Acetilsalicilskābe
Acetilsalicilskābe jeb aspirīns (CH3COOC6H4COOH) ir etiķskābes un salicilskābes esteris. Aspirīns ir viens no pazīstamākajiem medikamentiem (latīņu: Acidum acetylsalicylicum).
| Acetilsalicilskābe | |
|---|---|
 Acetilsalicilskābes struktūrformula  Acetilsalicilskābes molekulas modelis | |
| Citi nosaukumi |
aspirīns, acetilsalicilāts, 2-acetiloksibenzoskābe, etiķskābes salicilesteris |
| CAS numurs | 50-78-2 |
| Ķīmiskā formula | C9H8O4 |
| Molmasa | 180,157 g/mol |
| Blīvums | 1350 kg/m3 |
| Kušanas temperatūra | 136 °C |
| Viršanas temperatūra | sadalās pie 140 °C[1] |
| Šķīdība ūdenī | 0,25 g/100 ml |
Vēsture
labot šo sadaļuAcetilsalicilskābi pirmais sintezēja franču ķīmiķis Šarls Frederiks Žerārs (Charles Frédéric Gerhardt) 1853. gadā. Medicīniski izmantojamā formā 1897. gadā ieguva vācu firmas "Bayer" darbinieki (nosaukums "aspirīns" ir šīs firmas preču zīme). Sākumā aspirīns bija pazīstams tikai kā temperatūru pazeminošs līdzeklis, vēlāk tika atklāta arī tā pretsāpju un pretiekaisuma iedarbība.
1987. gadā tika publicēti dati, ka aspirīna regulāra lietošana pazemina infarkta risku.[2]
Fizikālās īpašības
labot šo sadaļuAcetilsalicilskābe kristalizējas no ūdens kā bezkrāsaini adatveida vai plāksnīšveida kristāli. Ūdenī un benzolā šķīst slikti, labāk šķīst ēterī, bet pavisam labi etanolā. Samērā labi šķīst arī hloroformā. Aspirīns kūst +136°C temperatūrā, bet jau pie +140 °C sāk sadalīties.
Ķīmiskās īpašības
labot šo sadaļuVārot acetilsalicilskābes ūdens šķīdumus, tā ātri hidrolizējas par salicilskābi un etiķskābi. Atdzesējot slikti šķīstošā salicilskābe izkrīt nogulsnēs kā adatveida kristāli.
Izmantošana
labot šo sadaļuAspirīnu plaši lieto medicīnā[3] kā pretsāpju un pretdrudža līdzekli, jo tas ietekmē termoregulācijas centru smadzenēs, pazeminot ķermeņa temperatūru. Tam ir arī pretiekaisuma iedarbība, tādēļ aspirīnu var izmantot reimatisma, reimatoīdā artrīta, podagras un citu slimību ārstēšanai (salicilātu iedarbībai gan ir tikai pagaidu raksturs). Aspirīns samazina trombocītu salipšanas spēju, tādēļ izmantojams trombotisku slimību ārstēšanai.
Biežākā aspirīna blakusiedarbība ir nelabums. Tas paaugstina kuņģa asiņošanas un kuņģa čūlas risku. Vairāku slimību (hemofilijas, kuņģa čūlas u.c.) gadījumos aspirīns nav lietojams, jo var tās saasināt. Aspirīnu nav ieteicams lietot bērniem temperatūras pazemināšanai pie vīrusu izraisītām slimībām, jo retos gadījumos tas var provocēt ļoti bīstamu saslimšanu — Reja sindromu.
Literatūra
labot šo sadaļu- S. Aņičkovs, M. Beļeņkijs. Farmakoloģija. R:, Zvaigzne, 1970, 75.,79. lpp.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Справочник химика. Том II. Основные свойства неорганических и органических соединеный. Л.,"Химия", 1971б 449. lpp. (krieviski)
- ↑ Lewis, H D; J W Davis, D G Archibald, W E Steinke, T C Smitherman, J E Doherty, H W Schnaper, M M LeWinter, E Linares, J M Pouget, S C Sabharwal, E Chesler, H DeMots (1983-08-18). "Protective effects of aspirin against acute myocardial infarction and death in men with unstable angina. Results of a Veterans Administration Cooperative Study". The New England journal of medicine 309 (7): 396–403. doi:10.1056/NEJM198308183090703. ISSN 00284793. PMID 6135989.
- ↑ O. Neilands. Organiskā ķīmija. R:, Zvaigzne, 1977, 610. lpp.
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Acetilsalicilskābe |
 | Šis ar farmakoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |