Vilis Bergmanis
Vilis Bergmanis (dzimis 1892. gada 10. decembrī Jelgavas raj. Zaļeniekos — miris 1976. gada 21. janvārī Rīgā, apbedīts Meža kapos) bija teātra darbinieks un aktieris.
| Vilis Bergmanis | |
|---|---|
 Vilis Bergmanis pirms 1921. gada | |
| Dzimis |
1892. gada 10. decembrī Jelgavas apriņķa Zaļenieku pagastā |
| Miris |
1976. gada 21. janvārī (83 gadu vecumā) Rīga |
| Nodarbošanās | aktieris, teātra darbinieks |
| Darbības gadi | 1907-1964 |
| Brāļi, māsas |
Arveds Bergmanis Anna Egloniece, Guste Bergmane |
| Dzīvesbiedre | Mirdza Šmithene |
Biogrāfija
labot šo sadaļuPēc mācībām pagastskolā sācis aktiera gaitas Apollo teātrī (no 1907), Liepājas Latviešu teātrī (no 1908), Jaunajā Rīgas teātrī (no 1909). Kad Jaunā Rīgas teātra telpās 1916. gada 30. septembrī tika atklāts aktiera un režisora Kristapa Koškina izveidotais teātris "Komēdija", par tā aktieri kļuva arī V. Bergmanis. Darbojies Latviešu Pagaidu Nacionālajā teātrī Valkā (no 1918). 1920. gadā darbojies E. Smiļģa izveidotajā Dailes teātrī.[1] 1921. gadā devies uz Krieviju, iestājies G. Kozinceva un L. Trauberga vadītajā kino darbinieku grupā “Eksentriskā aktiera fabrika”. Vadījis Ļeņingradas Latviešu teātri (1927—1934),[1][2] bijis aktieris un režisors Noriļskas Drāmas teātrī. 1942. gadā bijis Sverdlovskas (Urālos) teātra vadošais aktieris un direktors.[3] 1945. gada 9. maijā piedalījās uzvaras parādes filmēšanas organizēšanā Sarkanajā laukumā, Maskavā. Sarkanais laukums esot bijis sadalīts filmēšanas sektoros, viņa ziņā bijis tieši mauzolejs ar Staļina klātbūtni.[4] 1949. gadā atgriezies Rīgā, par to atmiņās, kas publicētas žurnālā "Literatūra un Māksla", rakstījis:
"1949. gadā — Friča Rokpeļņa vēstule, aicinājums uz Rīgu. Divdesmit gadus vispār nebiju pa īstam latviski runājis. Nezināju arī par tuviniekiem. Tā ar milzīgu satraukumu 1949. gadā pēc Jāņiem braucu uz Rīgu. /../ Daudz kas šķita atmiņās lielāks, nu rādījās maziņš. Kaut vai tas pats vecais Stacijas laukums. Rokpelnis bija pirmais cilvēks, ar kuru satikos un runājos Padomju Latvijā. Piedāvāja man Muzikālās komēdijas teātri. Bet es gribēju spēlēt, spēlēt krievu teātrī. Vakarā tomēr aizgāju paskatīties Dunajevska “Brīvos vējus” Vērmaņdārzā. Tik mazas telpas, nederīga skatuvīte. Teicu, ka strādāšu, lai dod tikai citas telpas, es prasīju kino “Splendid Palace”, iztaisīšu teātri. Nē, nevarot to pašlaik. Bet vēlāk tā arī iznāca, ka citu kino pārtaisīja par teātri un Muzikālajā komēdijā man arī nācās strādāt."[5]
Pēc atgriešanās Rīgā, bijis Operas un Baleta teātra direktora vietnieks, no 1952.[4] līdz 1960. gadam direktors Drāmas teātrī (tolaik LPSR Valsts Akadēmiskais Drāmas teātris un A. Upīša Akadēmiskais drāmas teātris, tagad Nacionālais teātris). Ar autoritāti un organizatora pieredzi teātra ansamblim nodrošinājis augstu māksliniecisko un sabiedrisko prestižu. Aktīvi iestājies par nacionālo dramaturģiju, īpaši R. Blaumaņa lugu iekļaušanu teātra repertuārā, atbalstījis jauno aktieru un režisoru radošos centienus.[2] No 1962. līdz 1964. gadam bijis Rīgas Operetes teātra direktors.
Radošais darbs
labot šo sadaļuViļa Bergmaņa radošais darbs bija cieši saistīts ar Jauno Rīgas teātri un Jelgavas Latviešu teātri. Jaunajā Rīgas teātrī viņš iestudējis daudzas nozīmīgas lomas. 1911. gada 26. janvārī teātrī notika Raiņa "Uguns un nakts" pirmizrāde A. Mierlauka režijā, kur Vilis Bergmanis bija Lielvārds. 11. martā — "Mērnieku laiku" dramatizējuma pirmizrāde, kur Bergmanis tēloja Pāvulu. Trešā interesantākā loma aktierim tai gadā bija Kulmanis A. Upīša lugā "Balss un atbalss". Tajā pašā gadā minētās lugas tika izrādītas ari Jelgavas publikai. Arī turpmākajos gados Vilim Bergmanim teātrī bija daudz ievērojamu lomu, un daudzi no iestudējumiem tika izrādīti Jelgavas Latviešu biedrības zālē. Viena no populārākajām lugām ar V. Bergmaņa piedalīšanos bija K. fon Holteja "Lenore" (1914.). Aktieris tajā darbojās kopā ar tuvu draugu — A. Amtmani-Briedīti, kuram, starp citu, ļoti paticis jokot un vēl vairāk kādu izjokot. Atmiņās Vilis Bergmanis rakstīja:
"Man "Lenorē" bija pirmā mīļotāja loma. Kādu vakaru, labi iejuties tēlā, ar tīksmi gribu izbaudīt lomas pēdējo monologu. Izlietoju visu savu māku, lai savaldzinātu skatītājus, bet mana māka izpaužas galvenokārt ilgās pauzēs un nopūtās. Pēkšņi tai vietā, kur es apzvēru, ka mirstot mans pēdējais vārds būs "Lenore" (tūlīt, tūlīt pašam būs acīs asaras), pēkšņi jūtu, ka cauri drapērijai man kāds dur ar adatu dibenā. Vai tiešām Briedītis? Kaut kā pabeidzu savu monologu un, kad aizkars nolaists, tūliņ ķeru ciet aizdomās turēto. "Briedīt, atzīsties — tu biji tas, kas dūra man ar adatu!" Briedītis ir nedomā liegties. "Kā tad, ka es. Tu tik ilgi pauzēji, ka es baidījos, vai nenokavēsim balli teātrī. Pats zini, cik daudz jaunu meiteņu mūs tur gaida!"[1]
Šajā epizodē var saskatīt ne tikai Amtmaņa-Briedīša, bet arī paša Viļa Bergmaņa rakstura iezīmes.
Privātā dzīve
labot šo sadaļuBrālis aktieris un režisors Arveds Bergmanis (1885 — 1938?), māsas — aktrise Anna Egloniece un sufliere Guste Bergmane. Bija precējies ar aktrisi Mirdzu Šmitheni.
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Latvijas PSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1954)
- Padomju Savienības ordenis "Goda Zīme"
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 Potanska, Inese (1992.12.09.). "Aktieris no Zaļeniekiem". Jelgavas Ziņotājs.
- ↑ 2,0 2,1 Māra Niedra. Teātris un kino biogrāfijās. 1.sēj. Rīga : Preses nams, 1999. ISBN 9984003310.
- ↑ Dzene, Lilija (1972.12.09.). "Gadskārtu kalendārs". Literatūra un Māksla.
- ↑ 4,0 4,1 Bergmanis, Vilis (197.03.28.). "Bezgala skaists tomēr…". Literatūra un Māksla.
- ↑ Bergmanis, Vilis (1970.03.28.). "Bezgala skaists tomēr…". Literatūra un Māksla.
- ↑ RTMM: 773428\32 V.Berg. F 4/32