Ļevs Rohļins

Ļevs Rohļins; Лев Рохлин
Personīgā informācija
Dzimis	1947. gada 6. jūnijā ; Araļska, Kazahijas PSR, PSRS (tagad Kazahstāna)
Miris	1998. gada 3. jūlijā (51 gads); Klokova, Maskavas apgabals, Krievija
Pilsonība	PSRS; Krievija
Nodarbošanās	militārpersona, politiķis
Vecāki	Jakovs Rohļins; Ksenija Rohļina (dzim. Gončarova)
Dzīvesbiedre	Tamāra Rohļina
Bērni	Jeļena, Igors
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	ģenerālleitnants
Dienesta laiks	1965—1998
Valsts	PSRS; Krievija
Komandēja	8. gvardes korpusu Volgogradā
Kaujas darbība	Afganistānas karš (1979—1989); Kalnu Karabahas karš; Pirmais Čečenijas karš; Groznijas kauja (1994—1995)
Apbalvojumi	Sarkanā Karoga ordenis; divi Sarkanās Zvaigznes ordeņi
Izglītība	Taškentas augstākā militārā komandieru skola; Krievijas Federācijas Bruņoto spēku ģenerālštāba militārā akadēmija; Frunzes kara akadēmija
	Krievijas Valsts Domes deputāts
Amatā	1996. gada 16. janvāris — 1998. gada 3. jūlijs

Ļevs Rohļins (krievu: Лев Я́ковлевич Ро́хлин; dzimis 1947. gada 6. jūnijā Araļskā, Kazahijas PSR; miris 1998. gada 3. jūlijā Klokovā, Maskavas apgabalā) bija PSRS un Krievijas militārpersona un politiķis.

Rohļina militārā karjera strauji attīstījās Afganistānas kara laikā un pēc tā, dienestā sasniedzot ģenerālleitnanta pakāpi. Saņēmis daudzus militāros apbalvojumus, tai skaitā, Sarkanā Karoga ordeni un divus Sarkanās Zvaigznes ordeņus. Atteicies no apbalvojuma Krievijas Federācijas varonis par Groznijas ieņemšanu 1995. gadā Pirmajā Čečenijas karā, uzskatot, ka virsniekam ir amorāli pieņemt apbalvojumus karā, kurā gājuši bojā civiliedzīvotāji.^[1]

Pēdējos dzīves gados bija Krievijas Valsts Domes 2. sasaukuma deputāts un Valsts Domes Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs (1996—1998), ģenerālleitnants, Armijas atbalsta kustības dibinātājs.

Sākotnējais dzīves posms

Dzimis 1947. gada 6. jūnijā Araļskā, Kazahijas PSR. Ļevs Rohļins bija jaunākais no trim bērniem Lielā Tēvijas kara dalībnieka, ebreja Jakova Rohļina un krievietes Ksenijas (dzim. Gončarova) ģimenē. 1948. gadā, 8 mēnešus pēc dēla piedzimšanas, Jakovs tika arestēts un vēlāk nomira Gulaga cietumā. Māte Ksenija Rohļina viena audzināja trīs bērnus.

Pēc desmit gadiem Rohļinu ģimene pārcēlās uz Taškentu. Rohļins mācījās 19. skolā Taškentas vecpilsētā. Pēc skolas beigšanas viņš strādāja Taškentas lidmašīnu rūpnīcā, pēc tam viņu iesauca armijā.

1970. gadā Rohļins ar izcilību pabeidza Taškentas augstākā militārā komandieru skolu. Tad viņš dienēja padomju spēku grupā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Vurcenē. Vēlāk viņš studēja Frunzes kara akadēmijā, pēc tās pabeigšanas dienēja Arktikā, kā arī Ļeņingradā, Turkestānā, Aizkaukāza militārajos apgabalos, kur bija korpusa komandiera vietnieks.

Militārās karjeras attīstība

1982—1984. gadā Rohļins dienēja Afganistānā. Tajā laikā norisinājās Afganistānas karš (1979—1989). Divas reizes tika ievainots, otrajā reizē tika evakuēts uz Taškentu.

Rohļins ar izcilību absolvēja Krievijas Federācijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba militāro akadēmiju. 1987. gada martā tika iecelts par Kutaisi 152. motorizēto ieroču divīzijas komandieri 31. armijas korpusā.

1988. gada novembrī Rohļins kļuva par 4. armijas 75. motorizēto ieroču divīzijas komandieri Nahčivanas Autonomajā Republikā. 1990. gada sākumā divīzija tika nodota VDK padomju pierobežas vienībām,^[2] un Rohļins tika paaugstināts par ģenerālmajoru tā paša gada februārī.

1993. gadā viņš kļuva par Krievijas 8. gvardes korpusa vadītāju Volgogradā ģenerālleitnanta pakāpē kā vienīgais ebrejs, kurš Krievijā sasniedzis šādu pakāpi kopš Otrā pasaules kara.^[1]

Pirmā Čečenijas kara laikā Rohļins veica Krievijas spēku reorganizāciju Čečenijā un 1995. gadā beidzot ieņēma Čečenijas galvaspilsētu Grozniju. Satriekts par asinsizliešanu, dažas nedēļas vēlāk viņš pameta armiju un atteicās pieņemt Krievijas augstāko apbalvojumu Krievijas Federācijas varoņa titulu, ko viņam gribāja piešķirt par Groznijas ieņemšanu,^[3] Rohļins par to teica: "Komandieriem ir amorāli saņemt pagodinājumus pilsoņu karā. Čečenijas karā Krievija nevar gūt slavu, šis karš ir traģēdija".^[1]

Politiskā karjera

Pēc pensionāšanās no armijas 1995. gadā Rohļins tika ievēlēts Krievijas Valsts Domē kā Borisu Jeļcinu atbalstošās partijas "Mūsu mājas — Krievija" deputāts. Tomēr vēlāk viņš šo partiju pameta. Rohļins regulāri uzstājās Domē, atmaskojot korupciju, kas pārņēmusi prezidenta administrāciju, valdību un Aizsardzības ministriju. Viņš publiskoja faktus par slepena militārā aprīkojuma nelikumīgu pārdošanu ārvalstīs, kas notika ar Ministru kabineta un Jeļcina piekrišanu.^[4] Rohļins vadīja Domes Aizsardzības komiteju, līdz prezidents Jeļcins noslēdza vienošanos ar Komunistisko partiju par viņa atbrīvošanu no amata. 1997. gadā Rohļins izveidoja Armijas atbalsta kustību, kas vainoja Jeļcinu par karu Čečenijā un zemo morālo līmeni militārajā jomā. Viņš neveiksmīgi centās organizēt dienējošos un atvaļinātos karavīrus politiskā spēkā, kas varētu Jeļcinu piespiest atkāpties no amata.^[1]^[5]

Nāve

1998. gada 3. jūlijā, dažus mēnešus pēc tam, kad viņš mēģināja sarīkot pret valdību vērstu armijas karavīru masveida protestu, Rohļins tika nogalināts savā gultā ar šāvienu galvā. Rohļina sievu Tamāru, kura sākumā it kā bija atzinusies slepkavībā "naidīgu attiecību dēļ"^[5], Krievijas tiesa 2005. gadā notiesāja par vīra slepkavību, taču viņa turpināja uzstāt, ka vīru nogalinājuši vīrieši maskās, kuri ielauzušies viņu mājās. Viņai piesprieda nosacītu sodu 4 gadus.^[6]

Meža joslā netālu no nozieguma vietas vēlāk tika atrasti trīs sadedzināti līķi. Amatpersonas paziņoja, ka viņi esot nogalināti jau kādu laiku pirms Rohļina slepkavības, un viņiem ar to nav nekāda sakara. Bet daudzi no Rohļina kolēģiem domāja, ka tie ir īstie slepkavas, kurus Kremļa īpašais dienests likvidējis. Rohļinu nogalinājuši, jo viņš organizējis armijas aprindās sacelšanos pret Jeļcinu.^[7] Grāmatā Death of a Dissident par citu īpašā dienesta upuri Aleksandru Ļitviņenko aprakstīts viņa teiktais par Rohļina slepkavību — bijušais VDK un FSB ģenerālis Anatolijs Trofimovs (pats nošauts 2005. gadā) viņam pateicis, ka slepkavību, šķiet, organizējuši Krievijas slepenie dienesti.^[8]

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 «Lev Rokhlin, Jewish general and critic of Yeltsin, 51». jweekly.com.
↑ «75th Motorised Rifle Division». ww2.dk.
↑ «Russian Military Seeks Louder Voice By Putting Officers Up forParliament». nytimes.com.
↑ «Рохлин против Кремля». igor-goldberg.narod.ru.
↑ ^5,0 ^5,1 «Lev Rokhlin, a Foe of Yeltsin, Is Slain at 51; Wife Is Accused». nytimes.com.
↑ «Russian Court Says General Rokhlin's Widow Guilty Of Murder». rferl.org.
↑ «Как военные готовили переворот в России». versia.ru.
↑ «Death of a dissident : the poisoning of Alexander Litvinenko and the return of the KGB». archive.org.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ļevs Rohļins.
Биография Генерал-лейтенант Лев Рохлин. Сайт посвящение
World: Monitoring Rokhlin's last interview BBC
Исповедь генерала Рохлина. Видеоинтервью YouTube.com

[jweekly-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 «Lev Rokhlin, Jewish general and critic of Yeltsin, 51». jweekly.com.

[2] «75th Motorised Rifle Division». ww2.dk.

[3] «Russian Military Seeks Louder Voice By Putting Officers Up forParliament». nytimes.com.

[4] «Рохлин против Кремля». igor-goldberg.narod.ru.

[ny-5] 5,0 ^5,1 «Lev Rokhlin, a Foe of Yeltsin, Is Slain at 51; Wife Is Accused». nytimes.com.

[6] «Russian Court Says General Rokhlin's Widow Guilty Of Murder». rferl.org.

[7] «Как военные готовили переворот в России». versia.ru.

[8] «Death of a dissident : the poisoning of Alexander Litvinenko and the return of the KGB». archive.org.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]