Pireneju karš jeb Spānijas Neatkarības karš (spāņu: Guerra de la Independencia Española) — bija bruņotu konfliktu kopums Pireneju pussalā Napoleona karu laikā 19. gadsimta sākumā, kuros Napoleona impērijai pretojās Spānijas, Portugāles un Lielbritānijas alianse.

Pireneju karš
Daļa no Napoleona kariem

Pireneju kara aina
Datums1808. gada 2. maijs1814. gada 17. aprīlis
(5 gadi, 11 mēneši, 2 nedēļas un 1 diena)
Vieta
Iznākums

Koalīcijas uzvara

Karotāji
Portugāles un Algarves Karaliste
Spānija
Lielbritānijas un Īrijas Apvienotā Karaliste

Francijas Pirmā impērija


Atbalstītāji:

Komandieri un līderi
Žuau VI
Migels Rikardo de Alava
Spensers Pērsevals
Roberts Dženkinsons, Otrais Liverpūles grāfs
Arturs Velzlijs
Napoleons Bonaparts
Žans Lanns
Žaks Makdonalds
Joahims Mirats
Mišels Nejs

Karš Spānijā sākās ar Madrides sacelšanos 1808. gada 2. maijā, ko brutāli apspieda Francijas karaspēks. Cīņas pussalā turpinājās līdz Napoleona gāšanai 1814. gadā, un Pireneju armijas uzturēšanai bija nepieciešami milzīgi materiālie resursi. Lielbritānija izmantoja Spānijas metropoles problēmas, lai paplašinātu savas koloniālās teritorijas. Šajā laikā briti vairākkārt mēģināja nostiprināt savas pozīcijas Dienvidamerikā. Tajā pašā laikā Pireneji britu karaspēkam kļuva par galveno sauszemes kauju norises vietu, kur pilnībā izpaudās Velingtonas hercoga pavēlnieka talants.

Sabiedroto kampaņa Spānijā

labot šo sadaļu
Sīkākai informācijai skatīt Badahosas aplenkums.

Velingtons 1812. gada sākumā atjaunoja sabiedroto spēku virzību uz Spāniju, 19. janvārī aplencot un ieņemot pierobežas cietokšņa pilsētu Suidadu Rodrigo un atverot ziemeļu iebrukuma koridoru no Portugāles uz Spāniju. Tas arī ļāva Velingtona spēkiem pārdislocēties, lai ieņemtu dienvidu cietokšņa pilsētu Badahosu, kas izrādijās viens no asiņainākajiem Napoleona karu aplenkumiem.[1]

Spānijas Karaļa Žozefa Bonaparta sakāve

labot šo sadaļu
Sīkākai informācijai skatīt Vitorijas kauja.

1813. gadā Velingtona 121 000 karavīru (53 749 britu, 39 608 spāņu un 27 569 portugāļu) armija virzījās no Portugāles ziemeļiem pāri Spānijas ziemeļu kalniem un Eslas upei, apsteidzot Žana Baptista Žordāna 68 000 karavīru lielo armiju starp Tagusu un Duro. Velingtons saīsināja savas armijas apgādes ceļus, pārceļot savu operāciju bāzi uz Spānijas ziemeļu krastu, un anglo-portugāļu spēki maija beigās virzījās uz ziemeļiem un sagrāba Burgosu, apsteidzot franču armiju un piespiežot Žozefu Bonapartu virzīties uz Zadoras ieleju.

Vitorijas kaujā 21. jūnijā Bonaparta 65 000 vīru lielo armiju sakāva Velingtonas armija, kurā bija 57 000 britu, 16 000 portugāļu un 8 000 spāņu karavīru.[2] Velingtons sadalīja savu armiju četrās uzbrūkošajās "kolonnās" un uzbruka franču aizsardzības pozīcijai no dienvidiem, rietumiem un ziemeļiem, kamēr pēdējā kolonna nogrieza francūžu atkāpšanās ceļu. Franči bija spiesti atkāpties no savām sagatavotajām pozīcijām un, neskatoties uz mēģinājumiem pārgrupēties un noturēties, tika piespiesti bēgt. Tas noveda pie visas franču artilērijas, kā arī karaļa Žozefa plašās bagāžas karietes un personīgo mantu pamešanas. Tas noveda pie tā, ka daudzi angļu un sabiedroto karavīri atteicās no bēguļojošo pretinieku vajāšanas, lai tā vietā izlaupītu pamestos apgādes vezumniekus. Šī uzbrucēju apstāšanās noveda pie tā, ka francūžiem izdevās noturēt austrumu ceļu no Vitorijas uz Salvatjēru, un ļāva francūžiem daļēji atgūties. Sabiedrotie vajāja bēgošos frančus, jūlija sākumā sasniedzot Pirenejus, un sāka operācijas pie Sansebastjanas un Pamplonas. 11. jūlijā Žanam de Djē Sultam tika uzticēta visa franču karaspēka Spānijā komandēšana, un tā rezultātā Velingtons nolēma apturēt armijas virzību, lai pārgrupētos Pirenejos.

Spānijas atbrīvošanas cīņa bija viens no pirmajiem nacionālajiem kariem un viens no pirmajiem plaša mēroga partizānu kustību efektivitātes piemēriem. Lai gan franču okupācijas laikā franči sagrāva Spānijas administrāciju, kas sašķēlās provinču huntās (1810. gadā Kadisā tika izveidota atjaunota nacionālā valdība) un nespēja apmācīt un apgādāt efektīvu armiju, Napoleona nespēja nomierināt Spānijas iedzīvotājus ļāva spāņu, angļu un portugāļu spēkiem palikt Portugālē, bet spaņu partizāniem iznīcināt okupantus pašā Spānijā. Darbojoties saskaņoti, regulārie un neregulārie sabiedroto spēki neļāva frančiem pakļaut dumpīgās Spānijas provinces.

Spānijā pavadītie karadarbības gadi pakāpeniski novārdzināja Napoleonu un viņa armiju. Lai gan franču karaspēks bieži guva uzvaras kaujās, partizānu spēki bieži pārrāva viņu sakaru līnijas, apgrūtinot kaujas operācijas.

Kara pret okupantiem rezultātā tika pieņemta Spānijas 1812. gada konstitūcija, kas vēlāk kļuva par Eiropas liberālisma stūrakmeni. Krīze, ko izraisīja iebrukuma un revolūcijas satricinājumi, veicināja lielākās daļas Spānijas koloniju Amerikā neatkarību un Brazīlijas atdalīšanos no Portugāles.

  1. Weller, Jac (1962). Wellington in the Peninsula. Nicholas Vane.
  2. Gates, David (2002) [1986]. The Spanish Ulcer: A History of the Peninsular War. Pimlico. ISBN 0712697306. Retrieved 30 April 2021.

Ārējās saites

labot šo sadaļu