Vikipēdija

Zvanītāji

Zvanītāji (agrāk Dzintarzeme) ir Jēkabpils pilsētas apkaime Daugavas kreisajā krastā. Tā robežojas ar Celtniekiem, Nameja ielas rajonu un Jēkabpils vēsturisko centru. Apkaimes nosaukums cēlies no Zvanītāju kroga, kas atradās Trešdienas tirgus laukumā (mūsdienās — Brīvības ielā 220). Apkaimes austrumu robeža ar Jēkabpils vēsturisko centru ir dabā skaidri noteikta un iet pa Rūdolfa Blaumaņa un Zaļo ielu, bet apkaimes robeža ar Celtniekiem ir saplūdusi un nav precīzi nosakāma. Tai raksturīga viena līdz divu stāvu koka savrupmāju apbūve, kas veido lielāko Valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa "Jēkabpils pilsētas vēsturiskais centrs" teritorijā neiekļauto vēsturiskās apbūves fragmentu pilsētā.

Zvanītāji
Skats no Krustpils pils torņa pār Daugavsalu uz Zvanītājiem 2013. gadā
Pamatinformācija
Pilsēta Jēkabpils
Priekšpilsēta Jēkabpils
Transports
Autobuss 1., 2., 4., 5.
Papildinformācija
Pasta indekss LV-5201

Daugavā pie Zvanītājiem atrodas 30 cm augstā Pilāta krāce jeb Šarovka un Kaļinas krāce.[1] Apkaime vairākkārt cietusi palos, tai skaitā 1931., 1981. un 1983. gadā.

Vēsture labot šo sadaļu

 
Kugrēna mūzikas instrumentu fabrika Jēkabpilī pirms Pirmā pasaules kara

Dibinot Jēkabpils pilsētu 1670. gadā, hercogs Jēkabs Ketlers piešķīra tai aptuveni 3 km platu Daugavas krastmalas joslu, kas stiepās perpendikulāri Daugavai 8 km garumā gandrīz līdz Ziemeļsusējai. Pilsētas rietumu robeža atradās ap pašreizējo Rūdolfa Blaumaņa ielu, līdz ar to mūsdienu Zvanītāju apkaimes teritorija atradās ārpus Jēkabpils tā laika robežām.

Starp pilsētas un lauku iedzīvotājiem izcēlušies pastāvīgi strīdi un pat sadursmes, jo pilsētnieku lopi postījuši zemnieku tīrumus. Sūdzību dēļ hercogs Pēteris Bīrons iedibināja neitrālu joslu, ko nedrīkstēja apbūvēt un kas bija jāpamet atmatā. Pilsētnieki to izmantoja lopu ganīšanai un māla bedru ierīkošanai. Vēsturiskās nodalījuma joslas teritorija vēl aizvien izceļas pilsētas apbūves struktūrā, un tajā atrodas Strūves parks, Oskara Kalpaka laukums un Jēkabpils Valsts ģimnāzija.

19. gadsimta sākumā nodalījuma joslas ziemeļu galā ierīkoja Kroņa dārzu, un aiz pilsētas robežām iestādīja Jauno mežu. Šajā laikā Zvanītājos atradās Krievijas Impērijas karaspēka daļa ar pulverpagrabiem, artilērijas poligonu, sapieru un pontona bataljona apmācības laukumu.

Pēc karaspēka pārvietošanas 1869. gadā poligona teritoriju sadalīja četru zemnieku saimniecību un divu pareizticīgo draudžu starpā; pēdējās ieguva nosaukumu Mācītājzemes. Zvanītāju teritorija bija zemnieku lauki ar klejojošu smiltāju. Starp nozīmīgākajām būvēm minams Salas pagasta nams un Kapču krogs, kas atradies mūsdienu Brīvības un Zvanītāju ielas krustojumā.

Mācītājzemes strauji apbūvēja, jo garīdzniecība iznomāja nelielus zemes gabalus apbūvei, slēdzot nomas līgumus uz 12 gadiem. Tajos uz dzīvi apmetās zemnieki no Krustpils pagasta un pareizticībā pārgājušie Vidzemes zemnieki, kuriem Vidzemē savas baznīcas bija tikai Rīgā un Cēsīs. Apdzīvotajā vietā bija augsts latviešu īpatsvars, un tā ieguva Dzintarzemes vārdu.

20. gadsimta sākumā Dzintarzemē darbojās Kugrēna mūzikas instrumentu fabrika, kā arī brāļu Kārļa un Jāņa Lesu mūzikas instrumentu fabrika. Blakus tai brāļi Lesi uzcēla tvaika dzirnavas, kur mala miltus un apstrādāja vilnu. Pavisam šajos uzņēmumos bija vairāk kā pustūkstotis darbinieku. Pie fabrikām izveidojās vēl viens strādnieku ciemats, ko sauca par Krasnaja Gorka, kas vēstures avotos nav pieminēts, taču ir sastopams vietējo iedzīvotāju atmiņu stāstos. Nosaukums varētu būt cēlies no Krasnaja gorkas svētkiem, ko pareizticīgie svin pirmajā svētdienā pēc Lieldienām. Pēc 1905. gada revolūcijas nosaukums revolucionāri noskaņoto iemītnieku dēļ ieguva citu jēgu.[2] Rūpniecības uzņēmumus nopostīja Pirmajā pasaules karā.

Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, 1922. gadā iedzīvotāji pieprasīja strādnieku dzīvojamā rajona iekļaušanu pilsētas teritorijā. Apzinoties, ka no Dzintarzemes nāks trūkumcietēji un zemāko socioekonomisko slāņu vēlētāji, kas varēs ietekmēt domes sastāvu un pilsētas saimniecību, tam pretojās Jēkabpils turīgākie iedzīvotāji. Ar Iekšlietu ministrijas 1923. gada 14. aprīļa rezolūciju apstiprināja pilsētas domes un balsstiesīgo iedzīvotāju vairākuma prasīto Jēkabpils pilsētas administratīvo robežu paplašināšanu, iekļaujot tajā Dzintarzemi līdz Robežu ielai, Kugrēna un brāļu Lesu agrāko rūpnīcu gruntsgabalus un Pilsētas kapus.[3] Par vēsturisko Dzintarzemes nosaukumu mūsdienās liecina vien Dzintaru ielas nosaukums.

Zvanītāju ielas galā līdz 1976. gadam darbojās pārceltuve, kas apkaimi savienoja ar Sakas salu.


Ielas labot šo sadaļu

Zvanītājos atrodas 25 ielas:

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ «Daugavas krāces» (latviešu). Skatīts: 2023. gada 6. novembrī.
  2. ↑ «Revolucionārā kustība Jēkabpilī» (latviešu). Skatīts: 2023. gada 7. novembrī.
  3. ↑ «Dzintarzemes iekļaušana pilsētas teritorijā (1.raksts)» (latviešu). Skatīts: 2023. gada 7. novembrī.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Zvanītāji&oldid=3950015"