Vikipēdija

Valentīns Skulme

Valentīns Pāvils Skulme (dzimis 1922. gada 21. aprīlī Rīgā, miris 1989. gada 12. septembrī Rīgā) bija latviešu teātra un kino aktieris. No 1942. gada - Dailes teātra aktieris. Latvijas PSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1971). Viens no Skulmju dinastijas māksliniekiem.

Valentīns Skulme
Valentīns Skulme
Filmā "Teātris" (1978)
Dzimis Valentīns Pāvils Skulme
1922. gada 21. aprīlī
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Miris 1989. gada 12. septembrī (67 gadu vecumā)
Rīga, Latvijas PSR
Nodarbošanās aktieris
Darbības gadi 1942 — 1989
Dzīvesbiedre Rasma Roga
Ināra Skulme

Biogrāfija

labot šo sadaļu

Dzimis dzelzceļa inženiera Kārļa Valentīna Skulmes (1885-1928) un vācbaltiešu guvernantes Lūcijas, dzimušas Juppes, ģimenē kā otrais bērns. Vecākā māsa - Monika (1919). Tēvs ar bērniem runājis latviski, bet ar sievu krieviski. Māte latviešu valodu tā arī neiemācījās, un ar bērniem runājusi vācu valodā. Tēvs gājis bojā negadījumā uz dzelzceļa starp Ikšķili un Jaunogri 1928. gadā, kad Valentīnam bija tikai seši gadi. 1934. gadā no galvas smadzeņu audzēja mirusi arī māte. Valentīnam par aizbildņiem tika iecelti tēva brāļi Oto un Uga Skulmes. Zēns dzīvoja gan pie vecvecākiem Jēkabpilī, gan pie tēva brāļiem Rīgā.

Mācījies Rīgas Valsts tehnikumā, vēlāk Raiņa vakara vidusskolā, bet mācības pametis. Ar Oto Skulmes palīdzību 1942. gadā tika pieņemts darbā Dailes teātrī. Spēlējis dažas nelielas lomiņas līdz 1943. gada maijam, kad iesaukts vācu armijā. Dienesta laiku aizvadījis galvenokārt aizmugures apsardzes daļās un pēc paša stāstītā visa kara laikā tā arī ne reizes nav izšāvis. Kara beigās kopā ar vienību evakuēts uz Vāciju. 1945. gadā atradies karagūstekņu nometnēs Sabiedroto okupētajās teritorijās Vācijā un Francijā.

1945. gada beigās atgriezies Latvijā un ticis atkal pieņemts Dailes teātrī par aktieri. Aktiera iemaņas apguvis Dailes teātra 2. studijā, ko beidzis 1949. gadā. Bijis raksturlomu tēlotājs ar spilgti izteiktu intelektuālu ievirzi. Mūža nozīmīgākā loma teātrī - kņazs Miškins 1969. gadā iestudētajā lugā pēc Fjodora Dostojevska romāna "Idiots" motīviem. Filmējies vairākās Rīgas kinostudijas un padomju spēlfilmās, kur pieprasīts vāciešu lomās sava izskata dēļ. Tomēr vairākas reizes atteiktas vīzas braukšanai uz filmēšanos ārzemēs savas pagātnes dēļ. Ļoti mīlējis literatūru un ārkārtīgi daudz lasījis, brīvi lasījis un runājis vācu valodā, spēlējis klavieres, pārzinājis mākslas vēsturi.[1][2][3]

Bijis precējies trīs reizes.[nepieciešama atsauce] No pirmās laulības ar aktrisi Rasmu Rogu viņam ir dēls Didzis, bet no trešās ar māsīcu, ārsti Ināru Skulmi - dēls Atis.

Miris 1989. gada 12. septembrī Rīgā, Stradiņa slimnīcā no plaušu vēža. Apglabāts Mālpils kapos.

Nozīmīgākās teātra lomas

labot šo sadaļu
  • Higinss - Dž. B. Šova "Pigmalions" (1951)
  • Amadejs Ferbels - H. Kipharda "Steidzīgi jāatrod Šekspīrs" (1956)
  • Grāfs Dona - S. Lāgerlēvas "Gesta Berlings" (1958)
  • Kņazs Miškins - F. Dostojevska "Idiots" (1969)
  • Ričards III - V. Šekspīra "Ričards III" (1972)
  • Mendozo - R. Šeridana "Atjautīgā aukle" (1974)
  • Šerloks Holmss - A. Konan-Doila, V. Džileta "Šerloks Holmss" (1979)
  • Potifers - J. Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi" (1981)
  • Vecis - P. Pētersona "Mirdzošais un tumši zilais" (1987)
  • Tēvocis Eižens - S. Mrožeka "Tango" (1988)
  • Lamberts - A. Eglīša "Kazanovas mētelis" (1989) - pēdējā loma

Filmogrāfija

labot šo sadaļu
  • 1947 - Mājup ar uzvaru - epizodē (nav titros)
  • 1956 - Trīssimt gadus atpakaļ (Kijivas kinostudija) - Potocka biedrs
  • 1957 - Rita - epizodē (nav titros)
  • 1961 - Kārkli pelēkie zied - epizodē (nav titros)
  • 1962 - Diena bez vakara - Vedings
  • 1962 - Trešais periods ("Mosfilm") - Juhans Ditrihs, vāciešu futbola komandas kapteinis
  • 1962 - Antarktīdas likums (Dovženko kinostudija) - epizodē
  • 1963 - Pazemē - epizodē
  • 1963 - Cilvēki nezina visu (Dovženko kinostudija)
  • 1963 - Ģenerālis un margrietiņas ("Gruzijafiļm") - epizodē
  • 1964 - Cīrulis ("Ļenfiļm") - Žans Pežo, franču gūsteknis
  • 1966 - Purva bridējs - barons
  • 1966 - Uz 26. nešaut ("Uzbekfiļm") - epizodē
  • 1967 - Farhada varoņdarbs ("Uzbekfiļm") - vācu armijas pulkvedis Hassels
  • 1967 - Neaizmirstamais ("Mosfilm") - Ernests Krauze
  • 1967 - Atmaksa ("Mosfilm") - sagūstītais vācu ģenerālis Insfelds
  • 1967 - Arēna ("Mosfilm") - Baltais klauns
  • 1968 - 24-25 neatgriežas - epizodē
  • 1968 - Onorē de Balzaka kļūda (Dovženko kinostudija) - Jurijs Mnišeks
  • 1969 - Vaterlo (PSRS/Itālija) - epizodē (nav titros)
  • 1970 - Vella kalpi - epizodē
  • 1972 - Vella kalpi Vella dzirnavās - ģenerālis Svensons
  • 1972 - Vālodzīte - vectēvs Jāzeps
  • 1973 - Salauztais pakavs ("Ļenfiļm") - Trankels
  • 1974 - Uzticamais draugs Sančo - epizodē
  • 1974 - Piedzīvojumi pilsētā kuras nav ("Belarusjfiļm") - Padomnieks
  • 1975 - Melnā vēža spīlēs - svētais tēvs
  • 1978 - Teātris - Čārlzs Tamerlijs
  • 1981 - Naktī izstāstītā pasaka (M. Gorkija kinostudija) - barons Ulrihs fon Šteinbergs
  • 1985 - Sprīdītis - epizodē
  • 1988 - Viktorija - epizodē
  • 1989 - Ievas paradīzes dārzs - epizodē

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Silvija Geikina. Ironiskais romantiķis. Valentīns Skulme atmiņās, vēstulēs, dienasgrāmatā, rakstos. 1997.
  2. ↑ Latvijas Padomju enciklopēdija. 9. sējums. 1987.
  3. ↑ Kas bija Valentīns Skulme?

Literatūra

labot šo sadaļu
  • Ironiskais romantiķis Valentīns Skulme: atmiņās, vēstulēs, dienasgrāmatā, rakstos/ Silvijas Geikinas sakārt.; [red. Vija Brangule]. Rīga: Likteņstāsti, 1997. ISBN 9984536696

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Valentīns_Skulme&oldid=3849173"