Parastā žultsbeka
Parastā žultsbeka jeb rūgtā beka (Tylopilus felleus) ir Latvijā bieža beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi nav ēdami rūgtuma dēļ.
| Parastā žultsbeka Tylopilus felleus | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Beku dzimta (Boletaceae) |
| Ģints | Žultsbekas (Tylopilus) |
| Suga | Parastā žultsbeka (T. felleus) |
 Parastā žultsbeka Vikikrātuvē | |
Sēnes apraksts
labot šo sadaļu
- Cepurīte: krāsa no pelēkbrūnas līdz iesarkani brūnai, reizēm iedzeltena vai ar olīvzaļu nokrāsu. Virsmiziņa gluda vai viegli samtaina, parasti sausa, mitrā laikā nedaudz lipīga, nav novelkama. Forma sākumā gandrīz apaļa, vēlāk izliekta spilvenveidā. Platums līdz 10, reti 15 cm. Mīkstums balts, sākumā blīvs, vecām sēnēm porains, ar vāju nepatīkamu smaržu un ļoti rūgtu garšu, griezumu vietās kātiņa pamatnē un paretam arī citās sēnes daļās sārtojas.
- Stobriņi: sākumā balti, vēlāk pelēksārti, saspiežot rudi, pieauguši kātiņam, viegli atdalāmi no cepurītes mīkstuma. Atveres sākumā ieapaļas, vēlāk nedaudz stūrainas, sākumā bālganas, sēnei augot kļūst bāli rožainas līdz pat koši rozā, iespiedumu vietās kļūst rūsas krāsā. Stobriņu slānis pieaugušām sēnēm izliecas un izskatās uzpūsts.
- Kātiņš: gaiši brūngans vai netīri bālgans, apakšdaļā resnāks, ar stipri izcilnētu brūnu tīklveida zīmējumu, bez dobuma. Garums līdz 10, reti 15 cm, resnums 2—4 cm.
- Sporas: elipsoīdas-vārpstveida, gludas, gandrīz bezkrāsainas, masā sārtas, 10—15/3,5—5 µm.
- Bazīdijas: vālesveida, 25—40/7—10 µm.
- Cistīdas: sākumā vālesveida, vēlāk izstieptas galotnēs, bezkrāsainas līdz dzeltenīgām, 25—70/6—13 µm.[1][2][3][4]
Augšanas apstākļi
labot šo sadaļuPriežu mikorizas sēne. Aug gaišos priežu un citu skuju un jauktu koku mežos, koku tuvumā, pie priežu celmiem vai pat uz tiem, mitrākās vietās, skābās augsnēs. Parasti nelielās grupās.[5][6]
Barības vērtība
labot šo sadaļuPraktiski nav ēdama rūgtuma dēļ, ar savu rūgtumu viena sēne spēj sabojāt arī maisījumu ar citām sēnēm.[7] Kulināra apstrāde sēnes rūgtumu tikai vairākkārtīgi palielina. Dažās valstīs gan to žāvē un mazās devās lieto piparu vietā[8] vai pat kā ēdamu sēni, jo žāvējot daļa rūgtuma izgaist,[9] ir ziņas par sēnes lietošanu tautas medicīnā. Iespējams, ka sēne satur toksīnus, kas nodara ļaunumu aknām. Apēst žultsbeku lielākos daudzumos iespējams arī, lietojot to sālītā vai marinētā veidā, kad sāls un garšvielas daļēji nomāc rūgtumu.[10]. Žultsbekas labprāt ievāc vāveres, tās ēd arī daži citi meža zvēri un gliemeži. Sēne ļoti reti mēdz būt tārpaina.[11]
Līdzīgās sugas
labot šo sadaļuLīdzīga baravikām, atšķiras no tām ar stipri izcilnēto tīkliņu uz kātiņa, parasti sārtošanos kātiņa pamatnes griezumā un sārtām uzpūtušos stobriņu atverēm, taču jaunām sēnēm tās vēl ir tikpat baltas kā baravikām. Šaubu gadījumā sēne jāpagaršo turpat mežā, pieliekot mēli, jo sajaukšana ir kulināri nepieļaujama.[12] Daži cilvēki gan svaigas žultsbekas rūgtumu gandrīz nejūt,[13] taču vairums šādā veidā to uzreiz identificē.
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 55. lpp.
- ↑ M.Antone, “Sēnes”, Avots, 2003. 53. lpp. ISBN 9984-757-05-6.
- ↑ T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998. 186. lpp. ISBN 9984-22-283-7.
- ↑ «Грибы Новосибирской области». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 22. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 23. oktobrī.
- ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 156. lpp.
- ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004. 192. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
- ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974. 105. lpp.
- ↑ «Bitter bolete». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 10. septembrī. Skatīts: 2017. gada 23. oktobrī.
- ↑ «Грибы Уломы Железной». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 31. decembrī. Skatīts: 2020. gada 18. jūnijā.
- ↑ «udec.ru — Желчный гриб (горчак)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 23. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 23. oktobrī.
- ↑ «grib-info.ru — Желчный гриб (горчак)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 28. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 23. oktobrī.
- ↑ Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937. 77. lpp.
- ↑ «Грибы средней полосы». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 21. oktobrī. Skatīts: 2017. gada 23. oktobrī.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Parastā žultsbeka |