Kājnieki

Kājnieki militārajā jomā ir karaspēka veids, kas kaujas darbību veic, karavīriem pārvietojoties ar kājām. Mūsdienu bruņotajos spēkos kājnieki veido sauszemes spēku kodolu.

Kājnieki kaujā pietuvojas vistuvāk ienaidniekam un ar personālajiem ieročiem veic to neitralizēšanu vai iznīcināšanu. Mūsdienās kājnieku atbalstam un transportēšanai paredzētas kājnieku kaujas mašīnas un bruņutransportieri.

Kājniekus, kurus kaujas laukā nogādā motorizēts transports, sauc par motorizētajiem kājniekiem. Reizēm kājniekus sauc par infantēriju (no itāļu: infante — 'jauneklis, kājnieks'). Krievijā kājniekus dēvē par strēlniekiem.

Vēsturiski kājnieki ir senākais un masveidīgākais karaspēka veids. Līdz ar ieroču attīstību mainījies to apbruņojums un līdz ar to darbības taktika. Senajos laikos kājnieki bija bruņoti ar šķēpiem, vālēm, zobeniem. 14. gadsimtā Eiropā izplatījās šaujamieroči.

Vispārējā nozīmē kājnieki ir cilvēki, kas pārvietojas kājām, atšķirībā no tiem, kuri pārvietojas ar transportlīdzekļiem.

Ieroči

Kājniekus definē viņu primārie ieroči — personīgie ieroči un ķermeņa aizsardzības līdzekļi viņu pašu individuālai lietošanai un aizsardzībai. Pieejamās tehnoloģijas, resursi, vēsture un sabiedrība var ražot diezgan atšķirīgus ieročus katram militārajam un laikmetam, taču parastos kājnieku ieročus var iedalīt dažās pamatkategorijās.

Distances kaujas ieroči: šķēpi, lingas, pūšamie ieroči, loki, arbaleti, rokas lielgabali, arkebūzas, musketes, granātas, liesmu metēji.
Tuvās kaujas ieroči: trieciena ieroči, piemēram, nūjas, un vāles; asmeņu ieroči, piemēram, zobeni, dunči un cirvji; duršanas ieroči, piemēram, šķēpi, alebardas, naginatas un pīķi.^[1]
Gan attālinātās, gan tuvās darbības ieroči: pie šaujamieroča piestiprinātā bajonete ļauj kājniekiem izmantot vienu un to pašu ieroci gan tālā distancē, gan tuvcīņai. Tas sākās ar musketēm un turpinājās ar šautenēm līdz automātiskajiem šaujamieročiem. Bajonetes izmantošana ir samazinājusies ar moderniem automātiskajiem šaujamieročiem, bet joprojām parasti tiek turēta kā pēdējais ierocis.

Kājnieki bieži nēsā sekundāros vai rezerves ieročus, ko dažreiz sauc par sānieročiem vai palīgieročiem. Kājnieki ar tālmetiena vai stabu ieročiem bieži nesa zobenu vai dunci iespējamai cīņai ar roku. Pilums bija šķēps, ko romiešu leģionāri meta tieši pirms sava galvenā ieroča — gladija (īsā zobena) lietošanas un tālāk sekojošo kontaktu ar priekšējo ienaidnieka ierindas līniju.

Mūsdienu kājnieki tagad traktē bajoneti kā rezerves ieroci, jo pārsvarā tiek izmantoti citi rokas ieroči vai pistoles. Karadarbībā tiek izmantota arī pretkājnieku mīnu, slazdu, sprādzienbīstamu priekšmetu izmantošana kaujas laukā .

Gaisa spēku un jūras kājnieki

Jūras kājnieki, galvenokārt ir kājnieku kategorija, kas veido daļu no valstu jūras spēkiem un veic kaujas uzdevumus uz sauszemes un jūrā, tostarp desanta operācijas, kā arī citas jūras funkcijas. Viņi veic arī citus uzdevumus, tostarp sauszemes karu, atsevišķi no jūras operācijām .

Gaisa spēku kājnieku un bāzes aizsardzības spēki, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu gaisa spēku drošības spēki, Karalisko gaisa spēku pulks, Austrālijas Karalisko gaisa spēku lidlauku aizsardzības gvarde un Indonēzijas gaisa spēku Pašhas korpuss galvenokārt tiek izmantoti gaisa bāzu un citu bāzu aizsardzībai uz zemes. Viņiem ir arī vairākas citas speciālistu lomas. Tie ietver, cita starpā, ķīmisko, bioloģisko, radioloģisko un kodolieroču (CBRN) aizsardzību un citu gaisa spēku karavīru apmācību pamata aizsardzības uz zemes taktikā.