Voldemārs Bastjānis
Ernests Voldemārs Bastjānis (dzimis Ernests Voldemārs Bašēns 1884. gada 17. augustā, miris 1975. gada 19. maijā) bija latviešu politiķis, no 1922. gada Saeimas deputāts, no 1926. līdz 1927. gadam Latvijas Republikas finanšu ministrs.
| ||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1884. gada 17. augustā Pociema pagasta "Jomalu" mājās (tagad Katvaru pagasts) kā astotais bērns zemnieka Teņa Bašēna ģimenē. Mācījās Ķipēnu pagasta Pīlāgu skolā. Ieguva skolotāja tiesības Pēterburgā, pēc tam strādāja par skolotāju Skultes pagastā. 1904. gadā iestājās LSDSP un piedalījās 1905. gada revolūcijā, par ko viņam piespriests nāves sods. Devās bēgļu gaitās uz ārzemēm, studēja ekonomiku Maskavā. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā atgriezās dzimtenē, apprecējās ar Almu Baumani un darbojās Vidzemes Zemes padomē, kandidēja arī Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās. Krievijas pilsoņu kara laikā bijis apcietinājumā, 1920. gadā atgriezās Latvijā pēc politisko ieslodzīto apmaiņas ar Krieviju. Bija Rīgas Tautas augstskolas lektors, uzstājies ar lekcijām par saimniecības atjaunošanu tagadējā pēckara saimnieciskā sabrukuma laikā.
Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanās 1922. gadā Bastjānis sociāldemokrātu sarakstā bija nolikts pēdējā (15.) vietā, bet nobalsošanā vēlētāji, izmantojot tiesību svītrot nepatīkamos un ierakstīt patīkamos kandidātus, viņu pacēla uz trešo vietu, aiz Raiņa un P. Kalniņa. Pateicoties šādai vēlēšanu sistēmai un vēlētāju simpātijām, turpmāk Bastjānis tika ar lielu pārsvaru ievēlēts visās Saeimās, ieņemot nozīmīgus posteņus valsts finanšu pārvaldē.
No 1926. līdz 1927. gadam viņš bija Latvijas Republikas finanšu ministrs, 1931. gadā ievēlēts par Rīgas Domes locekli, risinājis uz bankrota sliekšņa nonākušās Rīgas Centrālās kopējās slimokases saimnieciskās lietas.[1] Viņam piedāvāja dalību Rīgas tramvaju un autobusu tīkla privatizācijā, piedalīties radiostacijas izveidošanā un vadībā, taču pārliecības pēc Bastjānis atteicās no šiem piedāvājumiem kļūt bagātam, pie tam izmantoja savu ietekmi, lai šos projektus pārņem Rīgas pilsētas pašvaldība.[2] Būdams finanšu ministrs, noraidījis K.Ulmaņa lūgumu atlaist tā draugu lielos parādus valsts kontrolētajās bankās, vai vismaz pagarināt to nomaksas termiņus (šī noraidījuma sekas izpaudās vēlākajā Bastjāņa vajāšanā).[3]
1934. gada 15. maija apvērsuma laikā Voldemāru Bastjāni ieslodzīja Centrālcietumā, vēlāk Liepājas koncentrācijas nometnē, kur viņš sabija ieslodzījumā 6 mēnešus.[4] V. Bastjāni atlaida no visiem ieņemamajiem amatiem bez iespējām sākt darbu kādā valsts iestādē. Viņš nolēma atsākt studijas Latvijas Universitātē, nokārtojot trūkstošos eksāmenus un iegūstot advokāta tiesības, taču tas tika liegts (uz LU pa tālruni piezvanījis izglītības ministrs Tentelis un atstāstījis Ulmaņa vārdus "Kāpēc Bastjānis jums vajadzīgs?", ar ko pieticis, lai tam būtu liegts studēt).[3] Tā kā vienīgā vieta, kur Bastjānis varēja turpināt studijas, bija vēl neslēgtās Tautas augstskolas lauksaimniecības kursi.
Otrā pasaules kara laikā 1943. gada 13. augustā Bastjānis piedalījās Latvijas Centrālās padomes dibināšanā un turpmākajā tās darbā.[5][6] 1944. gadā Bastjāņu ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju un nonāca Eslingenas pārvietoto personu (DP) nometnē. Kad 1946. gadā radās izdevība izceļot uz ASV, to izmantoja viņa bērni Ilmārs un Mirdza ar ģimenēm, taču Voldemāram iebraukšana ASV tika aizkavēta, līdz beidzot iejaucās Masačūsetsas senatori Lodžs un Saltonstals. Vēlāk atklājās, ka aizkavēšanas pamatā ir vairākas tautiešu politiski motivētas denunciācijas, kas bija iesniegtas amerikāņu pretizlūkošanas korpusam Vācijā.
Dzīvojot ASV, turpināja visai aktīvu sabiedrisko darbu, kuras kontekstā interesanta ir bijušo Latvijas politiķu Fēliksa Cielēna, Bruno Kalniņa, Jāņa Breikša un Voldemāra Bastjāņa 1960. gada 19. decembra vēstule jaunievēlētajam ASV prezidentam Džonam Kenedijam par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas nepieciešamību. Bastjānis bija Amerikas Latviešu tautiskās savienības biedrs.
Miris 1975. gada 19. maijā Bostonā.
Darbi
labot šo sadaļu- Bastjānis V. Gala sākums: vērojumi un vērtējumi. Lidingö: Memento, 1964. - 175 lpp.
- Bastjānis V. Demokratiskā Latvija. Vērojumi un vērtējumi. Stokholma: Emila Ogriņa apgāds, 1966. - 323 lpp.
- Bastjānis V. Dzīves straumē: Atmiņas. Stokholma: Emila Ogriņa apgāds, 1970. - 302 lpp.
- Bastjānis V. Bīskapa J. Rancāna sabiedriski politiskā darbība. No: Bīskaps Jāzeps Rancāns. Dzīve un darbs. Dr. H. Tichovska redakcijā. Astras apgāds, 1973., 200.-239. lpp.
Atsauces un paskaidrojumi
labot šo sadaļu- ↑ «Elga Zālīte. Sociālā apdrošināšana Latvijā 1920.-1940. (.pdf)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 9. septembrī. Skatīts: 2010. gada 29. janvārī.
- ↑ Bastjānis-Krasts I. Pašvēsture: par politiku, bohēmu un trīssoļlēkšanu. - Likteņstāsti: Rīga, 1998., 56. lpp.
- ↑ 3,0 3,1 Bastjānis-Krasts I. Pašvēsture: par politiku, bohēmu un trīssoļlēkšanu. - Likteņstāsti: Rīga, 1998., 59. lpp.
- ↑ Bastjānis-Krasts I. Pašvēsture: par politiku, bohēmu un trīssoļlēkšanu. Rīga: Likteņstāsti, 1998., 53.-55. lpp.
- ↑ «Latvijas Centrālā Padome - histora.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 12. februārī. Skatīts: 2010. gada 29. janvārī.
- ↑ «Pleps Jānis. Bīskaps Rancāns un Satversme. Valsts prezidenta vietas izpildīšana.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2010. gada 29. janvārī.
Literatūra
labot šo sadaļu- Ilmars Bastjānis-Krasts. Pašvēsture bēgļu gaitās un trimdā Amerikā. - Likteņstāsti: Rīga, 2001. - 316 lp., ISBN 9984-611-41-8
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Andrievs Ezergailis. Polītikas romantika (recenzija) Arhivēts 2008. gada 21. novembrī, Wayback Machine vietnē.