Vera Vāvere

Vera Vāvere (dzimusi Pētersone 1929. gada 31. decembrī) ir latviešu literatūrzinātniece. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle (1992).

BiogrāfijaLabot

Beigusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Krievu valodas un literatūras nodaļu (1953). Beigusi Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta aspirantūru (1956), pēc tam strādājusi šai institūtā (kopš 1992. gada Literatūras, folkloras un mākslas institūts), no 1964. līdz 2001. gadam Literatūras teorijas sektora vadītāja.[1] 1987. gadā ieguvusi filoloģijas zinātņu doktora grādu, tas 1992. gadā nostrificēts par habilitētā doktora grādu.

Apbalvojumi un pagodinājumiLabot

  • Valsts emeritētā zinātniece (2001)
  • LPSR Nopelniem bagātā zinātnes darbiniece (1987)
  • Andreja Upīša prēmija (1987)
  • Viļa Plūdoņa balva (2014)

MonogrāfijasLabot

  • Maksims Gorkijs un latviešu literatūra (līdz 1940. gadam). Rīga, 1956.
  • Latviešu un krievu literatūras sakari (krievu valodā, kopā ar G. Mackovu). Rīga, 1965.
  • Andrejs Upīts un pasaules literatūra (krievu valodā). Rīga, 1986.
  • Latviešu modernisma aizsākumi un krievu literatūras "sudraba laikmets" (kopā ar L. Sproģi). Rīga: Zinātne, 2002.
  • Viktors Eglītis. Rīga: Zinātne, 2012.

AtsaucesLabot

  1. Latviešu rakstniecība biogrāfijās (otrais izd.). LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts. 2003. 616. lpp. ISBN 9984-698-48-3.