Valsts zemnieks
Valsts zemnieki (krievu: казённый крестьянин) bija zemniecības kārta Krievijas Impērijā 18.—19. gadsimtā. Faktiski valsts zemnieki bija dzimtcilvēki, jo tāpat kā muižas zemnieki bija piesaistīti noteiktam zemes gabalam.
Valsts zemniecība tika izveidota 18. gadsimtā ar Pētera I pavēlēm no tobrīd vēl brīvajiem zemniekiem, tostarp Sibīrijas zemniekiem, nekrievu tautībām ap Volgu un Urāliem un tā sauktajiem dienesta tatāriem.[1] Valsts zemniekos tika iekļauti arī ekonomijas zemnieki.[2] No 1837. līdz 1841. gadam tika īstenota Kiseļova reforma, kas ļāva valsts zemniekiem rīkot pašvaldības, taču viņi palika piesaistīti zemei.[1]
Baltijas, Baltkrievijas un Labā krasta Ukrainas guberņās valsts muižas tika iznomātas un šo muižu zemnieki pildīja klaušas muižnieku labā.
No 1841. gada valsts zemnieki atradās Valsts īpašumu ministrijas pārziņā. 1886. gadā valsts zemniekiem tika piešķirtas tiesības iegūt iedalīto zemi privātīpašumā — tā bija obligāti jāizpērk 44 gadu laikā.
1858. gadā impērijā bija vairāk nekā 9 miljoni 345 tūkstoši valsts zemnieku.[2] Kurzemes guberņā klaušu laikos (19. gs. 30.—50. gadi) aptuveni trešdaļa muižu piederēja valstij.[3]
 | Šis ar Krieviju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 «Государственные крестьяне».
- ↑ 2,0 2,1 Latvijas padomju enciklopēdija 10.1. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1987. 272. lpp.
- ↑ Latvijas padomju enciklopēdija 5.2. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1984. 163. lpp.