Vikipēdija

Ājurvēda

Ājurvēda[1] (sanskritā: आयुर्वेद, āyurveda — 'dzīvesziņa') ir tradicionālais dziedniecības veids Indijas subkontinentā ar vairāku gadu tūkstošu senu vēsturi, kas aizsākusies Vēdiskajā laikmetā, tādēļ plašākā nozīmē tā ir uzskatāma kā vēdiskā zinātne par veselību, pareizu dzīvesveidu un uzturu. Ājurvēdiskā medicīna tiek praktizēta Indijas, Nepālas un Šrilankas dziednīcās, arvien plašāku popularitāti iegūst arī citās valstīs kā komplementārā un alternatīvā medicīna vai kā "netradicionālā medicīna".

Nāgārdžuna (150.—250. m.ē.) — viens no senajiem Ajurvēdas ārstiem un filozofiem, kas pazīstams kā grāmatu "100 recepšu" un "Vērtību krātuve" autors

Jēdziena skaidrojums

labot šo sadaļu

Burtiskā tulkojumā no sanskrita valodas jēdziens Ājurvēda ir divu vārdu ājus (dzīvība) un veda (viedas zināšanas) saliktenis. Ājurvēdas pamatā ir senas uz pieredzi balstītas zināšanas un filozofiskas atklāsmes par cilvēka veselības un slimības fiziskajiem, garīgajiem un emocionālajiem cēloņiem.

Ārstēšanas veidi

labot šo sadaļu

Ājurvēdiskajā medicīnā dziedināšanas mērķis ir izvairīšanās neveselīgiem paradumiem un slimību izraisītāju atpazīšana. Dziedināšanas pamatprincips ir "palīdzēt ķermenim palīdzēt sev pašam". Populārākās metodes ietver masāžu ar eļļu un Pančakarmu — no piecām sastāvdaļām sastāvošu attīrīšanās programmu.

Ājurvēdiskie fenotopi (došas)

labot šo sadaļu
 
Ājurvēdiskie fenotopi (vata, pita, kapha) un to saistība ar pieciem dabas elementiem (gaiss, uguns, ūdens, zeme, "ēters" jeb izplatījums) un piecām dabas parādībām (kustīgums, vieglums, pārvēršanās, veidošanās, atdzišana)

Jebkurai ārstēšanai jābūt personalizētai atbilstoši cilvēka fenotipam. Jau senajos tekstos aprakstīti trīs vielmaiņas regulējuma pamattipi jeb došas[2]:

  • Vata tips ir vielmaiņas regulējuma paveids ar noslieci uz pavājinātu gremošanu, aizcietējumiem un novājēšanu. Viņiem ieteicams regulāri lietot vārītu un barojošu uzturu un siltus dzērienus.
  • Pita tips ir vielmaiņas regulējuma paveids ar noslieci uz pastiprinātu gremošanu. Viņiem ieteicams izvairīties no pārēšanās un nelietot ceptus ēdienus.
  • Kapha tips ir vielmaiņas regulējuma paveids ar noslieci uz palēninātu gremošanu un aptaukošanos. Viņiem ieteicams daudz kustēties un izvairīties no barojošiem ēdieniem.

Ājurvēdiskie fenotopi bieži vien mēdz kombinēties: vata-pita, pita-kapha, vata-kapha, retāk ir līdzsvarotais regulācijas tips — vata-pita-kapha.

Pareizas ēšanas mācība

labot šo sadaļu

Katram no cilvēku pamattipiem ir jāievēro savi ēšanas likumi, tomēr ir nedaudzi pamatprincipi, kas jāievēro visiem:

  1. ēst vienīgi izsalkuma dēļ
  2. nekad neēst starp ēdienreizēm
  3. galvenā ēdienreize ir pusdienlaikā
  4. neēst satrauktā garastāvoklī
  5. starp ēdienreizēm ievērot vismaz trīs stundu pārtraukumu
  6. neēst līdz pilnai sāta sajūtai
  7. censties ēst svaigus uzturlīdzekļus
  8. dzert ūdeni (siltu) un zāļu tējas
  9. katrā ēdienreizē lietot ēdienus ar sešām pamatgaršām.

Uzturlīdzekļi iedalāmi trīs grupās:

  • Sattva-guna: saldeni, sulīgi vai eļļaini uzturlīdzekļi — piena produkti, graudaugi, augļi, dārzeņi. Tie pagarina dzīves ilgumu un veicina apmierinātības sajūtu;
  • Rajo-guna: rūgti, skābi, sālīti, asi uzturlīdzekļi — čili, sīpoli, ķiploki, alkoholiskie dzērieni. Tie sakarsē ķermeni un prātu un izraisa agresivitāti.
  • Tamo-guna: pārgatavojušies vai sabojājušies, par jaunu uzsildīti uzturlīdzekļi. Jāatturas no to lietošanas.

Gaļa lietojama piesardzīgi un nelielās devās, tāpat arī alkoholiskie dzērieni ir lietojamas kā zāles.[3]

Galvenie teksti

labot šo sadaļu
  • Čarakas samhita, Sušrutas samhita un Vagbhatas Samhita veido no dažādiem laikmetiem (5 gs. p.m.ē. — 9 gs. m.ē.) apkopoti teksti, kas tiek izmanoti kā pamats dziednieku (vaidyas) izglītībā. Tos dēvē par "Lielo trijnieku" (brihat trayi);
  • Madhava Nidan, Sharangdhara Samhita un Bhava Prakasha (12.—16. gadsimts m.ē.) savukārt tiek dēvēti par "Mazo trijnieku";
  • Ashtanga Hridaya un Ashtanga Sangraha (625. gads m.ē.);
  • Madhava Nidanam (7. gadsimts m.ē.);
  • Sharngadhara Samhita (15. gadsimts m.ē.);
  • Bhava Prakasha (16. gadsimts m.ē.).

Izglītības un zinātnes sistēma

labot šo sadaļu

Kopš 1970. gada Indijas Centrālā valdība standartizē Ājurvēdas izglītību, pašlaik Indijā un Šrilankā ir vairāk kā 100 akreditētas mācību iestādes, kurās 5,5 gadu laikā pēc valsts eksāmenu nokārtošanas var iegūt Ājurvēdas medicīnas un ķirurģijas bakalaura grādu (B.A.M.S. — Bachelor of Ayurvedic Medicine and Surgery). Studijas ietver 18 dažādus priekšmetus, ieskaitot ne tikai Ājurvēdas vēsturi un evolūciju, zāļu atlasi un lietošanu (Dravjaguna), Ājurvēdisko filozofiju slimību diagnostikai un ārstēšanai, bet arī anatomiju, fizioloģiju, farmakoloģiju, patoloģiju, moderno klīnisko medicīnu un ķirurģiju. Pēc studiju beigām Ājurvēdas dziednieks jeb Vaidja drīkst ārstēt pacientus ne tikai ar Ājurvēdas zālēm, bet izrakstīt arī recepšu zāles. Pēc papildu trīs gadu studijām (Ājurvedavahaspati) kādā no Ājurvēdas specialitātēm var iegūt medicīnas doktora grādu (M.D.), bet pēc vēl divu gadu augstākā līmeņa studijām (Ājurvidja-Varidhi) var kļūt par filozofijas doktoru (Ph.D.).

Indijā Ājurvēdas izglītības standartus un programmu regulē Indijas Medicīnas centrālā padome (CCIM, Central Council for Indian Medicine). Zinātnisko izpēti savukārt regulē Ājurvēdas un Sidhas pētniecības centrālā padome (CCRAS, Central Council for Research in Ayurveda and Siddha).

Ājurvēda vēl arvien ir Indijas primārās veselības aprūpes sistēmas pamatā. Dziedniecībā tiek plaši izmantoti preparāti, kas iegūti no senajos Ājurvēdas rakstos minētajiem ārstniecības augiem, kuru skaits pārsniedz 2000.[4] Arī Šrilankā Ajurvēdas dziednieku skaits ir lielāks kā modernās medicīnas speciālistu skaits.[5]

Ājurvēdas centri citās valstīs

labot šo sadaļu

Pēdējās desmitgades laikā Ājurvēdas principi ir guvuši citu valstu medicīnas zinātnieku un ārstu ievērību. Gudžarātas Ājurvēdas universitāte ir noslēgusi sadarbības lūgumus ar desmit Ājurvēdas institūtiem Argentīnā, Austrālijā, Itālijā, Japānā, Krievijā, Nīderlandē un Vācijā, lai koordinētu Ājurvēdas globalizāciju un akadēmisko sadarbību. Jeila Universitātes (ASV) Medicīnas fakultātes profesora F. Dž. Ninivaggi redakcijā 2008. gadā iznāca apjomīga monogrāfija "Ājurvēda: vispusīgs ceļvedis Indijas tradicionālajā medicīnā".[6] Tiek pētīta Indijas ārstniecības metožu un dabisko produktu izmantojamība Rietumu medicīnā un jaunu zāļu līdzekļu meklēšanā.[4] Publicēti ne tikai klīnisko pētījumu rezultāti par Ajurvēdisko zāļu iedarbīgumu,[7] bet arī kritiski viedokļi par atsevišķu zinātnisko pētījumu ticamību un to izmantošanu zāļu tirgdarbībā.[8][9]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Svarīgākie lēmumi 2013. gadā» (PDF). Valsts valodas centrs. 2013. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 8. novembrī. Skatīts: 2014. gada 28. aprīlī.
  2. ↑ Vagbhata: Ashtanga Hrdayam. Translated by Prof. K. R. Srikantha Murty. Sutrasthana. Chowkhamba Krishnadas Academy, Varanasi
  3. ↑ Claus Leitzmann. Alternative Ernährungsformen. Stuttgart 1999. (vāciski)
  4. ↑ 4,0 4,1 «Mukherjee P.K., Wahile A. Integrated approaches towards drug development from Ayurveda and other Indian system of medicines. Journal of Ethnopharmacology 2006;103(1):25-35.».
  5. ↑ Health and welfare (from Sri Lanka), Encyclopedia Britannica (2008)
  6. ↑ Ninivaggi, Frank John (2008). Ayurveda: A Comprehensive Guide to Traditional Indian Medicine for the West. Praeger Press: ISBN 0-313-34837-5.
  7. ↑ Gerson, S. & Green, L.H. in Preliminary Evaluation Of Antimicrobial Activity of Extracts of Morinda citrifolia Linn., Abstr. Am. Soc. Microbiol. A-66:13 May 2002
  8. ↑ Skolnick, AA. The Maharishi Caper: Or How to Hoodwink Top Medical Journals. Arhivēts 2008. gada 16. jūlijā, Wayback Machine vietnē. ScienceWriters (1991).
  9. ↑ Andrew Skolnick. Maharishi Ayur-Veda: Guru’s Marketing Scheme Promises the World Eternal ‘Perfect Health’! JAMA 1991;266:1741-1750

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ājurvēda&oldid=4070888"