Velna beka (Rubroboletus satanas) ir Latvijā ļoti reta beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir vāji indīgi. Citi sēnes latīniskie nosaukumi - Boletus satanas, Tubiporus satanas un Suillus satanas. Retuma dēļ Latvijā aizsargājama.

Velna beka
Rubroboletus satanas
Velna beka
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Homobasidiomycetes)
KārtaBeku rinda (Boletales)
DzimtaBeku dzimta (Boletaceae)
ĢintsRubroboletus
SugaVelna beka (Rubroboletus satanas)
Sinonīmi
  • Boletus satanas
  • Tubiporus satanas
  • Suillus satanas
Velna beka Vikikrātuvē
Velna beka
Īpašības
Himēnijs: stobriņi
Kātiņš: kails
Sporu nospiedums: olīvkrāsas
Veido mikorizu
Lietošana uzturā: indīga

Sēnes aprakstsLabot

 
Velna bekas kātiņa joslas, tīklojuma un atveru detaļas, uzņemts Pjemontā, Itālijā
  • Cepurīte: krāsa sudrabpelēka līdz zaļganbrūnai, paretam okera krāsā, gaiša. Diametrs līdz 20 cm, forma sākumā pusapaļa, vēlāk polsterveida, bieza. Virsma mitrā laikā mazliet lipīga, ar nenovelkamu, reizēm plaisājošu virsmiziņu. Mīkstums blīvs, bālgans, griezumu vietāsvispirms sārtojas, tad kļūst zilgans, ar nepatīkamu smaržu, vecām sēnēm ar maitas smaku, garša saldena.
  • Stobriņi: sākumā dzelteni, vēlāk zaļgandzelteni līdz zaļganbrūniem, iespiedumu vietās kļūst zaļganzili, viegli atdalāmi no mīkstuma. Atveres karmīnsarkanas, retāk sarkanbrūnas vai violeti sarkanas, vecumā kļūst olīvzaļas.
  • Kātiņš: dzeltens vai no brūna/pelēcīga apakšā līdz oranžam/dzeltenam augšdaļā, vidū plata karmīnsarkana josla, vidū stipri paresnināts, gandrīz olveida, daļēji ar smalku sarkanu tīklveida zīmējumu. Garums un resnums 4-12 cm. Griezuma vietā sārtojas.
  • Sporas: elipsoīdas-vārpstveida, iedzeltenas vai dzeltenbrūnas, 10-16/5-7 µm.
  • Bazīdijas: 25-40/9-13 µm.
  • Cistīdas: bezkrāsainas līdz dzeltenīgām, vālesveida vai ar smailām galotnēm, 27-64/6-16 µm. Koncentrējas tuvāk atverēm.[1][2]

Augšanas apstākļiLabot

Mikorizas sēne. Aug galvenokārt no augusta līdz septembrim, retos lapu koku mežos, vai zem atsevišķi augošiem kokiem,[3] kaļķainās augsnēs, saules sildītās vietās. Īpaši aug zem dižskābaržiem un ozoliem. Augļķermenis visai izturīgs pret sausumu.[4] Sastopama galvenokārt Dienvideiropā.[5]

Līdzīgas sugasLabot

Sēne nedaudz līdzīga parastajai raganbekai, kurai mīkstums citrondzeltens, iespiedumu vietās zili melns.

Barības vērtībaLabot

Visi mūsdienu avoti atzīst sēni par indīgu, taču priekšstati par indīguma pakāpi mainās. Jau prof. Ļebedeva 1937. gadā rakstīja, ka agrāk šo sēni uzskatījuši par ļoti indīgu, kas pēc literatūras datiem ne visai apstiprinoties.[6] I. Dāniele norāda, ka ar šo sēni var dabūt tikai gremošanas traucējumus un tā, būdama vāji indīga, pielīdzināma nosacīti ēdamajām sēnēm.[7] Austrumvācijā sēņu noteicējs 1978. gadā rakstīja, ka svaiga šī sēne ir stipri indīga, ceptā veidā tā izraisa gremošanas traucējumus tad, ja apēsta lielākā daudzumā. Lielā daudzumā velna beka Latvijā nekad nav atrasta, tautā par viņu nereti sauc parasto raganbeku.[8]

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. V. Lūkins, Bekas, 47. lpp., Rīga, "Liesma", 1978.
  2. Sēnes.lv
  3. A. Balodis, Rokasgrāmata sēņotājiem, 104. lpp., Rīga, "Liesma", 1974.
  4. Š. Evansa, Dž. Kibijs, Sēnes, 187. lpp., “Zvaigzne ABC”, ISBN 9984-37-648-6.
  5. T. Lessoe, Sēnes, 191. lpp., “Zvaigzne ABC”, ISBN 9984-22-283-7.
  6. Л. Лебедева, Грибы, 77. lpp., “Госторгиздат”, Ленинград-Москва, 1937.
  7. Botāniķe par indīgajām sēnēm
  8. Velna beka - E.Vimba

Ārējās saitesLabot