Laurentija hronika

Laurentija hronika (krievu: Лаврентьевская летопись) jeb t.s. Suzdaļas hronika ir ap 1377. gadu baznīcslāvu valodā pārrakstīts vairāku senāku Kijevas Krievzemes hroniku apkopojums. Tas ir vecākais senkrievu hroniku apkopojums, kas satur Pagājušo gadu vēsturi un sekojošos notikumus līdz Zelta Ordas vietvalža lielkņaza Aleksandra Ņevska dēla Andreja nāvei 1304. gadā.

Laurentija hronikas fragments baznīcslāvu valodā.

Tapšana un atrašanaLabot

Uz pergamenta rakstīto tekstu rakstījuši divi mūki, no kuriem viens sevi nosaucis par Laurentiju, piebilstot, ka darbu veicis no 1377. gada 14. janvāra līdz 20. martam Vladimiras-Suzdaļas kņaza Dmitrija Konstantinoviča (Дмитрий Константинович, valdīja 1356—1383) uzdevumā. Uzskata, ka mūks Laurentijs ir pārrakstījis bojā gājušo Tveras kņazam Mihailam 1305. gadā rakstīto hroniku, izmainot vēstījumu par hana Batija iebrukumu 1238. gadā.[1]

1792. gadā norakstu iegādājās grāfs Aleksejs Musins-Puškins, kas to 1792. gadā uzdāvināja Krievijas Zinātņu akadēmijas bibliotēkai Pēterburgā.

SatursLabot

Laurentija hronika patiesībā ir trīs senāku hroniku norakstu apkopojums:

AtsaucesLabot

  1. Прохоров Г. М. Повесть о Батыевом нашествии в Лаврентьевской летописи // ТОДРЛ. Л., 1974. Т.28. С.77-98 (krieviski)

Ārējās saitesLabot