268-E. Ērgļu policijas bataljons
268-E. Ērgļu policijas bataljons (vācu: 268-E. Schutzmannschaft Bataillon) bija militāra latviešu brīvprātīgo vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza ar iekļaušanu 2. Liepājas latviešu brīvprātīgo policijas pulkā 1944. gada 3. februārī.[1]
 | |
| Valsts |
.svg){kind=small} Trešais reihs |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1942-1944 |
| Pakļautība | SS un policijas vadītājs Ostlandē |
| Karaspēka veids | Sauszemes spēki |
| Militārās operācijas |
Jaunkareivju un instruktoru apmācība Sardžu pienākumi Ukrainā Gūstekņu konvojēšana Partizānu apkarošana Polijā |
| Komandieri | |
| Komandieri |
kapteinis Lagzdiņš Jānis Rucelis Aleksandrs Tomass |
Izveidošana
labot šo sadaļu268-E. Ērgļu policijas bataljonu kā 18-E. rezerves un apmācību bataljonu visām latviešu vienībām formēt sāka kapteinis Lagzdiņš 1942. gada 16. martā Liepājā, 22. martā par komandieri nozīmēja pulkvežleitnantu Ruceli. 23. martā apmācības sākās 3 rotu sastāvā, taču jau 24. martā tika nolemts to paplašināt līdz 5 rotām. 20. aprīlī bataljons uzsāka sardžu pienākumu izpildi Liepājā. 1. maijā bataljona vadības struktūra bija šāda:
Bataljona komandieris - pulkvežleitnants Jānis Rucelis
- 1. rotas komandieris - kapteinis Jānis Ķirsons
- 2. rotas komandieris - virsleitnants Voldemārs Grāvelis
- 3. rotas komandieris - virsleitnants Alfrēds Salmiņš
- 4. rotas komandieris - kapteinis Aleksandrs Tomass
- 5. rotas komandieris - leitnants Arvīds Bambers
1942. gada 18. maijā bataljonu pārdēvēja par 268-E. bataljonu.[1]
Dienesta gaitas
labot šo sadaļu28. jūnijā bataljons piedalījās parādē par godu pašpārvaldes ģenerāldirektora Oskara Dankera vizītei un jau 3. jūlijā saņēma pavēli sagatavoties izbraukšanai uz Dņepropetrovsku Ukrainā. Liepāju bataljons atstāja 16 virsnieku, 52 instruktoru un 474 karavīru sastāvā, tērpts Latvijas armijas vasaras formās un cepurēs, taču Sarkanās armijas mēteļos, no mēteļiem gan bataljons Dņepropretrovskā atbrīvojās. 6. jūlijā bataljons sasniedza Minsku, tālāk turpinot ceļu Gomeļas virzienā cauri partizānu apdraudētam apvidum, tika izsniegtas kaujas patronas. Gomeļu gan bataljonam izdevās sasniegt bez starpgadījumiem 9. jūlija rītā, 13. jūlijā nonākot galamērķī - Dņepropetrovskā, šeit tika uzsāktas apmācības.
Karstie laikapstākļi un tīra dzeramā ūdens trūkums radīja nopietnas veselības problēmas; ap 90% bataljona vīru saslima ar dizentēriju. No 22. jūlija, pēc veselības atgūšanas, bataljons sāka pildīt sardžu dienestu tuvējos stratēģiskas nozīmes objektos, 7. augustā to pārvietoja uz Krivijrihu, kur turpināja sardžu pienākumus. 10. oktobrī bataljona vīri nodeva svinīgo solījumu un uzsāka kaujas apmācības, kā arī samainīta 1. un 3. rotas numerācija. Novembra sākumā tika saņemta pavēle doties novietojumā uz Donbasu un 21. novembrī bataljons nonāca Grišino stacijā, tika sadalīts pa rotām un nozīmēts sardžu dienestā. Sākot ar 1943. gada 4. februāri bataljons tika nodarbināts pie gūstekņu konvojēšanas no Gorlovkas uz rietumiem, frontes saasinājumu dēļ bataljons uz laiku bija sadalīts starp Zaporižju un Dņepropetrovsku, apvienojoties Dņepropetrovskā tikai 31. martā. Septembrī pulkvežleitnants Birzulis pārgāja uz gaisa spēkiem un vadību uzņēmās majors Tomass.
Ienaidniekam virzoties tālāk uz rietumiem, bataljons atkāpās gar Dņepras krastiem Polijas virzienā. Polijā bataljons 1943. gada rudenī tika izmantots partizānu apkarošanā. Bataljons Rīgā atgriezās pa daļām starp 1944. gada 22. un 26. janvāri. 2. februārī to izformēja un lielāko daļu personālsastāva iekļāva jaunveidotajā 2. Liepājas latviešu brīvprātīgo policijas pulkā.[1]