Vikipēdija

7. Siguldas kājnieku pulks

Latvijas armijas vienība (1919–1940)
(Pāradresēts no 7. Siguldas pulks)

7. Siguldas kājnieku pulks bija Latvijas Bruņoto spēku 3. Latgales kājnieku divīzijas vienība (1919—1940). Starp pasaules kariem pulks stacionējās Alūksnē.

7.Siguldas kājnieku pulks
7.Siguldas kājnieku pulka krūšu zīme
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Pastāvēšanas laiks no 1919. gada 20. jūnija līdz 1940. gada 10. septembrim
Pakļautība Latvijas Bruņoto spēku 3. Latgales kājnieku divīzija
Karaspēka veids Sauszemes bruņotie spēki, kājnieki
Krāsas Rudzupuķu zilā, pureņu dzeltenā
Devīze "Šurp, jaunekli, ar vēja spārniem trauc, kad Latvija tev' brīvīb's karā sauc"
Komandieri
Pašreizējais komandieris Vienība nav aktīva
Komandieri Sk. Komandieri
Kārlis Ulmanis pieņem 7. Siguldas kājnieku pulks parādi Alūksnē (1930. gadi).
7.Siguldas kājnieku pulka piemineklis Alūksnē.

Izveide

labot šo sadaļu

Pulka komplektēšanai vajadzīgais sastāvs tika izlasīts no Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljoniem Rūjienā un Naukšēnos, un ar brigādes komandiera plkv. J. Zemitāna rīkojumu, Cēsu kauju priekšvakarā, saformēta kaujas grupa divu bataljonu sastāvā, kura sākumā tika nosaukta par pulkvežleitnanta (pltn.) Dankera nodaļu. Pēc dažām dienām nodaļu pārdēvēja par 3. Jelgavas kājnieku pulku. Par pulka dibināšanas dienu skaitās 20. jūnijs, kad tika dots rīkojums saformēt minēto kaujas grupu. Pulka sākotnējais sastāvs 22 virsnieki un 1580 instruktori un kareivji. Pulka pirmais komandieris pltn. O. Dankers. No 25. augusta pulks pārdēvēts par 7. Siguldas kājnieku pulku un tam pievienots Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljons.

Piedalīšanās kaujās

labot šo sadaļu

Pulks piedalījās cīņās pret Bermontu un Ziemeļlatgales atbrīvošanā. Brīvības cīņās krita 68 pulka karavīri.[1]

Kopš 1921. gada janvāra 7. Siguldas kājnieku pulks atradās garnizona dienestā Alūksnes Jaunajā pilī.

Pulka kritušo karavīru piemineklis

labot šo sadaļu

Apmēram 200 m uz austrumiem no pulka kazarmām atradās neliels uzkalniņš, uz kura 1923. gadā pēc mākslinieka K. Miesnieka meta uzcēla 8 m augstu granīta obelisku kritušajiem pulka karavīriem. Uzraksti uz pieminekļa — vienā pusē: "Par Latviju kritušajiem 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem 1919—1920", un otrā pusē : "Labāk manu galvu ņēma, nekā manu tēvu zemi". Frontāli krustots zobens ar vairogu uz granīta obeliska. Pieminekli atklāja Valsts Prezidents Jānis Čakste 1923. gada 20. jūnijā. Pie pieminekļa karavīri pulcējās pulka gada svētku priekšvakarā, kad iededzināja svēto uguni, un pulka gada svētku dienā, pēc parādes, kad garnizona mācītājs noturēja īsu aizlūgumu, nolasīja, pēc komandas "Godam sveikt!", kritušo karavīru vārdus un pulka komandieris nolika vainagu.

1953. gadā, padomju okupācijas gados, pieminekli nojauca un tā sastāvdaļas izvazāja. Pieminekli no jauna atklāja 2009. gada 16. oktobrī Valsts Prezidents Valdis Zatlers, atjaunošanas darbus veica SIA “PMG” no Rīgas un SIA “Valdis” no Alūksnes.

Karogs

labot šo sadaļu

Pulkam pirmo karogu dāvināja Siguldas pilsēta 1923. gadā. Karoga averss zilā krāsā ar uzrakstu "7. Siguldas kājnieku pulks". Karoga reverss oranžā ar pulka devīzi "Šurp, jaunekli, ar vēja spārniem trauc, kad Latvija tev' brīvīb's karā sauc." 1938. gadā Siguldas pilsēta pasniedza pulkam jaunu karogu, pirmā nolietotā vietā. Alūksnes pilsēta dāvāja pulkam sudraba tauri. Pulks pateicībā dāvāja karogus Siguldas un Alūksnes ģimnāzijām.

Pirmā karoga reverss Pēdējā karoga averss Pēdējā karoga reverss
 
 
 
7. Siguldas kājnieku pulka pirmais karogs reversā ar devīzi. 1938.gada 7. Siguldas kājnieku pulka karogs aversā 1938.gada 7. Siguldas kājnieku pulka karogs reversā

Pulka krūšu zīmes

labot šo sadaļu
1921. gada versija 1923.gada versija 1934.gada versija
 
 
 
1921. gada 29. janvārī apstiprināja pirmo 7. Siguldas kājnieku pulka krūšu nozīmi. Tā sastāv no sešstūrainas zilgani pelēkas emaljas zvaigznes ar bultveida zelta stariem. Uz zvaigznes uzlikti krustoti zelta šķēps un kaujas vāle, uz tiem centrā uzlikts ovāls vairogs, emaljēts sarkanbaltsarkanā krāsā, ierobežots ar zaļas emaljas ozola vainagu ar caurvītu lentīti nacionālās krāsās. Virs vainaga pār vairogu uzlikti zeltaini kopā savīti metāla iniciāļi "7.S.K.P.". 1923. gada 12. maijā apstiprināja jaunu krūšu nozīmi, kas sastāv no piecstūrainas sudrabota metāla zvaigznes, uz kuras uzlikts tumši oksidēts reljefs ozolzaru vainags. Uz vainaga krustojas stilizēti zeltīti senlatvju šķēps un kaujas vāle. Virs tiem uzlikts sarkanbaltsarkani emaljēts vairogs sudrabaina metāla ierāmējumā. Uz vairoga uzraksts: "7.S.K.P. 1920/VI 19". 1934. gada 20. februārī apstiprināja trešo pulka krūšu nozīmi. Krūšu zīmes pamatā dzeltenas emaljas krusts ar sudraba aploku. Uz krusta zariem vertikāli uzlikts sudraba šķēps ar asmeni uz augšu un oksidētu rokturi. Krusta centrā uz šķēpa uzlikts septiņstūru vairogs ar sudraba aploku. Vairogs emaljēts tumši zilā krāsā, apakšējā daļā uzlecoša zeltaina saule ar septiņiem vijīgiem zelta saules stariem uz gaišzilas emaljas pamata. Saulē balts emaljas cipars "7".
Vecās nozīmes bija atļauts nēsāt tikai tiem, kuri tās bija ieguvuši pirms jaunās apstiprināšanas

Komandieri

labot šo sadaļu
  • pulkvežleitnants O. Dankers (1919. 20.VI — 12.VII) kā tālaika 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieris
  • kapteinis J. O. Kalniņš (1919. 12.VII — 1920. 3.IX)
  • pulkvežleitnants E. Kambers (1920. 4.IX — 1921. 10.III)
  • pulkvedis K. Frickauss (1921. 10.III — 1935. 9.VIII)
  • pulkvedis K. Bojārs (1935. 9.VIII — 1936. 1.X)
  • pulkvedis V. Spandegs (1936. 1.X — 1940. VI)
  • pulkvedis Priedītis (no 1940. VI līdz pulka likvidēšanai 1940. gada 10. septembrī)

Pulka apakšvienības un to sadzīve

labot šo sadaļu

Pēc miera noslēgšana ar Krieviju, pulks vēl uzturas Latvijas Austrumu pierobežā, kur līdz robežsardzes vienību ierašanās veic robežas apsardzību. 1921. gada janvārī pulku pārvieto uz Alūksnes-Gulbenes rajoniem. Šajā laikā pulku skar demobilizācija un jau 1921. gada 1. aprīlī pulks ir reorganizēts atbilstoši miera laika štatam — sākotnēji viena bataljona sastāvā:

  • Alūksnē — pulka štābs, 2., 3. un 4. rotas, ložmetējnieku komanda, sakarnieku komanda, komandiera komanda un saimniecības daļa.
  • Gulbenē — 1.rota un saimniecības komanda ar darbnīcām.

1921.gada vasarā Alūksnē tiek formēts II bataljons. Sākotnēji pulkam nav savu telpu un apakšvienības tiek izvietotas bijušajās muižnieku pilīs, krogos, viesnīcās un privātās mājās. 1922. gada pavasarī pulks ir saformējis III bataljonu (III Tukuma bataljons, kas ir komplektēts no 13. Tukuma pulka I bataljona). 1923. gadā tiek uzceltas pirmās (divstāvu) kazarmas Alūksnes ezera krastā un moderna pirts ēka. Daļa vienību tomēr paliek vecajos izvietojumos kamēr, 1929. gadā, uzceļ otro (trīsstāvu) kazarmu ēku. 7. rotu no Gulbenes pārceļ uz Liepnu un izvieto privāttelpās. Ar laiku 7. rotu pārceļ uz Balviem un Liepnā izvieto 2. rotu. III bataljonu no Gulbenes 1935. gada oktobrī pārceļ uz Viļaku, kur izvietojas jaunuzceltajās kazarmās. Gulbenē savukārt tiek izvietots 11. Dobeles kājnieku pulka bataljons, kuru ieskaita pulkā kā IV bataljonu. Ar šo brīdi 7. Siguldas kājnieku pulks ir lielākais pulks Latvijas Bruņotajos spēkos, ar 4 kaujas bataljoniem.

1937. gada 2. janvārī 7. Siguldas pulkā bija 1545 karavīri. Pulkā lielāko daļu karavīru veidoja no obligātā iesaukuma, kurš sastādīja 1248 karavīrus, virsdienestā bija tikai 297 karavīri. Pulka sastāvs varēja arī samazināties vai palielināties par vairākiem simtiem. Pulka sastāvs bija uzskaitīts pulka dienasgrāmatā, kurā visu laiku atzīmēja dažādu pakāpju un profesiju kareivju sastāvu.[2] Sastāvu ietekmēja jaunkareivju iesaukšana, kura 7. Siguldas kājnieku pulkā norisinājās pavasarī un rudenī. Pavasara iesaukšana parasti norisinājās aprīlī vai martā, jaunkareivjiem kļūst par kareivjiem pēc svinīgā solījuma parakstīšanu jūlija sākumā.[3] Kopumā apmācāmie atradās jaunkareivja statusā 10 līdz 11 nedēļas, kamēr jaunkareivju kurss ilga astoņas nedēļas.[4] Kursa ilgums gadu laikā bija mainīgs. 1937. gada rudens iesauktajiem jaunkareivju kurss sastāvēja no sekojošām nodarbībām — Ierindas un kaujas apmācība, kas iedalījās ierindas apmācībā, kaujas apmācība; Šaušanas apmācības; Apvidus sagatavošana; Pretķīmiskā aizsardzība; Sakari; Topogrāfija, Kara disciplīna un likumi; Iekšējais dienests; Garnizona dienests; Vingrošana; Dzimtenes mācība; Audzinošās pārrunas; Pulka un rotu atsevišķie uzdevumi. Bija paredzēta alfabēta apmācība, kas sākās no ceturtās nedēļas un norisinājās 3 stundas nedēļā.[5]

 
7. Siguldas kājnieku pulka ložmetējnieki mācībās (1939).
 
7.SigKP jaunuzceltās kazarmas un pirts ēka Alūksnes ezera krastā.
 
7.Siguldas kājnieku pulka karavīru veikals Alūksnē.

Apbalvojumi

labot šo sadaļu

Lāčplēša Kara ordenis piešķirts 85 pulka karavīriem.

 
7.SigKP LKOK piemiņas plāksne.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
  1. ↑ Uniformoloģija Latvijā
  2. ↑ LNA LVVA, 1495. f., 1. apr., 297. l.
  3. ↑ LNA LVVA, 1495. f., 1. apr., 71. l., 117. lp.
  4. ↑ ANDERSONS, Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture, 201.lpp.
  5. ↑ LNA LVVA, 1495. f., 1. apr., 71. l., 332. lp.; LNA LVVA, 1495. f., 1. apr., 71. l., 375. lp

2. Lāčplēša kara ordeņa kavalieri

Literatūra

labot šo sadaļu
  • Latvijas Atbrīvošanas kara vēsture. II sējums, Rīga. 2006.
  • Latvijas Brīvības cīņas 1918-1920, Enciklopēdija. Rīga, 1999.
  • Andersons E. Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture. Toronto, 1983.
  • Siguldas pulka piemiņas fonds "Siguldas pulka piemiņai". Nebraska: apgāds "Vaidava", 1959.


Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=7._Siguldas_kājnieku_pulks&oldid=4080840"