Atvērt galveno izvēlni

Afganistānas kirgīzi

Etniskie reģioni Afganistānā

Afganistānas kirgīzi - kirgīzu atzars, kas apdzīvo Pamira kalnu (Mazais Pamirs, Lielais Pamirs) augstkalnu ielejas (4600-5200 m v.j.l.) mūsdienu Afganistānas ziemeļos, koridorā starp Ķīnas Tautas Republiku, Pakistānas Islama Republiku un Tadžikistānas Republiku.[1] Etniski piederīgi dienvidkirgīziem (ičkilikiem), un iedaloties virknē dzimtu: karateiti, teīti, naimani, kipčaki, šajimi, alapi, kizil-ajaki, kutali, kizil-baši un kočkori. Mūsdienās Afganistānā, Mazajā Pamirā dzīvo aptuveni 1100 Abdrašit-hana kirgīzu, bet Lielajā Pamirā aptuveni 700 kirgīzu (vadonis Mamats Ahuna), bet Turcijas Republikā dzīvo aptuveni 95 kirgīzu ģimenes (~800 cilvēku) no kočkoru, alapu, naimanu, šajimu un kizil-ajaku dzimtām. Pēc reliģiskās piederības - musulmaņi (sunnīti), - saglabājušies arī senie ticējumi (debesu, senču kulti u.tml.). Dzīvo izolēti no pārējiem valsts iedzīvotājiem, praktiski bez kādiem personu un pavalstniecību apliecinošiem dokumentiem (pases izsniegtas tikai pārdesmit kirgīziem).

SadzīveLabot

Dzīvesveids pēdējos 300 gados mainījies minimāli. Saimnieciskā ziņā pamatā lopkopji nomadi - audzē aitas (~25-30 000), jakus (~2000), kamieļus (~100) un zirgus (~150).[2] Dominējošais dzīvesvietas tips - voiloka jurta. Sociālais pamatdalījums ir dzimtās un klanos pēc asinsradniecības. Saimnieciski ģimenes apvienotas pēc dzīvesvietas (ziemas un vasaras ganību mītnes) ailos (vidēji 7-20 jurtas), līdz 20 ģimenes vienkopus, kopā ganot lopus, vācot lopbarību u.tml. Mūsdienās Afganistānas Lielajā un Mazajā Pamirā ir aptuveni 28 aili, kurus veido vai nu asinsradinieku ģimenes, vai kas veidojas ap kādas dzimtas galvas ģimenes apmetni. Sievietes veido aptuveni 34% populācijas, tāpēc daudz neprecētu vīriešu. Saglabājuši tradicionālo patriarhālo cilšu administratīvās pārvaldes hierarhisko struktūru: gans > klana/dzimtas vecākais > hans. Hanu ievēl no izcilāko ģimeņu pārstāvjiem dzimtu vecāko kopsapulcē - "džirgā":

Pārtikā dominē pašu izaudzētais - piena produkti, gaļa. Apģērbs lielāko tiesu tiek gatavots no pašu mājlopu vilnas un ādām. Katru gadu augustā un septembrī kirgīzi veido tirdzniecības karavānas, kas ved uz līdzenumu rajoniem sviestu, vilnu ādas un voiloku, ko tirgū maina pret miltiem, miežiem, rīsu, augu eļļu, sadzīves priekšmetiem.

Lasīt un rakstīt no voisiem kirgīziem prot tikai kādi pāris desmiti, kas mācījušies pie mullas. Skolu kā tādu nav. Praktiski katrs kirgīzs bez dzimtās valodas brīvi runā vēl 3-5 citās valodās (farsi, urdu, u.c.). Nav pieejama arī medicīniskā aprūpe - saslimušos ārstē tikai tautas medicīnas līdzekļiem (attiecīgi, no 10 jaundzimušajiem vidēji izdzīvo 4-5, vidējais dzīves ilgums ir 45-47 gadi). Pēc talibanu valdības gāšanas 2001. gadā ASV un to sabiedroto iebrukuma rezultātā, modžahedu kontrolētajos apvidos sāka intensīvi audzēt narkotikas un arī kirgīzu vidū sākusi izplatīties narkomānija (narkotikas mūsdienās lietojot vairāk nekā 20% pieaugušo).

VēstureLabot

Pirmās ziņas par tiem ir, ka XVI gs. vidū kirgīzi sākuši apmesties Austrumpamirā (mūsd. Tadžikistānas Murgabas rajons) un Sara-Kola kalnu grēdas apvidū (mūsd. ĶTR un Tadžikistānas robeža). XVI gs. otrajā pusē, kad Buhāras emīrs Abdulla-hans iekaroja Badahšanu, Šugnanu un Rušanu (mūsd. Tadžikistānas Kalnu Badahšanas teritorija), tas atļāvis kirgīziem izmantot Austrumpamira alpu pļavu ganības.

XVII gs. vidū kirgīzu šajā apvidū jau bijis pietiekami daudz un, kad džungāru un kalmaku ciltis no Austrumturkestānas (mūsd. ĶTR Sindzjaņas-Uiguru autunomais apgabals) sava Galdan-hana vadībā iekaroja Austrumpamiru - Pamira kirgīziem palīgā devās līdzenumu kirgīzu karotāji. No 1671. līdz 1759. gadam ritēja karš starp kirgīziem un kalmakiem, kas beidzās ar kirgīzu uzvaru un daudzu kirgīzu dzimtu apmešanos šajā apvidū. Sākās kirgīzu iespiešanās Pamira ziemeļos, centrālajā daļā un rietumos, XVIII-XIX gs. mijā sasniedzot Hindukušu (XVIII gs. Pamirā bija aptuveni 20 000 kirgīzu, XIX gs. - 35 000, XX gs. - 85 000, pamatā Murgabas rajonā un Karateginas ielejā).

1830.-1840. gados kirgīzi sāka apmesties tālāk - Mazā un Lielā Afganistānas Pamira, Vahanas un Hindukušas augstkalnu ielejās, - XIX gs. vidū Afganistānā jau bija aptuveni 5 500 kirgīzu. Tas bija laiks, kad Rietumu lielvalstis aktīvi dalīja ietekmes sfēras Āzijā: 1893.-1895. gados tika nosprausta (praktiski bez Afganistānas pārstāvju līdzdalības) robeža starp Britu impēriju un Afganistānu (t.s. Duranda līnija), kā arī Krievijas impērijas un Afganistānas robeža Pamira kalnos, atšķeļot Afganistānas kirgīzus no saviem ciltsbrāļiem, kuru zemes bija iekarojusi Krievijas impērija.

1930. gados, glābjoties no pilsoņu kara Ķīnā,[3] Rahmankul-hana vadīiti uz Afganistānu migrēja vairāki tūkstoši kirgīzu ar ģimenēm un lopu bariem.

Karaļa Zahir-šaha valdīšanas laikā kirgīzus neaplika ar nodokļiem, neiesauca armijā, bet to oficiālais statuss bija "valsts robežas sargājošā tauta" - kirgīzu zemessargi pildīja robežas uzraudzīšanas funkcijas paralēli valsts robežsardzes dienestam. Pēc karaļa gāšanas 1978. gadā Rahmankul-hans izveda lielāko daļu savu kirgīzu uz Pakistānu. 1980. gadā Turcijas Republika piešķīra kirgīziem patvērumu un dzīves vietu valsts austrumos, augstkalnu alpu pļavās pie Vana ezera, kurp devās 102 ģimenes (~900 cilvēku), bet aptuveni 69 ģimenes (~700 cilvēku) Abdrašit-hana vadībā atgriezās Afganistānā savās vecajās zemēs.

2003. gadā kirgīzu pārstāvji Asmans Aži un Mamats Ahuns piedalījās Loja Džirgas darbā Kabulā. Kopš tā laika kirgīzi ir pārstāvēti šajā politiskajā institūcijā.

SaitesLabot

Atsauces un paskaidrojumiLabot

  1. Afganistānas kirgīzu apdzīvotās ielejas praktiski nepieejamas: no vietas, kur beidzas grunts autoceļš (Sarhata, Vahanas ielejā) līdz Mazajam Pamiram ir 4-5 diennakšu ceļš, jājot ar zirgu, jāšķērso 4 kalnu pārejas 5400 m augstumā v.j.l.
  2. Daudzmaz precīzs mājlopu skaits nav zināms, jo kirgīzi to slēpj - afgāņu modžahedi izmanto šādas ziņas, lai lopus atņemtu.
  3. Kur tie bija nonākuši, ciešot sakāvi 10 gadus ilgajā pretošanās karā PSRS, un glābjoties no padomju varas Ķīnā.

LiteratūraLabot

  • Князев А.А. "Афганские киргизы". // Сборник "Афганистан в начале XXI века" - ИИИиБВ: Москва, 2004

Ārējās saitesLabot