Vjetnamas vēsture

Saskaņā ar arheoloģiskajiem atradumiem pie Do kalna, zinātnieki uzskata, ka pirmie cilvēki šeit dzīvojuši jau pirms 300 000 gadu. Ķīnas Piecu dinastiju un Desmit valstu laikā 938. gadā Vjetnamas ziemeļos radās pirmā neatkarīgā vjetu valsts. 13. gadsimtā tā spēja pretoties Ķīnas mongoļu Juaņu dinastijas imperatoru agresijai. 1407. gadā vjetu valsti iekaroja Minu dinastijas imperators un tajā izveidoja ķīniešu Zjaoti provinci. 1428. gadā varu ieguva vjetnamiešu Lē dinastijas (Nhà Lê) imperators Lē Loi (Lê Lợi), kas uzvarēja karā pret ķīniešiem un paplašināja savu valsti uz dienvidiem līdz Mekongai. 1802. gadā pie varas nokļuva Nguenu dinastijas imperatori, kas pārcēla valsts galvaspilsētu uz Hue un nosauca valsti par Vjetnamu.

Vjetnamas teritorijas izmaiņas (1009–1834).

1862. gadā Francija kolonizēja Kočinķīnas (portugāļu: Cochim-China — Koči Ķīna) teritoriju pie Mekongas deltas, bet 1883. gadā uz ziemeļiem no tās izveidoja Tonkinas un Annamas protektorātus. 1887. gadā Francija savus valdījumus apvienoja ar Kambodžu un izveidoja Indoķīnas Savienību, kurai 1893. gadā pievienoja Laosu. Kolonijas galvaspilsēta sākotnēji atradās Saigonā, no 1902. gada Hanojā, 1939. gadā franču administrācija pārcēlās uz Dalatu. Pēc Francijas sakāves karā ar Trešo Reihu, teritoriju pārvaldīja Višī Francijas administrācija, kas 1940. gada septembrī atļāva kolonijā ienākt Japānas karaspēkam. 1945. gada 9. martā, lai novērstu Indoķīnas nonākšanu Sabiedroto valstu kontrolē, japāņi gāza franču administrāciju un pasludināja satelītvalsts Vjetnamas impērijas izveidi.

Ho Ši Mins ar Austrumvācijas jūrniekiem 1957. gadā

Pēc Japānas sakāves 2. septembrī komunisti Hanojā pasludināja Vjetnamas Demokrātiskās Republikas izveidi. Taču drīz sākās Pirmais Indoķīnas karš ar Franciju, kas ilga no 1946. līdz 1954. gadam, kad pēc Ženēvas vienošanās Vjetnamu sadalīja Ziemeļvjetnamā un Dienvidvjetnamā. 1955. gadā ziemeļos nodibināja komunistu vadīto Tēvijas fronti, kas cīnījās par visas Vjetnamas apvienošanu. Vjetnamas ziemeļu daļā komunistiskās partijas vadībā tika iedibināta sociālistiskā ekonomika. Ziemeļvjetnama saņēma Padomju Savienības politisku, ekonomisku un galvenokārt militāru atbalstu, kas tai ļāva izveidot lielu un labi bruņotu armiju. Vjetnamas dienvidu daļā 1955. gadā nodibināja Vjetnamas Republiku, kuras ekonomikā un politiskajā dzīvē bija liela ASV ietekme. Bija paredzēts, ka 1956. gadā notiks vispārējas vēlēšanas abās Vjetnamas daļās un valsts apvienosies, taču pēc komunistu uzbrukuma 1955. gadā sākās Vjetnamas karš, kurā Ziemeļvjetnamai palīdzēja Padomju Savienība, bet Dienvidvjetnamai ASV. Karš ilga līdz 1973. gadam, kad pēc Parīzes vienošanās par kara pārtraukšanu un miera atjaunošanu Vjetnamā atkal tika nodibināts miers.

1976. gada 25. aprīlī notika Vjetnamas Nacionālās sapulces vispārējās vēlēšanas, bet šīs likumdevējas institūcijas pirmajā sesijā tā paša gada jūnijā tika pieņemts lēmums par Ziemeļvjetnamas un Dienvidvjetnamas apvienošanos un tika proklamēta Vjetnamas Sociālistiskā Republika. Taču ilgos karos sagrauto, militārām vajadzībām pielāgoto Vjetnamas ekonomiku bija grūti pārkārtot miera laika vajadzībām. Tas izraisīja ilgstošas ekonomiskas, psiholoģiskas un arī politiskas grūtības. 1979. gadā notika militāra sadursme starp Vjetnamu un Ķīnu. Lielas ekonomiskās grūtības Vjetnamai radīja arī Padomju Savienības sabrukums.