Baltgalvas ērglis
Baltgalvas ērglis (Haliaeetus leucocephalus) ir liela auguma vanagu dzimtas (Accipitridae) plēsīgais putns, kas pieder jūras ērgļu apakšdzimtai (Haliaeetinae).[1] Šai jūras ērgļu ģints (Haliaeetus) sugai ir 2 pasugas. Tas ir tuvu radniecīgs jūras ērglim (Haliaeetus albicilla).
| Baltgalvas ērglis Haliaeetus leucocephalus (Linnaeus, 1766) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Vanagveidīgie (Accipitriformes) |
| Dzimta | Vanagu dzimta (Accipitridae) |
| Apakšdzimta | Jūras ērgļu apakšdzimta (Haliaeetinae) |
| Ģints | Jūras ērgļi (Haliaeetus) |
| Suga | Baltgalvas ērglis (H. leucocephalus) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
|
Sastopams visu gadu kā nometnieks
Sastopams ligzdošanas sezonā
Sastopams ziemošanas sezonā
Sastopams migrācijas laikā
| |
| Iedalījums | |
|
Baltgalvas ērgļus iedala divās pasugās:
| |
 Baltgalvas ērglis Vikikrātuvē | |
Baltgalvas ērglis dzīvo Ziemeļamerikā, galvenokārt Aļaskā, Kanādā, ASV kontinentālajā daļā un Meksikas ziemeļos. Baltgalvas ērglis mājo pie lielām ūdenskrātuvēm ap kurām ir veci, ligzdošanai piemēroti koki.
Baltgalvas ērglis ir Amerikas Savienoto Valstu nacionālais simbols. 20. gadsimta otrajā pusē baltgalvas ērglim ASV teritorijā draudēja izmiršana, tomēr mūsdienās populācija ir atjaunojusies un kopš 2007. gada putns vairs netiek uzskatīts par aizsargājamu.
Izskats un īpašības
labot šo sadaļu
Baltgalvas ērglis ir liels putns, kura garums ir 70—102 cm, tā spārnu plētums ir 168—244 cm, un masa 2,3—7,5 kg. Mātītes ir aptuveni par 25 % lielākas nekā tēviņi,[2] to vidējā masa ir 5,8 kg, bet tēviņu vidējā masa 4,1 kg.[2] Lielākie indivīdi dzīvo izplatības areāla ziemeļos, bet mazākie — dienvidos. Vismazākie baltgalvas ērgļi mājo Floridā. Mazāko tēviņu spārnu plētums ir 168 cm un masa 2,3 kg. Toties lielākie baltgalvas ērgļi dzīvo Aļaskā. Šajā areālā dzīvojošas mātītes spārna plētums sasniedz 2,44 m un masa 7,5 kg.[3]
Pieaugušiem putniem ir brūns ķermeņa apspalvojums, balta galva un aste, spilgti dzeltens, liels knābis, kāju nagi un acs varavīksne.[3] Aste ir samērā gara, un tai ir viegli izteikta ķīļveida forma. Pirksti ir īsi, ar gariem nagiem. Pirkstam, kas vērsts uz aizmuguri, ir ļoti garš nags. Ar to plēsējs caurdur upura dzīvībai svarīgus orgānus, tikmēr ar pārējiem nagiem upuris tiek pieturēts.[4] Savukārt jaunie putni ir viscauri brūni, ar baltiem lāsumiem, bet to kājas ir dzeltenas. Pieaugušo putnu apspalvojumu baltgalvas ērgļi iegūst apmēram 5 gadu vecumā, kad ir sasniegts dzimumbriedums.[4] Gan tēviņiem, gan mātītēm apspalvojums ir identiski vienāds, bet dzimumu dimorfisms izpaužas auguma lielumā.
Baltgalvas ērglis savvaļā var nodzīvot līdz 30 gadiem, bet vidēji tas dzīvo apmēram 20 gadus.[5] Vecākais zināmais baltgalvas ērglis sasniedza 50 gadu vecumu. Tas mājoja nebrīvē Ņujorkas apkārtnē.[5]
Uzvedība
labot šo sadaļuBaltgalvas ērglis ir lielisks lidotājs, kas māk izmantot gaisa straumes. Tas lidojumā spēj sasniegt 56—70 km/h ātrumu, pamīšus vēzējot spārnus un planējot. Nesot medījumu, tā ātrums krītas līdz 48 km/h.[6] Pikējot tā ātrums sasniedz 120—160 km/h.
Atkarībā no izplatības areāla baltgalvas ērglis ir nometnieks vai gājputns. Tā ziemošanai mītnes teritorijā galvenais nosacījums ir vaļējas ūdenskrātuves, bez ledus. Ja ūdens baseini ziemā aizsalst, ērglis migrē uz dienvidiem vai uz okeāna krastu. Migrācija parasti notiek dienas laikā, kad saule uzsilda gaisa masas un lidot ir vieglāk.[4]
Barība
labot šo sadaļuBaltgalvas ērglis pārtiek galvenokārt no zivīm, bet medī arī citus dzīvniekus.[7] Klusā okeāna piekrastes ziemeļu reģionos tā galvenā barība ir foreles un laši.[8] Baltgalvas ērglis zivis medī, strauji pikējot lejup un, saķerot zivi ar saviem garajiem nagiem, izrauj to laukā no ūdens. Tas medī arī nelielus zīdītājus, piemēram, zaķus, trušus, jenotus, bebrus, ondatras un stirnas. Iecienītākie putnu medījumi ir dūkuri, alki, pīles, kaijas, lauči, gārņi un zosis. Lielākā daļa medījuma ir mazāka par pašu ērgli, bet reizēm upuris ir samērā liels, piemēram, gulbji, jenoti un jauni pārnadži. Tie visi var būt lielāki nekā baltgalvas ērglis. Reizēm, ja ir iespēja, ērglis medī arī rāpuļus, abiniekus un vēžveidīgos.
Baltgalvas ērglis pārtiek arī no maitas, īpaši ziemā. Tie meklē pārtiku arī pilsētu atkritumu izgāztuvēs un meža pikniku vietās.
Ligzdošana
labot šo sadaļu
Apmēram 5 gadu vecumā baltgalvas ērgļi sasniedz dzimumbriedumu. Kad ērgļi sasniedz pārošanās vecumu, tie bieži atgriežas reģionā, kurā ir nākuši pasaulē. Baltgalvas ērgļi veido pāri uz mūžu, bet, ja viens no pāra iet bojā, veidojas jauns pāris. Ja jaunizveidojies pāris pirmajā reizē zaudē savus mazuļus, tas visbiežāk nepaliek kopā.[9] Riesta laikā ērgļi viens otram izrāda uzmanību ar īpašiem saucieniem un rituālu lidojumu. Lidojums ietver dažādus akrobātiskus elementus, pakaļdzīšanos un uzlidošanu augstu debesīs, kur pāris saķeras kopā ar nagiem un ļaujas brīvajam kritienam. Īsi pirms atsišanās pret zemi tie palaiž viens otru vaļā un paceļas atkal gaisā.[10] Baltgalvas ērglis būvē lielākās putnu ligzdas visā pasaulē.[11] Tā ir 4 metrus dziļa, 2,5 metrus plata un sver apmēram 1,1 tonnu.[2] Floridā ir atrasta vislielākā zināmā baltgalvas ērgļa ligzda. Tā ir 6,1 metru dziļa, 2,9 metrus plata un sver 3 tonnas.[11] Ligzdu būvē no koku zariem vecos un lielos kokos ūdens tuvumā. Ja ērgļu dzīves vietā trūkst piemērotu koku ligzdas būvniecībai, tad tā tiek būvēta uz zemes. Ligzda tiek izmantota daudzu gadu garumā.
Dējumā ir 1—3 olas, bet ļoti reti tiek izaudzināti visi trīs mazuļi. Visbiežāk tiek izdētas 2 olas.[4] Abi vecāki piedalās olu perēšanā. Kamēr viens no pāra perē, otrs medī vai meklē būvniecības materiālus ligzdai. Inkubācijas periods ilgst 5—6 nedēlas.[4] Tā kā perēšana sākas pēc pirmās olas izdēšanas, tad vecākais mazulis ir lielāks un spēcīgāks par pārējiem. Visi mazuļi visbiežāk neizaug dēļ iekšējās konkurences par barību. Trīs olu dējumā pēdējam mazulim tikpat kā nav cerību izdzīvot. Olas ir apmēram 73 mm garas un 55 mm platas.[6] Tikko izšķīlušies mazuļi ir pilnīgi nevarīgi, tie ir segti ar baltām, mīkstām pūkām. Mazuļi pamet ligzdu pēc 70 dienām, bet arī pēc tam uzturas ligzdas tuvumā. Vecāki vēl kādu laiku turpina tos barot, kamēr jaunuļi iemācās lidot un medīt. Apmēram 3 mēnešu vecumā tie sasniedz pieauguša putna izmērus.[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Phylogeny of eagles, Old World vultures, and other Accipitridae based on nuclear and mitochondrial DNA». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 6. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 27. novembrī.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 del Hoyo, J., Elliott, A., & Sargatal, J., eds. (1994). Handbook of the Birds of the World Vol. 2. Lynx Edicions, Barcelona ISBN 84-87334-15-6.
- ↑ 3,0 3,1 Cornell Lab of Ornithology: Bald Eagle
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 ADW: Haliaeetus leucocephalus
- ↑ 5,0 5,1 5,2 «Bald Eagle Biology». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 29. novembrī. Skatīts: 2012. gada 5. martā. Arhivēts 2014. gada 29. novembrī, at WebCite
- ↑ 6,0 6,1 Terres, J. K. (1980). The Audubon Society Encyclopedia of North American Birds. New York, NY: Knopf. pp. 644—646. ISBN 0-394-46651-9.
- ↑ «Animals factsheet: Bald Eagle». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 31. maijā. Skatīts: 2012. gada 5. martā. Arhivēts 2012. gada 31. maijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Daum, David W.. "Bald Eagle". Alaska Department of Fish & Game. Retrieved 2007-08-15]
- ↑ R.F. Stocek. "Bald Eagle". Canadian Wildlife Service. Retrieved 2007-08-19.
- ↑ «Bald Eagle (Haliaeetus leucocephalus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 16. augustā. Skatīts: 2012. gada 5. martā.
- ↑ 11,0 11,1 «About Bald Eagle Nests». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 30. augustā. Skatīts: 2012. gada 5. martā.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Baltgalvas ērglis |
- The National Eagle Center
- American Bald Eagle Foundation
- American Bald Eagle Information Arhivēts 2009. gada 16. janvārī, Wayback Machine vietnē.
- Bald Eagle Information and Photographs