Atvērt galveno izvēlni
Vo Ngujens Zaps un Ho Ši Mins 1942. gadā

Pirmais Indoķīnas karš bija karš Franču Indoķīnā starp 1945. gadā pašpasludināto Vjetnamas Demokrātisko republiku un Francijas Ceturto republiku no 1946. gada 19. decembra līdz 1954. gada 1. augustam, kurā Francija cieta sakāvi, bet Vjetnama tika sadalīta Vjetnamas Demokrātiskajā republikā un Dienvidvjetnamā.

Pēc Japānas impērijas kapitulācijas 1945. gada augustā, 1940. gadā japāņu okupētajā franču Vjetnamas kolonijā izveidojās varas vakuums, kuru ātri aizpildīja Ho Ši Mina vadītie komunisti un nacionālisti, kas 2. septembrī Hanojā pasludina Vjetnamas neatkarību. Atbilstoši Sabiedroto valstu lēmumiem, okupācijas kontroli Vjetnamā pārņēma Ķīnas Republikas un Lielbritānijas karaspēks. Kamēr ķīnieši ziemeļos atzina Ho Ši Mina valdību, angļi dienvidos to nedarīja, un veicināja franču koloniālās pārvaldes atjaunošanos, kas 23. septembrī padzina jaunās republikas pārstāvjus no Saigonas.

Lai arī pašā Francijā pie varas bija progresīva komunistu, sociālistu un kristīgo demokrātu koalīcija, tā nebija gatava atteikties no koloniālās impērijas. 1946. gada rudenī franči Vjetnamā izveidoja 50 000 karavīru lielu armiju, un atguva kontroli pār dienvidiem. Novembrī franču karaflote apšaudīja ziemeļu ostas pilsētu Haifonu, nogalinot vairākus tūkstošus cilvēku. Ho Ši Mina vadītā valdība, Vjetmins atriebās uzbrūkot franču pozīcijām Haifonā un Hanojā. Decembra vidū starp abām pusēm sākās karš.[1]

Ho Ši Mins armijas organizēšanu un komandēšanu uzticēja Vo Ngujen Zjapam, kuram nebija nekādas iepriekšējas militārās pieredzes, bet kurš mācījās no Mao Dzeduna vadītā Ķīnas partizānu kara metodēm. Lai arī Vjetmina armija skaitliski bija lielāka, tā bija vāji bruņota un varēja veikt tikai partizānu kara operācijas, ar cerību novājināt frančus tiktāl, ka tie būs gatavi uzsākt miera sarunas. Vjetminam trūka artilērijas, tam nebija aviācijas, tāpēc tas piekopa novājināšanas karu pret franču spēkiem, ko veidoja Franču Ārzemnieku leģions, franču Āfrikas koloniju un vietējo vjetnamiešu kareivji, zem kopējā nosaukuma CEFEO (Franču Tālo Austrumu ekspedīcijas korpuss), kas sasniedza 200 000 vīru kopskaitu. Francija karā neizmantoja regulārās armijas kareivjus, lai neizbēgamie upuri neizraisītu protestus dzimtenē. Karā novājinātajai Francijai nebija ne militāru ne finansiālu iespēju pilnībā nodrošināt CEFEO sastāvu, tāpēc kara gaitā aizvien lielāka loma bija ASV sniegtajai palīdzībai.

Kara sākumā franči ieņēma lielākās pilsētas, kamēr Vjetmins atkāpās uz džungļiem, no kuriem veica pretuzbrukumus. 1947. gadā neizdevās franču operācija, kuras mērķis bija sakaut galvenos Vjetmina spēkus.

1949. gada sākumā franči sāka meklēt politisko risinājumu, uzsākot sarunas ar pēdējo Vjetnamas imperatoru Bao Dai par rietumnieciski orientētas un frančiem lojālas Vjetnamas valsts izveidošanu. Bao Dai piekrita šim plānam un pasludināja jaunu Vjetnamas valsti ar galvaspilsētu Saigonā. Koncentrēšanās uz dienvidiem bija stratēģisks lēmums, jo tur Vjetmina atbalsts bija visvājākais, un šeit dzīvoja franču kultūrai lojālākā elite, kas baidījās no Vjetmina varas. Tika veidota jauna Vjetnamas Nacionālā armija, kurā 1952. gadā bija 120 000 kareivju, kas kopā ar CEFECO cīnījās pret Vjetminu.

Pēc Ķīnas pilsoņu kara beigām un komunistu nākšanas pie varas 1949. gada rudenī, Vjetmins sāka saņemt aizvien lielākas Ķīnas un PSRS ieroču piegādes, tai skaitā artilēriju un zenītartilēriju.

1952. gadā Vjetmins uzsāka virkni ofensīvu, lai atgūtu lielāku kontroli pār Vjetnamas ziemeļiem. Kad tas neizdevās, Vjetmina galvenie spēki sāka bāzēties citā franču kolonijā, Laosā. Šīs pārmaiņas noveda pie franču lēmuma sakaut Vjetminu šajā reģionā, kas izraisīja 1954. gada marta-maija Djenbjenfu kauju, kas beidzas ar franču sakāvi un miera sarunām Ženēvā. 1954. gada 21. jūlijā Vjetmins un Francija panāca vienošanos par kara beigām un Vjetnamas sadalīšanu.

AtsaucesLabot