Valmieras muzejs

Valmieras muzejs atrodas Valmieras senpilsētas teritorijā. Teritorija nav nodota muzejam, to apsaimnieko Valmieras pilsēta. Pilsētas saimnieciskās darbības koordinācijas nodaļa un saimnieciskie dienesti rūpējas par teritorijas apkopšanu un apzaļumošanu.

Vēsture

Muzeja rašanās aizsākumi

Valmierieši par pirmo latviešu novadpētnieku dēvē draudzes skolas skolotāju un sabiedrisko darbinieku Voldemāru Dāvidu Balodi (1848-1918). Viņš bija arī pirmais aizrautīgais un zinošais ekskursiju vadītājs un arheoloģisko izrakumu iniciators Valmieras apkārtnē. Nodibinoties Valmieras Latviešu biedrībai 1882. gadā, viņš uzsāka senlietu vākšanu ar mērķi biedrības paspārnē izveidot Valmieras vēstures muzeju. Viņš sarakstījis arī divas grāmatas, kas izdotas Valmierā 20. gadsimta sākumā un vēl šodien muzeja speciālajā bibliotēkā ir vienas no lasītākajām — "Jumeras leja un viņas ievērojamās lejas" un "Valmiera". Muzeja veidošanu pārtrauca Pirmais pasaules karš Voldemāra Dāvida Baloža nāve. Lielākā daļa senlietu paviršas glabāšanas dēļ pazuda vai tika sabojātas.

1920. — 1930. gados daži interesenti centās Valmierā izveidot Tālavas vēstures muzeju. Muzeja darbs aktīvi noritēja arī Valmieras latviešu biedrībā, kur tam bija ierādīta atsevišķa, neliela telpa. Īpaša interese par vēsturi bija Alfrēdam Briedim un Jurim Vītolam, kas aktīvi vāca materiālus, reģistrēja tos un sakārtoja eksponēšanai. Savāktie materiāli glabājās Vecās aptiekas guļbaļķu klētiņā, un, iepriekš piesakoties, ar tiem varēja iepazīties.

1938. gadā Valmierā izveidojās Tālavas senatnes pētīšanas biedrība, ko rosināja Hermanis Enzeliņš (1867-1953). Topošā muzeja krājumus papildināja arheoloģiskos izrakumos iegūtie materiāli. Izdarot izrakumus senās ordeņa pils laukumā, Hermanis Enzeliņš centās noskaidrot varbūtējo Indriķa hronikā minētās Beverīnas pils atrašanās vietu. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Valmierā likvidēja visas biedrības, arī latviešu biedrību un muzejs beidza pastāvēt.

Cerības muzeja darbību turpināt radās pēc vācu okupācijas 1941. gada jūlijā, kad plānoja atvērt muzejus Cēsīs, Valmierā un Valkā. Un ne kā vietējos, bet kā Valsts vēstures muzeja nodaļas. Tolaik Valmieras muzeja vadītājs Jānis Dombrovskis ar laikraksta "Tālavietis" starpniecību aicināja jauniešus pievērsties vēstures pētīšanai, apzināt savu māju apkārtnē dabas, vēstures un arhitektūras pieminekļus, senču svētvietas. 1942. gada jūlijā sāka iekārtot četras istabas muzejam Gaujas krasta nogāzē bijušajā tūrista mītnes ēkā, kur darbojās skola. Tieši pēc gada — 1943. gada 14. jūlijā notika pirmā oficiālā muzeja apskate un atklāšana. Muzejam bija etnogrāfijas un senvēstures nodaļas, kā arī pilsētas vēstures nodaļa ar bagātīgu materiālu skaitu. Muzeja vadība bija ieplānojusi ekspozīcijas izveidi par Tālavas rakstniekiem. Daudz laika J. Dombrovskis veltīja, apbraukājot Rūjienas, Mazsalacas un Limbažu apkārtni, vācot materiālus un papildinot muzeja ekspozīcijas. Tomēr muzeja vēsture bija īsa: rudenī telpas pārņēma Vērmahta lazarete, muzeja atbrīvotajās telpās darbu atsāka skolas klases. Materiālus un senlietas iepakoja kastēs un noglabāja vienā telpā.

Sarkanās armijas uzbrukuma laikā 1944. gada 22. septembrī Valmieras degšanas laikā ēka un muzeja vērtības gāja bojā uguns liesmās. 62 gadus ilgais darbs muzeja veidošanā bija zudis. Sadega Voldemāra Baloža, Alfrēda Brieža, Jura Vītola, Hermaņa Enzeliņa, Jāņa Dombrovska un citu valmieriešu vāktie un ar mīlestību muzejam nodotie materāli. Tas, ko nebija pieveikušas liesmas, vēlāk nonāca Cēsu muzejā.

Muzeja atjaunošana

Pagāja 15 gadi, līdz Valmierā darbība turpinājās. No 1959. gada 1. jūlijā, kad par muzeja direktori kļuva Alīda Antone, atsākās materiālu vākšana muzeja krājuma izveidošanai. Ar "Liesmas" starpniecību valmieriešus aicināja palīdzēt muzejam atdzimt no jauna. 1959. gada jūlijā tika pieņemts lēmums par muzeja dibināšanu.

Pirmās muzeja telpas atradās Valsts bankas pagrabstāvā (tagadējā SEB bankas Valmieras filiāles ēka). Par pirmo direktori sāka strādāt Alīda Antone, kura vadīja muzeju līdz 1972. gadam. 1961. gadā muzejs saņēma lietošanā četras telpas ēkā Bruņinieku ielā 3. Pēc gada muzejs saņēma vēl vienu telpu bēniņu stāvā, kuru līdz tam izmantoja Tautas izglītības nodaļas pedogoģiskais kabinets. Blakus izremontēto bēniņu telpu izmantoja ekspozīcijai par tolaik jauncelto un svarīgāko pilsētas rūpniecības uzņēmumu — Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu. Liela izmēra etnogrāfisko un cita veida priekšmetu glabāšanai muzejs izmantoja ēku pilsdrupās. Apmeklētājiem muzeju atvēra 1961. gada 6. maijā. No 1972. līdz 1999. gadam to vadīja Mirdza Salnīte.

Pamazām muzejs darbības attīstībai ieguva visas 18. — 19. gadsimtā celtās dzīvojamās ēkas, kas atradās kādreizējās ordeņa pils teritorijā. Tur darbojās izstāžu zāles, muzeja administrācija un bibliotēka, glabājas muzeja krājums, kurā ir ap 60 tūkstošiem vēstures un mākslas, arheoloģisko priekšmetu un dokumentu. Krājumā ir materiāli no visām Valmieras rajona pilsētām un pagastiem. Muzeja krājumu veido kultūrvēstures liecības no seniem laikiem līdz mūsu dienām: fotogrāfijas, dokumenti, lietišķās mākslas priekšmeti, senlietas, Ziemeļvidzemei raksturīgi etnogrāfiskie priekšmeti un darba rīki, tekstilijas, produkcijas paraugi no Valmieras uzņēmumiem. Mākslas kolekcijas pārstāv Teodora Ūdera, Jāņa Kalmītes, Rūdolfa Voldemāra Vītola darbi. Īpašs dāvinājums muzejam ir spāņu deju izpildītājas Martas Alberingas kolekcija.

70. gadu sākumā muzejs ieguva papildus telpas, kur organizēja mākslas, vēstures un cita veida izstādes. Pirmā stāva telpas, kuras bija aizņēmis pilsētas bērnudārzs, tad tika izmantotas ekspozīcijas paplašināšanai. Katru gadu muzeja krājums papildinājās ar apmēram pusotru tūkstoti vienībām un ļoti grūts izvērtās jautājums par krājuma glabāšanu. Pēc muzeja lūguma pilsētas Izpildu komiteja nodeva muzeja lietošanā ēku pilsdrupās, bijušo maizes ceptuvi. Pēc kapitālā remonta tika iekārtota krājuma glabātuve, darba telpas un otrajā stāvā mākslinieka noformētāja darbnīcu. Kā krājuma glabātuvi, toreiz vēl neizremontētu, izmantoja arī ēku blakus muzeja galvenajai ēkai. Tā celta 18. gadsimta beigās un piederējusi slavenajai Valteru dzimtai, no kuras cēlušies ievērojami mācītāji, ārsti, zinātnieki.

Daudz plašākas telpas muzejs ieguva lietošanā sākot ar 1993. gadu, kad pakāpenski tika izremontēta vecā aptieka. Šī ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un vecākā koka ēka Valmierā, celta 1735. gadā. No 1755. līdz 1965. gadam tur atradās aptieka. Ēka tika restaurēta, pateicoties novadnieka mākslinieka R. Vītola atraitnes novēlētajiem līdzekļiem un Klīvlendas evaņģēliski luteriskās draudzes gādībai. Ēkā izvietoja R. Vītola mākslas darbu ekspozīciju, zinātnisko bibliotēku, mākslas un daļēji tekstiliju fondu un muzeja darbinieku telpas.

1962. gada 30. decembrī tika atklāta muzeja pirmā filiāle Jeru ciema "Krastmalās". Tā bija veidota kā laikraksta "Liesma" tipogrāfija — memoriālais muzejs un darbojās līdz 1990. gadam. 1964. gadā Sv. Sīmaņa baznīca tika atņemta evaņēliski-luteriskajai draudzei, lai iekārtotu koncertzāli. Notika daži koncerti, bet remontdarbi netika turpināti un šis arhitektūras piemineklis turpmākajos gados stipri cieta, īpaši slavenās Fr. Ladegasta ērģeles. Restaurācijas darbi tika atsākti 1969. gadā. Tos organizēja rajona kultūras nodaļa un tās vadītāja Zinaida Priedīte. 1972. gada 29. decembrī pēc 3 gadu restaurācijas darbiem atklāja Sīmaņa baznīcu — koncertzāli kā muzeja filiāli.

Šobrīd vairs nav vecās koka ēkas Bruņinieku ielā 3, kurā aizsākās novadpētniecības muzeja vēsture. Rekonstrukcijas laikā ēka tika nojaukta un uz tās pamatiem uzcelta jauna izstāžu zāle (arhitekts Ivars Martinsons). Tā atklāta 2005. gada 14. maijā.

Ārējās saites

• Oficiālā tīmekļa vietne