Vitorijas kauja

Vitorijas kauja (spāņu: batalla de Vitoria, angļu: battle of Vitoria, franču: bataille de Vitoria, portugāļu: batalha de Vitória) bija kauja Spānijas ziemeļos Napoleona karu Pireneju karu noslēgumā 1813. gada 21. jūnijā. Kaujas rezultātā Lielbritānijas, Spānijas un Portugāles apvienotais karaspēks Velingtonas hercoga vadībā sakāva Francijas karaspēku Žozefa Bonaparta vadībā, panākot uzvaru Pireneju karos un atspiežot Francijas karaspēku otrpus Pirenejiem.

Vitorijas kauja
Daļa no Napoleona karu, Pireneju kara
Datums 1813. gada 21. jūnijā Vieta Spānija 42°51′00″N 2°41′00″W Iznākums Francijas sagrāve
Karotāji
Lielbritānija Portugāles karaliste Spānija	Francijas Pirmā impērija Bonapartistu Spānija
Komandieri un līderi
Arturs Velzlijs Sers Tomass Greiems Sers Roulends Hils Sers Tomass Piktons	Žozefs Bonaparts Žans Baptists Žordāns Onorē Gazāns
Spēks
82 000 57 000 britu 16 000 portugāļu 8 000 spāņu 96 lielgabalu	60 000 49 000 kājnieku 11 000 kavalēristu 151 lielgabalu
Zaudējumi
5 158 nogalināti vai ievainoti	5 200 nogalināti vai ievainoti 2 800 sagūstīti 151 zaudētu lielgabalu
Vitorijas kauja Vieta starp Spānija Vitorijas kauja Vieta starp Spānija

Kaujas gaita

Cīņa sākās 1813. gada 21. jūnija rītā. Briti ģenerāļa Hila vadībā šķērsoja Pueblas augstumus. Izcēlās sīva kauja starp Hila un franču divīzijas ģenerāļa Gazāna vienībām, kurā abās pusēs tika iesaistīti arvien vairāk spēku. Otrā flangā britu ģenerāļa Greiema karaspēks tika ievilkts kaujā par vairākiem ciematiem un tiltiem pār Sadoru ar franču ģenerāļa Reja vienībām. Šajā rajonā spāņi šāva uz spāņiem. Rezultātā uzvara tika pro-britu noskaņotiem spāņiem, profranču spāņi - josefinos (José ir karaļa Džozefa vārda spāņu versija) tika atspiesti atpakaļ. Tomēr līdz pulksten pieciem vakarā Greiems joprojām nebija paguvis tikt pāri tiltiem. Šajā laikā Velingtonas hercoga centrālās kolonnas ar lielākiem panākumiem šķērsoja Sadoru un ar masīvu uzbrukumu pēc sīvas kaujas ieņēma Arignezas ciemu, kas bija galvenā Francijas atslēgas pozīcija. Liela loma šajos panākumos bija angļu ģenerālim Piktonam, 3. divīzijas komandierim no Remzija kolonnas. No Francijas puses ģenerāļa Druē vienības jau šajā laikā aktīvi piedalījās kaujā. Franču karaspēks, saglabājot relatīvu kārtību, atkāpās un ieņēma jaunu aizsardzības pozīciju, kur atradās spēcīga artilērijas baterija.

Drīz briti uzsāka jaunu ofensīvu, un šoreiz daļa franču spēku to nespēja izturēt. No franču štāba Gazāns un Druē saņēma pavēli atkāpties, apejot Vitoriju, kas bija aizsprostota ar vezumnieku furgoniem, pa neērto ceļu uz Salvatjeru. Šīs atkāpšanās laikā pa sarežģīto reljefu franču artilērija tika pamesta, apgādes vezumi tika zaudēti, daudzas vienības tika izkaisītas, un karalis Žozefs un maršals Žordāns tik tikko izbēga no angļu kavalērijas, kas ielauzās aizmugurē. Tikai Portugāles armija ģenerāļa Reja vadībā saglabāja kaujas spējas un drosmīgi sedza sakautās franču armijas atkāpšanos. Pateicoties tam, kā arī tam, ka angļu karavīru uzmanību novērsa bagātīgā militārā laupījuma izlaupīšana, franču sakāve netika pabeigta.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vitorijas kauja.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)