Asterolepis ornata
Asterolepis ornata ir devona bruņuzivju suga, kas dzīvoja Baltijā apakšējā frāna Gaujas svītā un skaitās Asterolepis ģints tipveida suga. Sugai nosaukumu 1840. gadā deva E. Eihvalds. Šī ir vienīgā asterolepidīdu suga, kurai ir atrastas veselu eksemplāru fosilijas un pirmā bruņuzivju suga, kurai ir atrasti un aprakstīti mazuļi dažādās vecuma stadijās. Šai sugai ir arī stratigrāfiska nozīme, jo pēc tās atradumiem ir izdalīta Asterolepis ornata ihtiozona, kas atbilst Gaujas svītai.
| Asterolepis ornata | |
|---|---|
 A. ornata fosilijas (LDM) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Apakštips | Mugurkaulnieki (Vertebrata) |
| Infratips | Žokļaiņi (Gnathostomatha) |
| Klase | Bruņuzivis (Placodermi) |
| Apakšklase | Antiarhi (Antiarchi) |
| Kārta | Asterolepjveidīgie (Asterolepiformis) |
| Dzimta | Asterolepidīdi (Asterolepididae) |
| Ģints | Asterolepis |
| Suga | Asterolepis ornata |
 Asterolepis ornata Vikikrātuvē | |
Izpētes vēsture labot šo sadaļu
Pirmās ziņas par asterolepidīdiem nāk no Eihvada 1840., 1844., un 1845. gadu publikācijām, kurās zem Asterolepis ornata nosaukuma tika aprakstīti atšķirīgu zivju kauli no dažāda vecuma galvenā devona lauka nogulumiem. Šo nosaukumu viņš piešķīra Bothriolepis panderi un Plourdosteus trautscholdi no Ilmeņa ezera smilšakmeņiem, Bothriolepis ornata un Coccosteus sp. no Prikšas upes atsegumiem, Byssacanthus dilatatus no vidusdevona Slavjankas upes atsegumiem u.c. Tā kā publikācijās nebija attēlu, tad šīs sugas nosaukums ilgus gadus tika piedēvēts dažādu atšķirīgu ģinšu pārstāvjiem.
Pirmo Asterolepis ornata nosaukumu mūsdienu izpratnē pielietoja Luijs Agasi Krimuldas stratotipa atsegumos atrastajām fosilijām (1844- 1845). Taču Agasi pieļāva kļūdu uzskatot savu Chelonichtys ģinti identisku Asterolepis ģintij. Turklāt vairākus Asterolepis kaulus viņš pieskaitīja citām ģintīm. Pirmo Asterolepis rekonstrukciju izveidoja K. Panders, izmantojot Rozenberga Latvijā ievākto kolekciju. Taču ilgus gadus A. ornata apraksts un rekonstrukcija netika publicēti, kas palēlināja šīs sugas izpēti. Panders kopumā izveidoja pareizu rekonstrukciju, taču nepamanīja morfoloģiskas atšķirības starp A. ornata un Pterichthyodes milleri un aprakstīja tos zem viena A. ornata nosaukuma. Uz šīm atšķirībām 1860. gadā norādīja Eihvalds, taču viņš atkal pieļāva iepriekšējo gadu kļūdas, apvienojot zem Asterolepis nosaukuma kokosteīdu, botriolepīdu un bisakantīdu kaulus. Pēc Eihvalda ilgu laiku asterolepidīdi netika pētīti un tikai 1900. gadā Rohons ļoti shematiski aprakstīja dažus A. ornata kaulus, kas vēlāk gan tika attiecināti uz citu sugu Asterolepis radiata.
Jauns Baltijas asterolepidīdu izpētes periods sākās 1930. gados ar V. Grosa publikācijām (Gross W. 1931., 1933., 1940., 1941., 1942.). Viņš izveidoja jaunu galvas vairoga un ķemeņa dorsālās puses rekonstrukciju, kas atšķīrās no Pandera rekonstrukcijas. Kopā ar rekonstrukciju Gross aprakstīja galvas vairoga un vidukļa bruņu kaulus, ilustrējot tos ar precīziem zīmējumiem, kā arī detalizēti aprakstīja bruņu plātņu mikrostruktūru, locītavu uzbūvi un krūšu spuru kustību shēmu. 1957. gadā lietuviešu paleontoloģe V. Karatajute-Talimā rekonstrukciju papildināja ar ķermeņa vēdera puses rekonstrukciju, un, analizējot vidukļa bruņu un peldspuru formu, aprakstīja aserolepidīdu dzīvesveidu. 1963. gadā autore, aprakstot PSRS teritorijas asterolepidīdus, pielietoja kaulu precīzus mērījumus un proporcijas, kā sugu raksturojošus faktorus. Pēc tam, kad 1970. gadā Lodes māla raktuvēs V. Kuršs atrada veselas A. ornata fosilijas, Ļ Ļarska savā asterolepidīdiem veltītajā monogrāfijā (1981. g.) aprakstīja arī A. ornata astes daļu un izveidoja sānu rekonstrukciju, iekļaujot tajā arī astes daļu.
1980. gadu otrajā pusē J. Upenieks un I. Upeniece Lodes māla raktuvēs atrada A. ornata veselu mazuļu fosilijas, kas bija pasaulē pirmie zināmie bruņuzivju mazuļu fosilie atradumi, un publicēja kopīgu rakstu (1992.g.), kurā tika izveidota A. ornata mazuļu dorsālā un ventrālā rekonstrukcija, kā arī tika aprakstīta mazuļu uzbūve un ķermeņa proporcijas. Bet savā promocijas darbā (2011. g.) I. Upeniece publicēja A. ornata attīstību no brīža, kad sāk veidoties bruņas līdz pieaugušām zivīm, izdalot piecas attīstības stadijas. Vēl 1996. gadā Ivanovs kopā ar citiem paleontologiem publicēja jaunu A. ornata astes daļas rekonstrukciju, precizējot jutīgās līnijas izvietojumu astes daļā.
Apraksts labot šo sadaļu
Šīs ir liela izmēra zivis (60-65 cm.). Galvas vairoga maksimālais garums 7—8 cm. Vidukļa bruņas dorsālā puse ir ap 30 cm. gara un astes daļas garuma arī ir ap 30 cm.
Galvas vairogs labot šo sadaļu
Galvas vairogs ir izliekts, platums ir lielāks par garumu. Attiecība starp platumu (mērot starp aizmugurējiem sānu stūriem) un garumu ir 98-155. Priekšējā daļa ir mazāk izliekta, nekā aizmugurējā daļa. Orbitālais atvērums ir samērā liels. Tā platums pieaugušiem eksemplāriem ir 2x lielāks par garumu. Orbitālā atvēruma priekšējā un aizmugurējā mala ir vienāda garuma. Priekšējā mala ir nedaudz ieliekta, bet aizmugurējā mala taisna vai arī nedaudz ieliekta. Suborbitālais atvērums būtiski mazāks par orbitālo. Galvas vairoga rostrālā mala gandrīz 3x īsāka par skausta malu, un nedaudz ieliekta. Skausta mala ir taisna vai nedauz izliekta. Postmarginale ir šaurs un garš. Pineālā plātnīte ir asimetriska, tās priekšējā mala 2x īsāka par aizmugurējo. Rostrālā plātnīte šaura, priekšējā daļā ieliekta. Nāsu atveres atrodas rostrāles priekšējā sieniņā. Postpineale priekšējā mala ir taisna vai nedaudz ieliekta. Nuchale ir plata, velvēta. Uz paramarginālās ribas no iekšpuses ir dziļa piltuve.
Vidukļa bruņas labot šo sadaļu
Ārējā plecu josla ir salīdzinoši zema. Sānu sieniņa nav augsta, vidusdaļā 5—6 cm. Ārējās plecu joslas augstums tergālā stūra un dorsālās sieniņas malas līmenī ir apmēram vienāds. Tergālais stūris ir vāji izteikts un atrodas nedaudz uz priekšu no AMD sānu stūriem, apmēram 1/4 garuma no dorsālās sieniņas priekšējas malas. Dorsomediālā riba ir labi attīstīta, nedaudz nogludināta tergālā stūra priekšpusē. Ārējās plecu joslas dorsālās sieniņas platuma attiecība ADL un MxL savienojuma līmenī pret tās garumu ir no 51 līdz 82. AMD platuma un garuma proporcijas un forma stipri variē. AMD aizmugurējā daļa nedaudz īsāka par priekšējo. Priekšējā mala ir taisna un šaura. PMD priekšējā daļā ir salīdzinoši plata un plakana, bet aizmugurējā daļā velvēta. Aizmugurējā mala ir izliekta, bet pie viduslīnijas var izveidoties neliels ieliekums. ADL dorsālās sieniņas garums apmēram 2,5 reizes pārsniedz platumu. Sānu sieniņas garums pārsniedz platumu 7 reizes. MxL dorsālās sieniņas garums 2x lielāks par platumu, tur pretī sānu sieniņas garums 3,5-4,0 reizes lielāks par platumu. AVL sānu sieniņas garums 5x pārsniedz tās augstumu. Ārējās plecu joslas vēdera daļa ir plakana un nedaudz garāka par muguras daļu. Tās priekšējā mala sasniedz galvas vairoga orbitālā atvēruma līmeni, bet aizmugurējā mala ir nedaudz īsāka par muguras sieniņas aizmugurējo malu uz mediālās līnijas. Ārējās plecu joslas ventrālās sieniņas platuma proporcija mērot to AVL un PVL savienojuma vietā pret garumu ir 50-61. PVL ventrālās sieniņas garums 2x pārsniedz platumu.
Plecu spuras labot šo sadaļu
Plecu spuru garums variē, bet pieaugušām zivīm nesasniedz vidukļa bruņu aizmugurējo malu. Proksimālais un distālais segmenti ir apmēram vienāda garuma. Proksimālā segmenta platums 2x mazāks par garumu.
Astes daļa labot šo sadaļu
Aste ir heterocerkāla. Astes daļa ir klāta ar ieapaļām un rombiskām zvīņām. Ieapaļās zvīņas ir ornamentētas ar pauguriņiem un īsiem valnīšiem. Rombiskās zvīņas ir gludas, bez ornamentējuma. Astes daļā ir viena muguras spura. Tā atrodas astes daļas priekšpusē, nedaudz aiz vidukļa bruņu aizmugurējās malas. Muguras spuras priekšējā mala ir klāta ar izstieptām trīsstūra formas kores zvīņām. Sānu spuras ir klātas ar ieapaļām ornamentētām zvīņām. Uz astes daļas muguras atrodas mediāla šķautne ar divām sirpjveida formas kores zvīņu rindām.[1]
Izplatība labot šo sadaļu
Asterolepis ornata ir izplatīti Baltijā: Latvijā Gaujas un tās pieteku atsegumos, Abavas atsegumos, vairāku urbumu serdēs; Igaunijā pie Piuzas upes (Jiksi atsegums); Pleskavas apgabalā pie Pečoriem (Pačkovkas ciems).
Ģeoloģiskā izplatība: Augšdevona frānas stāva Švjantojas horizonta Gaujas svīta.
Atspoguļojums kultūrā labot šo sadaļu
Asterolepis ornata sugas pētījumu senā vēsture un atradumu unikālā saglabāšanās pakāpe ir atstājusi iespaidu arī Latvijas kultūrā. Šīs sugas fosiliju fotogrāfijas un rekonstrukcijas ir izdaiļojušas dažādu grāmatu un žurnālu vākus, izveidojot kaut ko līdzīgu bruņuzivju attēlošanas trendam. Reizēm tā kalpo arī par Latvijas Dabas muzeja simbolu. Tā 2015. gadā par godu Latvijas Dabas muzeja 170. gadadienai Latvijas pasts izdeva pastmarku un speciālu aploksni, kas 2015. gada 20. februārī tika zīmogota ar pirmās dienas zīmogu, uz kuras bija attēlotas Asterolepis ornata fosilijas.[2] Bet 2014. gada 9. augustā Dabas koncertzāle rīkoja muzikālu pasākumu "Bruņuzivs Asterolepis ornata".[3] Pasākumā tika veikts mēģinajums apvienot mūziku, dabu un zinātni.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Л.А. Лярская, Панцирные рыбы девона Прибалтики (Asterolepididae), Рига, "Зинатне", 1981., 72-73. lpp.
- ↑ Lauku Avīze
- ↑ «LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 18. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 18. aprīlī.