Ādolfs Stubavs

Ādolfs Stubavs vai Adolfs Stubavs (1913—1986) bija latviešu vēsturnieks un arheologs. Vēstures zinātņu kandidāts (1965), viens no ievērojamākajiem Latvijas pilskalnu pētniekiem. Latvijas Vēstures institūta Arheoloģijas sektora vai Arheologu grupas vadītājs (1958–1970). Latvijas pilskalnu tipoloģijas veidotājs (1974).

Ādolfs Stubavs Personīgā informācija Dzimis 1913. gada 1. augustā Šķibes pagasts, Kurzemes guberņa, (tagad Latvija) Miris 1986. gada 14. februārī (72 gadi) Ķekava Tautība latvietis Vecāki Jānis Stubavs Brāļi Arnolds Stubavs, Kārlis Stubavs

Zinātniskā darbība Zinātne Arheoloģija Alma mater Latvijas Universitāte Apbalvojumi Latvijas PSR Valsts prēmija (1976)

Dzīvesgājums

Dzimis 1913. gada 1. augustā Šķibes pagastā zemnieka Jāņa Stubava ģimenē. Studēja Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē ar specializāciju filozofijā (1941), vasarās piestrādāja par mērnieku. Pēc Otrā pasaules kara strādāja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Materiālās kultūras institūta Pieminekļu aizsardzības grupā, kopā ar arheoloģi Emīliju Brīvkalni (1909–1984) veica 391 toreiz zināmo Latvijas pilskalnu reģistrāciju. Ar ģeologu zondes palīdzību tika noteikts kultūrslāņa biezums un pie apmēram 50 pilskalniem konstatētas seno apmetņu pēdas. Veica Kuldīgas, Tērvetes, Ķentes u.c. pilskalnu instrumentālos uzmērojumus. Piedalījās arheoloģiskajās ekspedīcijās Asotē, Mežotnē un Tērvetē Elvīras Šnores un Emīlijas Brīvkalnes vadībā.

Vadīja arheoloģiskos izrakumus Codes pagasta Čunkānu–Dreņģeru seno zemgaļu kapulaukā (1952), Turaidas mūra pilī (1953), Ķentes pilskalnā un apmetnē (1954–1958). Ā. Stubavs aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju par Ķentes pilskalnu un apmetni (1965), ko publicēja atsevišķā monogrāfijā (1976). Pētīja Kokneses pili un priekšpili Daugavas hidroelektrostaciju (HES) celtniecības laikā (1961–1975), Rīgas HES celtniecības laikā vadīja izrakumus Salaspils viduslaiku pilī un Zviedru skanstē (1967–1974). Kā grāmatas "Latvijas PSR arheoloģija" līdzautors saņēma Latvijas PSR Valsts prēmiju (1974).

Vēlāk vadīja izrakumus Stupeļu pilskalnā, senpilsētā un Krīgānu ezera salas apmetnē Sēlijā (1976–1979). Kā pēdējo pētīja Kalnaziedu pilskalnu pie Aizkraukles.

Miris 1986. gada 14. februārī Ķekavā, apglabāts Rīgas I Meža kapos.

Piemiņa

2013. gada 27. un 28. septembrī Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkā notika starptautiska konference “No apmetnēm līdz mūra pilīm: dzīvesvietas cauri laikmetiem. Arheologam Adolfam Stubavam – 100”, kurā piedalījās zinātnieki no Latvijas, Lietuvas, Polijas un Baltkrievijas un kopumā tika nolasīti 20 referāti.

Pilskalnu tipoloģija

Ā. Stubavs izveidoja Latvijas pilskalnu karti, kas kā ilustrācija tika pievienota “Latvijas PSR vēstures” 1. sējumam (1953). Viņš sadalīja Latvijas pilskalnus pēc nocietinājumu formas, aizsardzības celtņu attīstības un to stratēģiskajiem uzdevumiem piecos pamattipos:

1. savrupie kalni ar apļveida nocietinājumu sistēmu,
2. kaupres veida nocietinājumi,
3. savrupie kalni ar zemes valni plakumā,
4. kalni ar pusloka vai pakavveida nocietinājumu,
5. augstienes stūra nocietinājumi.

Darbi

Autors aptuveni 70 zinātniskiem un populārzinātniskiem rakstiem.

• Стубавс А.Я. (1959). Раскопки городища Кентескалнс в 1954 - 1956 гг. В кн.: Вопросы этнической истории народов Прибалтики I., Maskava, стр. 186-291 (krieviski)
• Ādolfs Stubavs (1962). Arheoloģiskā pētniecība Padomju Latvijā 1945–1960. No: Arheoloģija un etnogrāfija. IV laid. Rīga: LPSR ZA izdevniecība, 5.–16. lpp.
• Стубавс А. Я. (1967). Археология в Советской Латвии (1945-1967 гг.)
• Ādolfs Stubavs (1976). Ķentes pilskalns un apmetne. Rīga: Zinātne.
• Стубавс А.Я. (1966). Некоторые археологические находки 11–13 вв. из городища Кокнесе. В кн.: От эпохи бронзы до раннего феодализма. Tallinn, s. 166–174. (krieviski)
• Стубавс А.Я. (1970). Археологические находки из древнего Саласпилса и хронология памятника. In: Studia archaeologica in memoriam Harri Moora. Tallinn: Valgus, s. 181–188. (krieviski)
• Ādolfs Stubavs (1974). Par Latvijas pilskalnu tipoloģiju un klasifikāciju. No: Arheoloģija un etnogrāfija. XI laid. Rīga: Zinātne, 74.–88. lpp.
• Ādolfs Stubavs (1974). Salaspils Zviedru skanstes periodi un hronoloģija. No: Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1973. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 64.–68. lpp.
• Ādolfs Stubavs (1974). Vidējais dzelzs laikmets. No: Latvijas PSR arheoloģija. Rīga: Zinātne, 133.–143., 151.–152., 164.–171. lpp.
• Стубавс А. Я. (1977). Некоторые аспекты этногенеза ливов и балтов. В кн.: Проблемы этнической истории балтов. Ziņojumu tēzes. Rīga.
• Ādolfs Stubavs (1980). Krīgānu arheoloģiskās ekspedīcija darbs 1979. gadā; Arheoloģiskie pētījumi Ritē (1976–1979). No: Zinātniskās sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1979. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 86.–96. lpp.
• Стубавс А. Я. (1981). Некоторые аспекты этнической истории селов (II-XII вв.). В кн.: Проблемы этногенеза и этнической истории балтов. Ziņojumu tēzes. Viļņa.
• Ādolfs Stubavs, Natālija Jefimova (1982). Kalnaziedu arheoloģiskās ekspedīcijas 1981. gada darba rezultāti. Zinātniskās sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1980./1981. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 114.–120. lpp.

Literatūra

• Jan Filip u.a. (1969). Enzyklopädisches Handbuch zur Ur- und Frühgeschichte Europas. Bd. 2. Prag, S. 1396
• Latvijas padomju enciklopēdija (1987). 9. sēj. Rīga, 318. lpp.
• Latvju enciklopēdija 1962–1982 (1990). 4. sēj. Rockville, 484.–485. lpp.
• Latvijas enciklopēdija (2009). 5. sēj. Rīga, 356. lpp.