Valters Kovans

Sers Valters Kovans (angļu: Sir Walter Henry Cowan, 1st Baronet; 1871–1956) bija Britu impērijas karaflotes virsnieks, admirālis. Latvijas brīvības cīņu laikā bija britu 1. Vieglo kreiseru eskadras komandieris (1919–1920).

Valters Kovans Walter Henry Cowan Britu karaflotes kontradmirāļa tērpā (1920) Personīgā informācija Dzimis 1871. gada 11. jūnijā Krikhauela, Velsa, Apvienotā Karaliste Miris 1956. gada 14. februārī (84 gadi) Vorikšīras grāfiste

Militārais dienests Dienesta pakāpe admirālis Dienesta laiks 1884 — 1945 Valsts Britu impērija Vienība Britu 1. Vieglo kreiseru eskadras komandieris Kaujas darbība Angļu—būru karš, Pirmais pasaules karš Igaunijas brīvības cīņas Latvijas brīvības cīņas, Otrais pasaules karš Apbalvojumi Brīvības krusts

Dzīvesgājums

Dzimis 1871. gada 11. jūnijā Krikhauelas pilsētā Velsas vidienē britu virsnieka ģimenē. Pēc tēva atvaļināšanās no karadienesta kopā ar vecākiem dzīvoja Vorikšīras grāfistē. 1884. gadā viņš uzsāka dienestu karaflotē, 1892. gadā ieguva leitnanta pakāpi. Piedalījās dažādās militārās misijās Āfrikā, arī Angļu—būru karā.

Pirmā pasaules kara laikā 1914. gadā viņš komandēja karakuģi HMS Princess Royal, 1916. gadā piedalījās Jitlandes jūras kaujā. 1917. gadā viņš bija britu 1. Vieglo kreiseru eskadras (1st Light Cruiser Squadron) komandors, 1918. gadā tika paaugstināts par kontradmirāli (rear admiral). Pēc Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā 1919. gada 6. janvārī admirālis Valters Kovans pārņēma britu Baltijas eskadras vadību no admirāļa Aleksandera-Sinklēra. Britu eskadra piedalījās uzbrukumā Krievijas karaflotes Kronštates bāzei un nogremdēja vienu karakuģi un kreiseri. 1919. gada oktobrī un novembrī britu eskadras kuģi palīdzēja latviešu spēkiem aizsargāt Rīgu no Bermonta vadītās Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas uzbrukuma un nodrošināja ar uguni sekmīgu latviešu un Sabiedroto pretuzbrukumu, kura rezultātā, sākot ar 1919. gada 11. novembri Latvijas armija sāka veiksmīgu Latvijas atbrīvošanu no bermontiešiem. Par kaujas nopelniem viņam 1921. gadā piešķīra Baltijas baroneta titulu.

1921. gadā Kovanu iecēla par kaujas kreiseru eskadras komandieri un 1923. gadā paaugstināja par viceadmirāli. 1925. gadā par Skotijas krasta apsardzes virspavēlnieku, 1926. gadā par Amerikas un Vestindijas stacijas virspavēlnieku, 1927. gadā paaugstināja par admirāli. 1931. gadā viņš pensionējās.

Otrā pasaules kara laikā viņš brīvprātīgi no jauna pieteicās karadienestā, un 1941. gadā viņu 70 gadu vecumā nosūtīja uz Ziemeļāfrikas fronti. 1942. gada 27. maijā viņš Lībijas tuksnesī krita Itālijas armijas gūstā, 1943. gadā viņš bija viens no 800 britu karagūstekņiem, kurus apmainīja pret 800 itāļu karagūstekņiem. 1944. gadā viņš piedalījās Itālijas un Dalmācijas piekrastes ieņemšanā. Pēc kara beigām viņš 1945. gadā vēlreiz atvaļinājās no karadienesta.

Miris 1956. gada 14. februārī Līmingtonas kūrortā Vorikšīras grāfistē.

Cīņā pret Bermontu

13. oktobrī britu militārās misijas vadītājs Baltijā ģenerālis Alfrēds Berts, nosūtīja pieprasījumu Kovanam, ka vajadzētu nosūtīt ultimātu Rietumkrievijas armijas virspavēlniekam Bermontam par viņa karaspēka vienības izvākšanu no Daugavgrīvas cietokšņa, jo tie apdraud sabiedroto kuģus. Kovana ultimāts skanēja: "Vācu spēkus komandējošajiem virsniekiem Jelgavā un Daugavgrīvā no britu admirāļa. Es pieprasu, lai jūs līdz 15. oktobra pēcpusdienai nekavējoties atsaucat savus spēkus no pozīcijām pie Daugavgrīvas, kas pašlaik apdraud sabiedroto kuģus Daugavā, pretējā gadījumā es rīkošos tā, kā uzskatīšu par vajadzīgu." Bermonts atbildēja: "Mūsu radio stacija ir informējusi mani par jūsu nosūtīto ziņu vācu spēku komandējošam virsniekam. Daugavgrīvu ir okupējis manas armijas pirmais krievu pulks. Kā Krievu armijas virspavēlnieks un ar Angliju savienībā esošas nācijas pārstāvis esmu devis nepieciešamās pavēles.”

Tā kā Bermonta armijas garnizons cietoksni neatstāja, Kovans deva pavēli sākt apšaudi. Kovans no Bermonta saņēma šādu vēstījumu: ”Atsaucoties uz jūsu signālu, kurā jūs mani brīdināt, ka maniem spēkiem ir jāatkāpjas no Daugavgrīvas līdz 12.00, jūsu eskadras mīnukuģi atklāja uguni, neskatoties uz to, ka es biju jūs informējis, ka Daugavgrīvu ieņēmuši krievu spēki. Esmu pārsteigts un satraukts, ka jūs atļāvāt atklāt uguni un atļāvāt izliet krievu karavīru asinis. Esmu izdevis pavēles šaut uz kuģiem, kuri apšauda manus spēkus. Jūsu rīcība parāda, ka jūs atbalstāt latviešu dumpiniekus, lai kaitētu krievu armijai, kas cīnās par Krievijas atjaunošanu.” Admirāļa Kovana atbilde bija īsa: ”Es neatzīstu nevienu krievu komandieri, kurš cīnās vācu vadībā vai ir opozīcijā pret ģenerāli Judeņiču.”

Kad Latvijas armijas virspavēlnieka Jāņa Baloža vadītās vienības 21. novembrī ieņēma Jelgavu un Sabiedroto komisijas vadītājs ģenerālis Nisels rosināja pārtraukt karadarbību, admirālis Kovans pilnībā atbalstīja Baloža lēmumu šo ierosinājumu ignorēt, lai tā vietā galīgi patriektu pretiniekus no Latvijas.

Literatūra

• Lionel George Dawson. Sound of the guns, being an account of the wars and service of Admiral Sir Walter Cowan. Oxford: Pen-in-hand, 1949.
• Geoffrey Bennett. Cowan’s War, The British Naval Action in the Baltic in 1919. — 1964.
• Džefrijs Benets. Atbrīvojot Baltiju 1919-1920. Zvaigzne ABC — 2012.