus, kurus nepazīsti;
• aiztikt un traucēt meža dzīvniekus;
• gāzt vai iznīcināt kokus;
• zagt zīmes;
• iet pa to takas daļu, kas ir aizvērta visiem.