Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), jeb uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi (UDHT) vai ADHD (angļu val. Attention deficit hyperactivity disorder), ir nervu sistēmas attīstības traucējumi, kuriem raksturīga vecumam neatbilstoša neuzmanība, hiperaktivitāte un impulsivitāte.[1] UDHS parasti izraisa samazināta atalgojuma neirotransmitera dofamīna un darbības mobilizācijas neirotransmitera noradrenalīna aktivitāte smadzenēs. Cilvēkiem ar UDHS novērojama arī aizkavēta attīstība smadzeņu reģionos, kas atbild par emociju un uzvedības kontroli.[2] Atkarībā no izmantotā psihiatrisko diagnožu klasifikatora, simptomiem kā vēlākais jābūt novērojamiem 6 vai 12 gadu vecumā un jāilgst vismaz 6 mēnešus, un jārada pierādāmus funkcionētspējas traucējumus vismaz divās dažādās vidēs (skolā, darbā vai mājās).[3] Pretēji plaši izplatītajiem pieņēmumiem, ka UDHS skar tikai hiperaktīvus zēnus, UDHS ir sastopams abu dzimumu un visu vecumu cilvēkiem.[4]

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms
Citi nosaukumi Uzmanības deficīta sindroms, hiperkinētiskie traucējumi, uzmanības un aktivitātes traucējumi, uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi, UDHS, ADHD
Attēls ar bērniem
Cilvēkiem ar UDHS ir grūtāk koncentrēties un pabeigt darbus, piemēram, skolā vai darbā.
Specialitāte Psihiatrija, neiroloģija
Simptomi Neuzmanība, pārlieku liela fiziska un mentāla aktivitāte, impulsīva uzvedība, grūtības kontrolēt emocijas, grūtības ar nestimulējošu darbu uzsākšanu, veikšanu un pabeigšanu.
Komplikācijas Grūtības mācībās, darbā, sociālās attiecībās. Paaugstināts nelaimes gadījumu, atkarību, noziedzības, bezdarba un priekšlaicīgas nāves risks.
Parasti sākās Pirms 6 vai 12 gadu vecuma
Ilgums Aptuveni pusē gadījumu bērnībā vai pusaudžu gados atklāts UDHS saglabājas visu dzīvi.
Cēloņi Iedzimta mazjutība uz dofamīnu un vides faktori, retos gadījumos galvas trauma
Riska faktori Radinieki ar UDHS vai UDHS simptomiem, alkohola vai nikotīna lietošana grūtniecības laikā
Diagnostikas metode Pamatojoties uz simptomiem, kad citi iespējamie cēloņi tiek izslēgti.
Diferenciāldiagnoze Cilvēks ar augstu aktivitāti, mācīšanās traucējumi, augļa alkohola sindroms, bipolārie traucējumi.
Ārstēšana Psihoterapija, dzīvesstila izmaiņas, medikamenti
Medikamenti Stimulanti, metilfenidāts, amfetamīns, atomoksetīns, guanfacīns, klonidīns, antidepresanti
Prognoze

Bērniem simptomi ar laiku mēdz mazināties, taču pusē gadījumu paliek visu dzīvi.

Pieaugušo UDHS ir hroniski, visu dzīvi esoši nervu sistēmas attīstības traucējumi.
Biežums 84,7 miljoni cilvēku visā pasaulē (2019)

Aptuveni divās trešdaļās gadījumu UDHS ir ģēnetiska izcelsme un tam ir ļoti liela pārmantojamība — ja vienam vecākam ir UDHS, pusē gadījumu UDHS pazīmes būs arī bērnam. UDHS ir iespējami 3 dažādi tipi atkarībā no novērojamiem simptomiem — neuzmanīgais tips, hiperaktīvais tips un kombinētais tips.[5] UDHS nav saistības ar intelektu — tas sastopams arī cilvēkiem ar augstu intelektu. Indivīdiem ar augstu intelektu UDHS tiek atklāts reti, jo skolas vecumā var nebūt izteikti mācību traucējumi, kā arī augsts intelekts ļauj paslēpt un kompensēt traucējumu radītas negatīvās sekas.[6] Pierādījumi liecina, ka arī cilvēkiem ar augstu intelektu UDHS saistāms ar ievērojamām grūtībām akadēmiskajā dzīvē.[7]

Bērnu vecumā UDHS parasti izpaužas kā izteikta fiziska hiperaktivitāte. Bērnam augot, fiziskā hiperaktivitāte pakāpeniski kļūst par mentālu hiperaktivitāti un jau pubertātes vecumā tipiski tā vairs nav uzskatāmi novērojama.[8] Bērnībā atklāts UDHS paliek klīniski diagnosticējams pieaugušo vecumā aptuveni pusē gadījumu, taču 80% bērnu traucējoši UDHS simptomi nekad nebeidzas un paliek visu dzīvi.[9] Pieaugušajiem UDHS hiperaktivitāte mēdz būt iekšēja un izpaužas kā iekšējs nemiers un impulsīva uzvedība.[10] Pieaugušo vecumā neārstēts UDHS bieži izraisa zemu pašvērtējumu, sociālu izolētību, grūtības darbā, vielu un spēļu atkarības, impulsīvu, bīstamu uzvedību un paaugstinātu nelaimes gadījumu risku.[11] Visos vecumos mēdz būt arī sociālās uzvedības traucējumi, kā arī komorbīdi psihiski traucējumi kā bailes un depresija.[12]

Papildus tipiskajiem klasifikatoros izmantotajiem simptomiem, cilvēkiem ar UDHS ir novērojama emocionāla disregulācija, vāja laika izjūta, vāja darba atmiņa, hiperfiksācijas, hiperfokuss, grūtības sākt un pabeigt darbus un izpildfunkcijas deficīts.[13][14] Indivīdi ar UDHS ļoti bieži pārvērtē savu funkcionētspēju un savus traucējumus mēdz uzskatīt par brīvas izvēles radītiem, tāpēc diagnosticējot ir ļoti svarīgi aptaujāt ģimenes locekļus, skolotājus un kolēģus.[15] Pieaugušajiem ar UDHS bieži raksturīgas grūtības iemigt mentālas hiperaktivitātes dēļ, kas izpaužas kā skrejošas domas gulētiešanas laikā.[16]

Atkarībā no pielietotajiem psihiatrisko diagnožu klasifikatoriem, UDHS skar 1-2% (SSK-10) vai 10% bērnu (DSM-IV). Pieaugušajos pēc SSK-10 kritērijiem UDHS diagnosticējams ļoti retos, atsevišķos gadījumos, taču pēc DSM-IV vai SSK-11 kritērijiem 4-5%. UDHS aptuveni 3 reizes biežāk tiek atklāts vīriešiem nekā sievietēm, kas saistāms ar traucējošāku uzvedību, sabiedrībā pieņemamas uzvedības stereotipiem un iespējams biežāku izplatību starp vīriešiem.[17][18] Latvijā pašlaik tiek lietots SSK-10 diagnožu klasifikators, kurš tiek uzskatīts par novecojušu attiecībā uz UDHS, jo tas atklāj UDHS tikai tādos gadījumos, kad traucējumu forma ir īpaši smaga un balstās uz novecojušiem priekšstatiem par UDHS cēloņiem, izplatību un izpausmēm. Nākotnē Latvijā tiks pieņemts SSK-11 medicīnisko diagnožu klasifikators, kas UDHS konstatē pēc kritērijiem, kas līdzinās Amerikā izmantotajiem DSM-IV kritērijiem.[19]

Pierādījumi liecina, ka pretēji sabiedrībā izplatītiem mītiem, UDHS nav saistības ar audzināšanas metodēm, disciplinēšanas trūkumu, pārmērīgu televizora skatīšanos, pārmērīgu cukura patēriņu, taču atsevišķos gadījumos tas var pastiprināt UDHS radītās grūtības.[20]

Lielākajā daļā gadījumu UDHS ir hronisks un iedzimts sindroms, kas nav izārstējams, taču ir iespējams kontrolēt simptomu radītās negatīvās sekas ar psihoterapiju, dzīvesstila izmaiņām un medikamentiem. Zinātniski viesefektīvākā ārstēšanas metode UDHS radīto traucējumu mazināšanai ir medikamentozā terapija ar stimulantiem — metilfenidātu un amfetamīniem. Stimulanti iedarbības laikā izlīdzina neirotransmiteru līdzsvaru, smadzenēs paaugstinot dofamīna un noradrenalīna līmeni, samazinot vai pat atceļot UDHS simptomus uz vairākām stundām. Ilgstoša stimulantu terapija bērniem ar UDHS, paliekoši samazina novērotās smadzeņu attīstības anomālijas un līdz ar to sākot terapiju agrākā vecumā ir augstāka iespēja, ka pieaugot UDHS simptomi mazināsies.[21] Stimulanti nav piemēroti UDHS ārstēšanai cilvēkiem ar nopietnām veselības problēmām, kā arī ar nesenu alkohola un narkotiku atkarības vēsturi.[22] Cilvēkiem ar UDHS, kas tiek ārstēti ar stimulantiem, neskatoties uz to kardiovaskulārajiem riskiem, ir novērots ilgāks dzīves ilgums, mazāks nelaimes gadījumu risks, mazāk psihisko saslimšanu, augstāka dzīves kvalitāte, ievērojami labākas braukšanas prasmes, kā arī par trešdaļu mazāks alkohola vai narkotiku atkarības risks.[23][24][25][26][27]

Pierādīta arī nestimulantu medikamentu efektivitāte UDHS simptomu ārstēšanā — atomoksetīns mazina UDHS simptomus ar ilgstošāku iedarbību nekā stimulanti, taču tas ir mazāk efektīvs un saistāms ar biežākiem nevēlamiem blakusefektiem, tādēļ tas lielākajā daļā valstu ir otrās kārtas medikaments gadījumiem, kad stimulanti nav devuši vēlamo terapeitisko efektu vai kāds cits cēlonis neļauj ārstēt pacientu ar stimulantiem.[28] UDHS simptomus var mazināt arī bupropions, guanfacīns un klonidīns. Austrumeiropas valstīs UDHS ārstēšanā tiek izmantoti arī nootropie un neiroleptiskie līdzekļi, un uztura bagātinātāji, lai gan ka nav zinātnisku pierādījumu par to efektivitāti.

Pasaulē UDHS tiek uzskatīts par visvairāk pētīto psihiatrijas diagnozi no visām, taču Latvijā un citās Austrumeiropas valstīs, sabiedrībā, medicīnā un pat psihiatrijā zināšanas par UDHS ir ļoti zemas. Padomju Savienībā šāda psihiatriskā diagnoze netika atzīta. Salīzinot ar Rietumeiropas valstīm, Latvijā UDHS tiek atklāts un ārstēts retos, atsevišķos gadījumos. Stimulanti Latvijā parasti tiek uzskatīti par pēdējo terapiju, kas izmantojama UDHS ārstēšanai, gadījumos, kad citas iejaukšanās nav devušas rezultātus. Latvijā pieaugušajiem nav oficiāli apstiprinātas medikamentozas terapijas un stimulanti tiek izrakstīti tikai retos, atsevišķos gadījumos.[29]

Pazīmes un simptomiLabot

PazīmesLabot

Neuzmanība, hiperaktivitāte (pieaugušajos izpaužas kā iekšējs nemiers), traucējoša uzvedība un impulsivitāte ir izplatīta ar UDHS. Bieži ir grūtības mācībās, darbā un problēmas ar sociālu attiecību uzturēšanu. Pēc simptomiem var būt grūtības noteikt, kur ir robeža starp normālu neuzmanību, hiperaktivitāti un impulsivitāti, un kur šīs pazīmes ir pietiekami nopietnas, lai būtu nepieciešama psihiatriska palīdzība, kas šo diagnozi padara par pretrunīgu.[30][31]

Pretēji nosaukumam, cilvēkiem ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, traucējumu patiesais raksturs nav vāja uzmanība; sindroms ir nosaukts pēc tā kā traucējumi izskatās vērotājam no malas.[32] Tipisks UDHS pēc būtības ir eksekutīvās funkcijas, jeb izpildfunkcijas deficīts, kas apgrūtina apzinātu, pārdomātu darbību veikšanu. Indivīdiem ar UDHS pat vienkāršu izpildfunkcijas darbību uzmanīga veikšana prasa neproporcionāli augstu mentālu piepūli. Kvantitatīvās elektroencefalogrammas (qEEG) pētījumos veiktas smadzeņu darbības analīzes rāda, ka cilvēkiem ar UDHS ir atšķirīgs apziņas stāvoklis no tā, kāds tas ir cilvēkiem bez UDHS — novērojamas smadzeņu darbības anomālijas, piemēram, cilvēkiem ar UDHS atšķirībā no neirotipiskiem indivīdiem, koncentrēšanās laikā nesamazinās aktivitāte pasīvajā smadzeņu tīklā (angl. Default mode network), kas ir smadzeņu reģions, kas nodarbojas ar paša darbību analīzi un izpēti tad, kad netiek veikta cita aktivitāte. Kā arī, cilvēkiem ar UDHS, apzināti mēģinot koncentrēties, aktivitāte aktīvajā smadzeņu tīklā (angl. Dorsal attention network), kas iesaistīts uzmanīgas, koncentrētas darbības un domu procesa uzturēšanā, tieši samazinās, nevis palielinās, kā tas ir cilvēkiem bez UDHS.[33][34][35][36][37] Cilvēkam ar UDHS, stimulantu medikamentu iedarbības laikā, smadzeņu darbība līdzinās neirotipiska cilvēka smadzeņu darbībai.[38] Cilvēkiem ar UDHS raksturīga izkaisīta, nejauša un haotiska domāšana, un uzmanību no uzdevuma veikšanas var nekontrolēti novērst jebkāda veida stimuls: gan iekšējs, gan ārējs.[39]

Ar UDHS ir novērojama normāla vai pat netipiski laba uzmanība aktivitātēs, kas indivīdam patīk vai liekas interesantas. Daudziem cilvēkiem ar UDHS novērojams apziņas kontrolē neesošs hiperfokuss, kas ir nekontrolēts, netipiski stipras uzmanības stāvoklis, kas var ilgt vairākas stundas, parasti līdz uzdevums tiek pilnībā pabeigts. Hiperfokuss var ilgt desmitiem stundas un tā laikā var tikt izlaistas ēdienreizes, apspiests miegs un dabisko vajadzību nokārtošana, kā arī indivīds uzdevuma veikšanas laikā var aizmirst par jebkā cita eksistenci, kas tieši nesaistās ar uzdevuma veikšanu. Hiperfokuss atsevišķos gadījumos ļauj indivīdiem sasniegt ārkārtīgi augstu produktivitāti uzdevumos, kas patīk vai ir neatliekami, kas var kompensēt UDHS radītus funkcionētspējas traucējumus un nereti apgrūtina UDHS klātbūtnes noteikšanu. Hiperfokuss nav apzināti kontrolējams, to izraisa vai nu īpaša interese vai patika pret kādu uzdevumu, vai uzdevuma neatliekamība.[40][41][42] Līdzīgi kā ar autistiskā spektra traucējumiem, bērniem un pieaugušajiem ar UDHS bieži raksturīgas hiperfiksācijas. UDHS hiperfiksācijas izpaužas kā ļoti dziļas un īslaicīgas intereses, piemēram, ja kāda iemesla dēļ ieinteresē noteikta tēma, cilvēks jūt regulāru, uzmācīgu un impulsīvu vēlmi par to lasīt.[43][44]

Cilvēki ar UDHS mēdz laiku uztvert citādāk nekā neirotipiski indivīdi. Cilvēki ar UDHS parasti nejūt laiku kā secīgu notikumu ķēdi, bet kā haotisku, savstarpēji savienotu notikumu kopumu. Tas rada neprecīzu laika izjūtu — daudzi cilvēki ar UDHS konsistenti pārvērtē to, cik daudz laiku prasa neinteresantas, vienkāršas darbības un nepamatoti zemu novērtē, cik daudz laiku prasīs interesantas un sarežģītas darbības. Ilgtermiņa atmiņa parasti nav negatīvi ietekmēta, taču gandrīz visiem cilvēkiem ar UDHS vērojami īstermiņa atmiņas deficīti: cilvēkam ar UDHS parasti ir grūti atcerēties, piemēram, ko viņš darījis no rīta, ēdis pusdienās vai pat kādas lietas paņēmis uzdevuma veikšanai, kā arī ir grūtības uzdevuma veikšanai vajadzīgo informāciju paturēt galvā, piemēram, skaitot lietas bieži sajūk to skaits vai atkārtoti jālasa instrukcijas, jo pie jebkuras novēršanās tās tiek aizmirstas.[45][46][47]

Uzskatāma UDHS hiperaktivitāte pusaudžiem un pieaugušajiem parasti tiek apspiesta. Tomēr daudziem arī pieaugušo vecumā saglabājas nepārtraukta vai bieža vēlme būt kustībā, kas izpaužas kā nemitīga spēlēšanās ar roku un kāju pirkstiem, dīdīšanās, bīdīšanās vai šūpošanās krēslā, kāju šūpošana un krustošana, grozīšanās, spēlēšanās, objektu aiztikšana vai spārdīšana; bieži ir grūtības vai pat neiespējami nosēdēt krēslā ik pēc pāris minūtēm nemainot pozu. Var būt arī vēlme piecelties kājās situācijā, kur tas nav sociāli pieņemts, piemēram, sapulces laikā. Hiperaktivitāte var būt arī iekšēja, kas izpaužas kā nevēlama sapņošana vai nemitīga domāšana. Pierādījumi liecina, ka cilvēkiem ar UDHS kustības uzlabo koncentrēšanās spēju, atmiņu, uzmanību un motivāciju un, iespējams, ir neapzināts mehānisms ar kuru tiek paaugstināts pārlieku zemais dofamīna un noradrenalīna līmenis smadzenēs. Skolotāji aizliedzot bērniem ar UDHS mācīšanās laikā spēlēties ar objektiem un liekot sēdēt mierīgi, iespējams, samazina skolēna koncentrēšanās spēju.[48][49][50][51][52][53][54] UDHS ir galvenais zināmais riska faktors nagu graušanā bērniem un pusaudžiem: līdz pat 75% bērnu un pusaudžu ar ilgstošu nagu graušanu, ir diagnostificējams UDHS.[55]

Lai gan emocionāla disregulācija netiek uzskaitīta pie UDHS simptomiem, gandrīz visiem indīvidiem ar UDHS impulsivitāte, hiperaktivitāte un neuzmanība skar arī emocionālo sfēru. Cilvēkiem ar UDHS bieži raksturīga viegla aizkaitināmība un nespēja nomierināties pašiem.[56] Emocionālās disregulācijas klātbūtne ar UDHS ir tipiska arī bez komorbīdām psihiatriskām diagnozēm, tā ievērojami atšķiras no personības vai garastāvokļa traucējumiem, piemēram, robežstāvokļa personības traucējumiem vai bipolārajiem traucējumiem ar to, ka cilvēku ar UDHS emocijas ir racionālas un normālas, taču ir traucēta spēja aizturēt to izrādīšanu, nerīkoties to ietekmē un spēja tās nomierināt.[57] Atšķirībā no bipolārajiem traucējumiem, UDHS afekta stāvokļus izraisa īsti, pamatoti stimuli un nav novērojams cikliskums to izpausmē.[58] Ar UDHS bieži novērojama īpaši augsta jutība uz īstu vai uztvertu sociālu atraidījumu.[59][60]

Bērniem ar UDHS nereti ir problēmas ar dusmu kontroli, viņi bieži ir klasēs atstumtie un cieš no mobinga, kā arī paši biežāk veic šādas darbības pret citiem.[61][62] Visos vecumos aptuveni pusei cilvēku ar UDHS ir novērota sociāla nepieņemtība vienaudžu vidū, kas nereti rada komorbīdu depresiju, sociālu nemieru un mazvērtības sajūtas.[63][64]

SimptomiLabot

Visi diagnostifikācijā izmantotie UDHS simptomi ir apvienojami trīs galvenajos UDHS simptomos — neuzmanībā, hiperaktivitātē un impulsivitātē.

Bērniem izplatīti šādi UDHS simptomi:[30]

  • vāja uzmanība, viegli novēršas;
  • biežas neuzmanības kļūdas;
  • aizmāršība un bieži pazaudē lietas;
  • grūtības palikt pie uzdevumiem, kas ir grūti un prasa daudz laiku;
  • grūtības klausīties un sekot instrukcijām;
  • bieži maina aktivitāti vai uzdevumu;
  • grūtības ar uzdevumu organizēšanu;
  • nevar nosēdēt mierā, īpaši klusā un mierīgā vidē;
  • nepārtraukta spēlēšanās ar pirkstiem, roku un kāju kustināšana;
  • pārlieku daudz fiziskas aktivitātes;
  • pārlieku daudz runā;
  • nevar sagaidī savu kārtu rindās un spēlēs;
  • rīkojas bez apdomāšanās;
  • pārtrauc un iejaucas citu sarunās;
  • vāja briesmu sajūta, kas rada pārgalvību.

Pieaugušajiem izplatīti šādi UDHS simptomi:[65]

  • nepievērš uzmanību detaļām vai pieļauj neuzmanības kļūdas darbā;
  • nemierīgas rokas vai kājas, vai grozīšanās krēslā;
  • grūti saglabāt uzmanību situācijās, kurās ilgi jāsēž;
  • neieklausās, kad viņš/a tieši tiek uzrunāts/a;
  • izjūt diskomfortu, sekojot instrukcijām, un nespēj pabeigt darbu;
  • ir grūti veikt uzdevumus klusumā;
  • problēmas rada pasākumu, uzdevumu organizēšana;
  • sajūt nepieciešamību būt kustībā;
  • nepatīk, nevēlas veikt uzdevumus, kas prasa garīgu piepūli;
  • pārmērīgi daudz runā;
  • bieži vien atbild, pirms jautājums uzdots līdz galam, nevar sagaidīt savu kārtu;
  • paralēli dara citas lietas, kas nav nepieciešamas konkrētam uzdevumam;
  • aizmirst ikdienas darbības, uzdevumus, pienākumus.

Dzimumu atšķirībasLabot

Skolas vecumā, atkarībā no valsts, zēniem UDHS tiek atklāts 2 līdz 15 reizes biežāk nekā meitenēm, tādēļ parasti tiek uzskatīts, ka UDHS ir vairākkārt izplatītāks zēniem nekā meitenēm. Nav zināms, vai UDHS tiešām izplatītāks ir vīriešiem, jo neirobioloģiskajos mehānismos, kas izraisa UDHS simptomus, nav novērotas ievērojamas dzimumu atšķirības.[66] Iespējams, ka vīriešiem UDHS tiek atklāts biežāk, jo vīriešiem raksturīga lielāka agresivitāte, kas var izpausties izpaužas kā antisociāla un traucējoša uzvedība, kā arī sociālās normas pieļauj UDHS simptomu izpausmi vīriešos, taču nepieļauj to sievietēs, kas liek sievietēm apspiest ārēju hiperaktivitāti.[67]

Meitenēm skolas vecumā UDHS tiek atklāts reti, jo simptomi visbiežāk ir iekšēji un parasti nav saistāmi ar traucējošu uzvedību. Sievietēs UDHS parasti tiek atklāts tikai jau esot pieaugušā vecumā un ārstējot kādu komorbīdu psihiatrisku diagnozi, piemēram, depresiju vai nemieru.[68] Sievietēs ar UDHS ir novērojami izplatītāki citi psihiski traucējumi, nekā vīriešiem, īpaši depresija, trauksme un ēšanas traucējumi.[69][70] Sievietes ar UDHS bieži netiek pieņemtas vienaudžu vidū un mēdz būt sociāli izolētas biežāk nekā vīrieši.[71][72] Sievietēm ar neārstētu UDHS ir ļoti augsts pašnāvības risks — aptuveni 24% sieviešu ar UDHS ir kādreiz dzīvē mēģinājušas izdarīt pašnāvību, salīdzinot ar 3% sievietēm bez UDHS.[73][74] Sievietēm ar UDHS ir 6 reizes augstāka iespējamība kādreiz dzīvē piedzīvot neplānotu grūtniecību — aptuveni 40% sieviešu ar UDHS piedzīvo neplānotu grūtniecību vismaz vienu reizi dzīvē.[75]

Vīriešiem komorbīdas psihiatriskās diagnozes ir retāk nekā sievietēm, taču ievērojami biežāk (5-8 X) nekā cilvēkiem bez UDHS. Vīriešiem ar UDHS bieži ir komorbīdas atkarības, depresija un trauksme. Vīriešiem ar UDHS biežāk novērojama impulsīva, antisociāla un bīstama uzvedība, narkotiku, nikotīna, alkohola un azarstpēļu atkarības.[76] Pētījumi liecina, ka Zviedrījā 32% vīriešu ar atklātu UDHS, kādreiz dzīvē ir bijuši krimināli sodīti.[77]

IntelektsLabot

Pētījumi rāda, ka cilvēkiem ar UDHS parasti ir zemāki rezultāti IQ testos.[78] Šī fakta nozīme ir pretrunīga, jo iespējams, zemākus IQ rezultātus rada UDHS simptomi, nevis zemāks intelekts. UDHS simptomi kā novēršanās un slikta darba atmiņa, iespējams, samazina IQ testa rezultātus, taču neliecina par zemākām intelekta spējām.[78] Pētījumos par UDHS, iespējams, ka indivīdi ar augstāku IQ tiek iekļauti neproporcionāli bieži, jo daudzi pētījumi neiekļauj indivīdus ar zemāku IQ, neskatoties uz to, ka cilvēkiem ar UDHS vidējais IQ tipiski ir par 9 punktiem zemāks.[79] Indivīdos ar augstu intelektu ir lielāks neizdarītas UDHS diagnozes risks, iespējams, jo indivīdos ar augstu intelektu ir attīstītas kompensējošas darbības, kas mazina UDHS traucējumu izpausmes.[80]

Pētījumi pieaugušajos rāda, ka zemāks intelekts indivīdiem ar UDHS nav saistāms ar cēloņsakarību un to labāk izskaidro saistītas veselības problēmas, tādēļ tiek uzskatīts, ka neskatoties uz IQ rezultātu samazinājumu, UDHS neietekmē intelekta spējas.[81] Stimulantu iedarbības laikā cilvēkiem ar UDHS novērojami augstāki rezultāti IQ testos; bērniem ar UDHS novērots kumulatīvs IQ paaugstinājums lietojot stimulantus, kas, iespējams, izskaidrojams ar smadzeņu darbības normalizāciju ilgtermiņā.[82][83][84] Indivīdiem ar UDHS stimulantu iedarbības laikā vērojamas labākas sekmes testos, kontroldarbos un eksāmenos, labāks rokraksts un kārtīgāka darba vieta.[85][86][87]

Pašmedicēšanās un kompensējošas darbībasLabot

Cilvēkiem ar augsti funkcionējošu UDHS ir raksturīgas kompensējošas darbības, kas ļauj ar dažādām metodēm kompensēt UDHS radītos funkcionētspējas traucējumus. Cilvēki ar UDHS mēdz netipiski daudz izmantot pulksteņus, doties uz svarīgām sanāksmēm ievērojami ātrāk, daudz un detalizēti plānot ikdienas aktivitātes, daudz pierakstīt, atzīmēt kalendāros datumus pat ikdienišķām lietām, tēlot interesi neinteresantās sarunās, utt. Bieži ar UDHS raksturīgs, ka nemitīgi izveido detalizētus plānus, bet impulsivitātes dēļ nespēj tos izpildīt. Cilvēkiem ar augstu intelektu vērojams, ka viņi paši atrod veidus kā kompensēt savus uzmanības deficīta radītos trūkumus un līdz ar to var funkcionēt sabiedrībā ar neatklātu UDHS. Psihoterapija lielā mērā balstās uz šādu kompensējošu darbību iemācīšanu indivīdam, lai uzlabotu viņa funkcionētspēju sabiedrībā.[88][89][90]

UDHS bieži ir komorbīds ar vielu atkarībām, kas var būt, vismaz sākotnēji, pašmedicēšanās izraisīta. Pierādījumi liecina, ka nikotīns darbojas līdzīgi UDHS ārstēšanā izmantotajiem stimulatoru medikamentiem, īslaicīgi samazinot impulsivitāti, neuzmanību un hiperaktivitāti, kas, iespējams, izskaidro īpaši izplatītu nikotīna atkarību starp cilvēkiem ar UDHS. Turcijā novērots, ka 72,5% vīriešu un 27,5% sieviešu ar UDHS ir atkarība no nikotīna.[91] Cilvēkiem ar UDHS bieži novērojama īpaši smaga nikotīna atkarība, kura nereaģē uz tipiskām atkarības ārstēšanas metodēm.[92][93] Cilvēkiem ar UDHS arī novērota regulāra un lielu dozu kofeīna lietošana, kas, iespējams, izskaidrojams ar to, ka kofeīns, būdams stimulants, mazina UDHS simptomus.[94][95][96][97]

Ar UDHS novērojama arī alkohola, marihuānas un citu psihotropo vielu lietošana ievērojami biežāk nekā cilvēkiem bez UDHS. Tas izskaidrojams ar impulsivitāti, tieksmi uz atkarībām, kā arī, iespējams, daudzi indivīdi nespēdami iekļauties sabiedrībā, izvēlas lietot vielas, lai mazinātu UDHS izraisītu komorbīdu psihisko traucējumu, piemēram, depresijas simptomus.[98]

Pozitīvas pazīmesLabot

Iespējamas UDHS priekšrocības un pozitīvas pazīmes ir sākts pētīt tikai nesen, tādēļ šādu pētījumu ir maz. Tiek veikti pētījumi, lai noteiktu, vai UDHS simptomi noteiktos apstākļos vai uzdevumos nedod priekšrocības. Stereotipiski cilvēkiem ar UDHS ir raksturīgs liels entuziasms, radoša domāšana, liela enerģija, risku uzņemšanās, liela zinātkāre un hiperfokuss: ārkārtīgi spēcīga uzmanība ārkārtas situācijā vai uzdevumos, kas patīk vai interesē.[99] Cilvēkiem ar UDHS pazīmēm mēdz būt vispārīgs, netipiski plašs zināšanu un iemaņu klāsts dažādās, savstarpēji nesaistītās tēmās, un nemitīgi mainīgas intereses un hobiji.[100]

2020. gada pētījumu apskatā tika atklāts, ka radošā domāšana ir saistīta ar UDHS simptomu klātbūtni, īpaši diverģenta domāšana un radošo sasniegumu daudzums, taču gadījumos, kad nav diagnostificējams pats UDHS, iespējams, jo UDHS diagnozes kritērijs ir šo pašu pazīmju izdarīts traucējums, nevis klātbūtne. Diverģenta domāšana ir spēja radīt radošus risinājumus, kas ievērojami atšķiras cits no cita un apskata problēmu no dažādiem skatupunktiem.[101] Tiem, kuriem ir UDHS simptomi, iespējams, ir priekšrocība šāda veida radošajā domāšanā, jo viņiem tipiski ir izkaisīta uzmanība, kas ļauj strauji pārslēgties starp dažādiem uzdevuma aspektiem. Cilvēkiem ar UDHS pazīmēm raksturīga pielāgojama asociatīvā atmiņa, kas nozīmē, ka tie var atcerēties un izmantot attālināti saistītas idejas, kas dod labāku spēju jaunu ideju radīšanā. Impulsivitāte ļauj cilvēkiem ar UDHS simptomiem apskatīt idejas, kuras citi nebūtu apskatījuši. Taču cilvēkiem ar UDHS ir problēmas ar konverģento domāšanu, kas ir radošās domāšanas process, kas prasa uzturētu centību un uzmanību, lai atrastu risinājumus problēmām, kurām ir iepriekš noteiktas prasībās.[101] Cilvēkiem ar UDHS hiperfokuss var radīt īpaši augstu produktivitāti galējās vajadzības vai lielas intereses gadījumā.[102] Cilvēkiem ar UDHS raksturīga liela drosme, piedzīvojumu kāre un nepakļāvība nevēlamiem apstākļiem. Hiperaktivitāte var radīt netipiski lielu entuziasmu, kas var izpausties kā liela centība un enerģija kādā lietā, kas aizrauj. Ar augstu funkcionējošu UDHS cilvēki bieži tiek uztverti kā ar labu humora izjūtu un savas atšķirīgās, impulsīvās domāšanas dēļ var būt harizmātiski sociālās situācijās. Ņemot vērā, ka UDHS indivīdam visu dzīvi radījis grūtības funkcionēt, kā kompensējošs mehānisms daudzos izveidojas izteikta neatlaidība.[103][104]

Paaugstināta interese ir par iespējamu pozitīvo UDHS ietekmi jaunu uzņēmumu veidošanā un uzņēmējdarbībā.[105][106] Pētījumā, kurā tika pētītas psihiatriskās diagnozes starp ASV uzņēmējiem, tika noskaidrots, ka 29% uzņēmēju, kas aizpildīja diagnostikas anketu, ir diagnostificējams UDHS, kas bija ievērojami vairāk nekā kontroles paraugā (5%).[107] Pētījumi liecina, ka apstiprināta UDHS diagnoze divkāršo iespēju, ka cilvēks kādreiz dzīvē izveidos savu uzņēmumu.[108] Veicot nodarbinātības pētījumu Somijā, noskaidrots, ka izslēdzot visus citus statistiskos faktorus, diagnostificējams UDHS par 30% paaugstina iespēju būt pašnodarbinātam.[109] Cilvēkiem ar UDHS neproporcionālu interesi par jaunu uzņēmumu dibināšanu, iespējams, izskaidro plaši izplatītas UDHS pazīmes kā: zinātkāre, atvērtība jaunām pieredzēm, impulsivitāte, riskēšana, un hiperfokuss, kas ievadītas pareizā interesē var radīt augstu entuziasmu, drosmi un neatlaidību.[106]

Vairākiem pasaulē zināmiem, ļoti veiksmīgiem uzņēmējiem ir UDHS pazīmes vai diagnoze, piemēram, IKEA izveidotājs Ingvars Kamprāds un multimiljardieris Ričards Brensons pašidentificējas kā cilvēki ar izteiktu ar UDHS; ir vairākkārt izplatītas baumas, ka amerikāņu multimiljardieris Donalds Tramps ir ar diagnostificētu un ārstētu UDHS; JetBlue dibinātājs Deivids Nīlemans ir ar jau skolas laikā apstiprinātu UDHS diagnozi, kuru viņš uzskata par savas biznesa veiksmes cēloni, nevis traucēkli.[110][111][112][113]

Izteiktas UDHS pazīmes raksturīgas bijušas daudzām izcilām personībām. Analizējot Leonardo da Vinči psiholoģisko profilu pēc saglabātām laikabiedru liecībām un zināmajiem materiāliem, Pāvijas Universitātes neirologi izdarījuši secinājumu, ka Leonardo da Vinči personības iezīmes, haotisku darba procesu, organizācijas grūtības, tieksmi iesākt daudzus darbus un nevienu nepabeigt un nemitīgi mainīgu interesi par daudz dažādām tēmām, vislabāk izskaidro UDHS.[114] Tiek uzskatīts, ka UDHS, iespējams, bijis arī Albertam Einšteinam, kuram esot bijusi raksturīga izteikta neuzmanība, nemitīga novēršanās, aizmāršība, impulsivitāte un smagas uzvedības problēmas skolā.[115][116][117] Iespējams, ka UDHS bijis Lielbritānijas premjerministram Otrā pasaules kara laikā Vinstonam Čērčilam, kurš bijis ar sliktām sekmēm skolā un biogrāfijā atrodami laikabiedru apraksti par neuzmanību, neizsmeļamu enerģiju, ievērojami nemierīgām rokām un kājām, nejaušu un radošu domāšanu, regulāri pārtraucis citu sarunas, bijis ļoti pļāpīgs un impulsīvs; Vinstonam Čērčilam vajadzības gadījumā esot bijusi "fenomenāla spēja koncentrēties", kas iespējams liecina par hiperfokusu.[118]

DiagnostikaLabot

Dažādos psihiatrisko diagnožu klasifikatoros tiek izmantoti dažādi UDHS diagnozes kritēriji. Tas izskaidrojams ar atšķirību diagnostikas interpretācijā par traucējumiem, kā arī ar to, ka lielākā daļa zinātniskās izpētes par UDHS veikti pēdējo 20-30 gadu laikā. Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā UDHS tiek diagnostificēts ievērojami biežāk nekā Rietumeiropā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Daudzās valstīs psihiatrijā pieņemts izmantot amerikāņu DSM-V kritērijus UDHS diagnostikā, jo SSK-10 kritēriji tiek uzskatīti par novecojušiem.

SSK-10Labot

Latvijā tiek lietota starptautiskā statistiskā slimību un veselības problēmu klasifikācija (SSK-10) pēc kuras UDHS klasifikācija ir neviennozīmīga un tam atbilst vairākas diagnozes kategorijā V "Psihiski un uzvedības traucējumi" diagnozēm "Uzvedības un emocionāli traucējumi, kas parasti sākušies bērnībā un pusaudža vecumā (F90-F98)" esošas diagnozes:

  • Hiperkinētiski traucējumi (F90)
    • Aktivitātes un uzmanības traucējumi (F90.0)
    • Hiperkinētiski uzvedības traucējumi (F90.1)
    • Citi hiperkinētiski traucējumi (F90.8)
    • Neprecizēti hiperkinētiski traucējumi (F90.9)
  • Citi uzvedības un emociju traucējumi, kas parasti sākas bērnībā un pusaudža gados (F98)
    • Uzmanības deficīts bez hiperkativitātes (F98.8)

Latvijā izmantotajā SSK-10 klasifikatora redakcijā nav informācijas par UDHS klātbūtni pieaugušajiem. Šis klasifikators attiecībā uz UDHS ir novecojis, jo balstās uz 1980. gados izdarītajiem pieņēmumiem par UDHS izcelsmi, iedalījumu un izpausmēm, piemēram, pretēji SSK-10 klasifikācijā dotajam nosaukumam, izteikta hiperkinēze ar UDHS tiek novērota tikai īpaši retos un smagos gadījumos. Lielākā daļa zinātnisko pētījumu par UDHS cēloņiem, simptomiem un ārstēšanu izdarīti pēdējo 30 gadu laikā Amerikas Savienotajās Valstīs un Rietumeiropā.[119][120]

DSM-5Labot

Amerikas Savienotajās valstīs UDHS noteikšanā tiek izmantots psihiatrisko diagnožu klasifikators DSM-5 Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders (raksts angļu valodā: DSM-5), kurš UDHS iedala sīkāk 3 dažādos tipos pēc simptomu klātbūtnes: neuzmanīgais tips (ADHD-PI), hiperaktīvais tips (ADHD-HI) un kombinētais tips (ADHD-C).[121][122][123]

DSM-5 simptomi
Veids Simptomi
Neuzmanīgais

(ADHD-PI)

Lielākā daļa vai visi no tālāk uzskaitītajiem simptomiem, izņemot situācijas, kad šos simptomus labāk izskaidro cita psihiatriska vai medicīniska diagnoze:
  • Viegli novērst uzmanību, izlaiž detaļas, aizmirst lietas un bieži pamet darbus un iesāk citus.
  • Grūtības koncentrēties uz vienu darbu.
  • Paliek garlaicīgi veicot darbu jau pēc dažām minūtēm, izņemot, ja dara kaut ko, kas ir patīkams.
  • Grūtības koncentrēt uzmanību, organizēt un pabeigt darbus.
  • Grūtības pabeigt vai iesniegt mājasdarbus, bieži pazaudē lietas (piemēram, zīmuļus, papīrus, rotaļlietas), kas vajadzīgas, lai pabeigtu darbus.
  • Neklausās, kad tiek tieši uzrunāts.
  • Izteikta sapņošana, bieži ir nesaprašana par to, kas jādara un ir lēnīgs.
  • Grūtības apstrādāt informāciju tik ātri un precīzi kā citi.
  • Grūtības sekot instrukcijām.
  • Grūtības saprast detaļas, kā arī izlaiž detaļas.
Hiperaktīvais

(ADHD-H)

Lielākā daļa vai visi no tālāk uzskaitītajiem simptomiem, izņemot situācijas, kad šos simptomus labāk izskaidro cita psihiatriska vai medicīniska diagnoze:
  • Bieži kustina rokas vai kājas, dīdās krēslā.
  • Runā bez apstajas.
  • Skraida apkārt, aiztiekot, taustot vai spēlējoties ar visu pēc kārtas.
  • Ir grūtības nosēdēt nekustīgam ēdot, skolā un darot mājasdarbus.
  • Visu laiku ir kustībā.
  • Ir grūti veikt klusus uzdevumus un aktivitātes.
  • Ir nepacietīgs.
  • Skaļi izsaka nepārdomātus izteikumus, izrāda emocijas bez aiztures un rīkojas bez domāšanas par sekām.
  • Grūtības gaidīt rindās vai savu kārtu spēlēs.
  • Bieži traucē citu sarunām un aktivitātēm.
Kombinētais

(ADHD-C)

Kritēriji atbilst reizē gan neuzmanīgajam, gan hiperaktīvajam tipam.

SSK-11Labot

Ar 2022. gada 1. janvāri visā pasaulē sāksies Pasaules Veselības Organizācijas jaunās Starptautiskās Statistikās slimību un veselības problēmu klasifikācijas (SSK-11) ieviešanas process. SSK-11 ar laiku aizstās pašlaik spēkā esošo SSK-10 klasifikatoru.[124] Pēc SSK-11, UDHS diagnostikas kritēriji ir pilnībā pārstrādāti no jauna, atzīstot UDHS diagnozi visos vecumos un 3 UDHS tipus klasifikācijā, kas līdzinās ASV izmantotajiem DSM-5 kritērijiem.[125][126]

Pēc SSK-11 klasifikatora UDHS tiek iedalīts pie kategorijas "Nervu sistēmas attīstības traucējumi" un tam atbilst diagnozes kods 6A05 "Uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi" un ir dots šāds apraksts:

Uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumus raksturo pastāvīga (vismaz 6 mēnešus ilga) neuzmanība un/vai hiperaktivitāte-impulsivitāte, kurai ir tiešas negatīvas sekas attiecībā uz akadēmisko, darba vai sociālo funkcionēšanu. Ir pierādījumi par vērā ņemamiem neuzmanības un/vai hiperaktivitātes-impulsivitātes simptomiem pirms 12 gadu vecuma, tipiski agrīnā vai vidējā bērnībā, lai gan daži indivīdi pirmo reizi nonāk klīniskos izmeklējumos vēlāk. Neuzmanības un hiperaktivitātes-impulsivitātes pakāpe ir ārpus normālas variācijas, kas sagaidāma konkrētajam vecumam un intelekta attīstībai. Neuzmanība nozīmē ievērojamas grūtības noturēt uzmanību uz uzdevumiem, kas nedod augstu stimulāciju vai biežu atalgojumu, vieglu novēršanos un problēmas ar uzdevumu organizāciju. Hiperaktivitāte nozīmē pārmērīgu aktivitāti un grūtības palikt nekustīgam, visbiežāk novērojams strukturētās situācijās, kur vajadzīga uzvedības paškontrole. Impulsivitāte ir tieksme reaģēt uz nekavējošiem stimuliem neapzināti vai bez domāšanas par to, kādi ir konkrētās darbības riski vai sekas. Relatīvais šo pazīmju sadalījums un specifiskās izpausmes neuzmanībai un hiperaktivitātei-impulsivitātei, atšķiras starp indivīdiem un var mainīties augšanas laikā. Lai varētu piešķirt diagnozi, neuzmanības un hiperaktivitātes-impulsivitātes izpausmēm jābūt manāmām dažādās situācijās un vidēs (piemēram, mājās, skolā, darbā, ar draugiem un radiniekiem), bet ļoti iespējams to izpausmes atšķiras atkarībā no struktūras un konkrētās vides prasībām. Simptomus nevar labāk izskaidrot ar citiem psihiskiem, uzvedības vai nervu sistēmas attīstības traucējumiem, kā arī tie nav vielu vai medikamentu radīti.

SSK-11 UDHS iedalījums
Diagnozes

kods

Nosaukums Apraksts
6A05.0 Uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi,

dominanti neuzmanības prezentācija

Visas noteicošās prasības uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumu diagnostikai izpildās un neuzmanības simptomi ir dominējoši klīniskajā prezentācijā. Neuzmanība nozīmē ievērojamas grūtības noturēt uzmanību uz uzdevumiem, kas nedod augstu stimulāciju vai biežu atalgojumu, vieglu novēršanos un problēmas ar uzdevumu organizāciju. Var būt arī dažu hiperaktīvu-impulsīvu simptomu klātbūtne, taču tie nav klīniski nozīmīgi salīdzinot ar neuzmanības simptomiem
6A05.1 Uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi,

dominanti hiperaktivitātes-impulsivitātes prezentācija

Visas noteicošās prasības uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumu diagnostikai izpildās un hiperaktivitātes-impulsivitātes simptomi ir dominējoši klīniskajā prezentācijā. Hiperaktivitāte nozīmē pārmērīgu aktivitāti un grūtības palikt nekustīgam, visbiežāk novērojams strukturētās situācijās, kur vajadzīga uzvedības paškontrole. Impulsivitāte ir tieksme reaģēt uz nekavējošiem stimuliem neapzināti vai bez domāšanas par to, kādi ir konkrētās darbības riski vai sekas. Var būt arī dažu neuzmanības simptomu klātbūtne, taču tie nav klīniski nozīmīgi salīdzinot ar hiperaktivitātes-impulsivitātes simptomiem.
6A05.2 Uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi,

kombinēta prezentācija

Visas noteicošās prasības uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumu diagnostikai izpildās. Gan neuzmanības, gan hiperaktivitātes-impulsivitātes simptomi ir klīniski nozīmīgi un neviens no simptomu veidiem nedominē klīniskajā prezentācijā. Neuzmanība nozīmē ievērojamas grūtības noturēt uzmanību uz uzdevumiem, kas nedod augstu stimulāciju vai biežu atalgojumu, vieglu novēršanos un problēmas ar uzdevumu organizāciju. Hiperaktivitāte nozīmē pārmērīgu aktivitāti un grūtības palikt nekustīgam, visbiežāk novērojams strukturētās situācijās, kur vajadzīga uzvedības paškontrole. Impulsivitāte ir tieksme reaģēt uz nekavējošiem stimuliem neapzināti vai bez domāšanas par to, kādi ir konkrētās darbības riski vai sekas.
6A05.Y Uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi,

cita specificēta prezentācija

-
6A05.Z Uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi,

nav specificēta prezentācija

-

Klīniskā prezentācijaLabot

Vizuāli pacientos ar UDHS nav novērojamas atšķirības no cilvēkiem bez UDHS. Bieži vizītes ir grūti noorganizēt un uzturēt, jo impulsivitāte un neuzmanība var likt indivīdam vairākkārt mainīt plānus vai neierasties laikā. Bērni ar UDHS var būt ar ļoti izteiktu un novērojamu hiperaktivitāti, piemēram, viņi ir manāmi fiziski nemierīgi, impulsīvi un nevar nosēdēt mierīgi, viņi var skraidīt un lēkāt arī esot ārsta kabinetā. Pieaugušajiem ar UDHS var būt raksturīga bieža novēršanās, nemierīgas rokas un kājas, un aizmāršība. Emocionālais stāvoklis parasti nav ietekmēts, tas var būt nedaudz paaugstināts virs tipiska šādai sociālai situācijai, taču tas nedrīkst būt eiforisks (kas varētu liecināt par bipolāro traucējumu māniju). Garastāvoklis parasti ir normāls, izņemot, ja pacients ieradies būdams ar sliktu garastāvokli, jāņem vērā, ka UDHS var garastāvokļa pārmaiņas var padarīt impulsīvākas. Runa ir normāla ātruma, taču impulsivitātes dēļ var būt skaļāka. Domu process ir mērķtiecīgs, taču var būt vērojamas grūtības palikt stāstītā tēmā: mēdz stāstīt lieku informāciju un viegli maina sarunu tēmas. Pataloģiskas skrejošu domu vai spiestas runas pazīmes nav novērojamas (liecina par bipolāro traucējumu māniju). Halucinācijas un delūzijas ar UDHS nav raksturīgas. Domu saturs ir normāls.[127]

Pusaudžos un pieaugušajos UDHS bieži saistāms ar noteiktu kognitīvu stilu ar kuru runā manāms konkrētums (tiek stāstīti precīzi fakti un notikumi), pārlieku sīkas detaļas un regulāra novēršanās no tēmas. Tas iekļauj: pārlieku runāšanu; aizķeršanos garos stāstos par salīdzinoši maznozīmīgiem notikumiem; neadekvāti spēcīgas emocijas; nepārtraukta runa atbildot uz atklātiem jautājumiem (tādiem, kuru atbilde nav apstiprinājums vai noliegums); sīkas lietas var novērst uzmanību, kas manāmi var ietekmēt domu procesu (tangenciāla runa); turpināšana runāt tā it kā runātais tiek saprasts, pat kad klausītāja neverbālā komunikācija liecina par pretēju. Ja ir spiestas runas pazīmes (tik strauja runa, ka vārdi reizēm nav saprotami) jāpārliecinās, ka tas nav trauksmes vai baiļu izraisīts. Ja manāma strauja, nervoza stāstītā maiņa, tas varētu liecināt par komorbīdu trauksmi vai nemieru, kas liek uztraukuma dēļ stāstīt nesaistītas idejas. Palūdziet pacientu runāt lēnāk, lai varētu noskaidrot vai runas nekonsistence ir asociāciju radīta, nevis domāšanas traucējumi. Ir lietderīgi noskaidrot kāda būtu pacienta prezentācija, ja viņš būtu pie speciālista nonācis bērna vecumā, proti, kādi simptomi bija raksturīgi bērnībā un pusaudža gados, bet vairs nav. Ja ir bērnībā bijuši hiperaktivitātes simptomi, bet vairs nav, tas varētu liecināt, ka tie laika gaitā ir uzlabojušies, mainījusies to izpausme vai tie ir mazāk acīmredzami, taču tomēr tā ir vērā ņemama informācija diagnozes izdarīšanā.[128]

Diagnostikas grūtībasLabot

Lielākā daļa indivīdu ar UDHS līdz 30 un vairāk gadu vecumam neapzinās, ka viņiem ir jebkādi traucējumi un bieži maina profesijas, darbus, dzīvesvietas, studijas, meklējot dzīvē vietu, kur nav funkcionētspējas grūtību. Pētījumi ASV liecina, ka pusaudžos un jaunos pieaugušajos, pat ar diagnostificētu UDHS, bieži novērojams savas disfunkcijas noliegums. Cilvēkiem ar UDHS jaunībā mēdz būt neracionāls optimisms, ka spēs mainīties un pārliecība, ka spēj izdarīt lietas, kuras nekad nav spējuši konsistenti adekvāti izdarīt.[129][130] Apkārtējo uztverē cilvēki ar UDHS bieži tiek uzskatīti, ka ir slinki, nemotivēti, stulbi, pārgalvīgi, pazuduši, muļķīgi. Nereti šādas frāzes cilvēkam ar UDHS dzīvē ir teiktas tik bieži, ka viņš tās pieņēmis kā patiesību un daļu savas identitātes, un UDHS simptomus uzskata par savas izvēles izdarītu, neapzinoties, ka viņam ir nervu sistēmas darbības traucējumi. Daudzos gadījumos indivīdi ar UDHS neapzinās, ka citiem cilvēkiem viņu dzīvē ikdienas funkcionēšana sagādā ievērojami mazākas grūtības, kas var radīt zemu pašvērtējumu, jo tipiska reakcija saskaroties ar traucējumu sekām ir vainot sevi apzinātā neizdarībā.[131][132][133]

UDHS indivīdos ar augstu intelektu tiek atklāts reti, jo augsts intelekts ļauj kompensēt UDHS radītos deficītus. Piemēram, indivīdi ar augstu intelektu un UDHS, skolā un augstskolā iemācās krāpties kontroldarbos, hiperfokusējas uz studijām dažas dienas pirms darbu termiņiem, kā arī attīsta sociālas spējas, kas liek izvairīties no traucējumu atklāšanas un izvairās no darbību veikšanas, kur traucējumi būtu acīmredzami. Reizēm ir vērojams traucējumus kompensējošs, neracionāls perfekcionisms darbu veikšanā, kas paradoksāli var uzlabot sekmes skolā, nevis pasliktināt.[134][135][136] Neskatoties uz kompensatoriem mehānismiem, cilvēkiem ar UDHS un augstu intelektu ir novērojamas nopietnas negatīvas sekas un grūtības ikdienas funkcionēšanā, kas bieži izraisa komorbīdus psihiskos traucējumus kā depresiju un trauksmi. Cilvēkam ar UDHS un augstu intelektu, darbaspējās līdzinās viduvējam, psihiski veselam cilvēkam, taču stimulantu medikamenti šādiem indivīdiem var ļaut sasniegt darbaspēju, kas līdzinās citiem indivīdiem ar līdzīgām intelektuālām spējām.[137][138]

Sievietēm tiek plaši uzskatīts, ka UDHS ir divreiz retāk izplatīts nekā vīriešiem. Tomēr neiroloģiskie pierādījumi liecina, ka UDHS iespējams ir izplatīts sievietēm tikpat bieži kā vīriešiem, taču sociālu un profesionālu ekspektāciju dēļ tā izraisītie traucējumi, tiek novēroti daudz mazākā mērā, kā arī augstākais psihiatrisko saslimšanu risks, liek psihiatriem nepamanīt UDHS kā īsto depresijas un nemiera cēloni, ārstēšanu veltot UDHS izraisītām sekām kā depresijai vai nemieram. Atkarībā no valsts, sievietēm UDHS tiek atklāts 2 līdz 15 reizes retāk nekā vīriešiem.[139][140]

Gandrīz vienmēr cilvēkiem ar UDHS ir zems ieskats savos simptomos, vai pat to noliegums, kā arī viņi bieži pārvērtē savu sociālo, darba un izglītības funkcionētspēju, kas pašu pildītas anketas diagnostikā padara izteikti neprecīzas. Diagnostificējot kādu ar UDHS ir jāpārliecinās, ka indivīds netēlo traucējumus ar vēlmi iegūt stimulantu medikamentus, kas lielās dozās izraisa eiforiju un var tikt lietoti kā narkotiskās vielas izklaidējošos nolūkos. Šo iemeslu dēļ diagnostikai ir svarīgi aptaujāt ģimenes locekļus, skolotājus, kolēģus, draugus un vēlams veikt vismaz 6 mēnešus ilgu simptomu novērošanu pirms terapijas sākuma.[141][142]

UDHS simptomi pārklājas ar citu psihisko, nervu sistēmas un uzvedības traucējumu simptomiem, līdz ar to ir iespējamas kļūdainas diagnozes. Smags, hiperaktīvs UDHS līdzinās nepārtraukti esošai bipolāro traucējumu mānijai. Neuzmanīgais tips ir viegli sajaucams ar depresiju.[143][144] Padomju Savienībā izmantotajos psihiatrijas klasifikatoros, pieaugušo UDHS pazīmes kļūdaini tika iedalītas pie psihopātijas.

CēloņiLabot

UDHS precīzs cēlonis nav zināms, taču zinātniskā izpēte liecina, ka UDHS izraisa ģenētisku un vides faktoru kopums. Atsevišķos gadījumos UDHS var būt galvas traumas radīts, taču aptuveni divās trešdaļās gadījumu tas ir ģenētisks, iedzimts, hronisks sindroms.[145] Iedzimts UDHS parasti ļoti efektīvi ārstējams ar stimulantu medikamentiem, kas liecina, ka to izraisa neirotransmiteru disbalanss atsevišķos smadzeņu reģionos: samazināta jutība uz dofamīnu un noradrenalīnu.[146][147]

ĢenētikaLabot

Zinātniskie pētījumi, analizējot vienas olšūnas dvīņus liecina, ka UDHS izcelsme ir 75% izskaidrojama ar iedzimtību.[148] Ģenētiski UDHS saistāms ar gēniem, kas samazina dofamīna sistēmas jutību, iedrošinot indivīdu nemitīgi veikt īslaicīgi atalgojošas darbības. Dzīvnieku pētījumos konsistenti novērots, ka gēni, kas samazina dofamīna sistēmas jutību, paaugstina hiperaktivitāti un neuzmanību visos dzīvniekos un līdzīgi cilvēkiem, stimulanti šos simptomus īslaicīgi mazina.[149]

Dofamīna receptora gēna DRD-4 variants 7R paaugstina UDHS risku vidēji par 2—4 reizēm, taču tieši neizraisa UDHS.[150][151] DRD-4 gēns 7R arī indivīdos bez diagnosticējama UDHS rada paaugstinātu impulsivitāti, neuzmanību, fizisku aktivitāti un zinātkāri. DRD-4 7R gēns ir plaši izplatīts visā pasaulē, taču tā izplatība ir atšķirīga: Āzijā tas ir izplatīts ļoti reti (~1.9%), Amerikā ļoti bieži (~48.3%), taču pasaulē kopumā aptuveni 20% cilvēku ir šis gēns.[152] Šī gēna nozīme UDHS simptomu radīšanā novērojama arī dzīvniekiem, piemēram, ģenētiski modificētās pelēs ar DRD-4 7R gēnu novērota paaugstināta fiziskā aktivitāte.[153][154] Ģenētiskos un etoloģijas pētījumos analizējot Sibīrijas haski šķirnes suņus, suņiem ar hiperaktīvu, impulsīvu un neuzmanīgu uzvedību, noteiktas cilvēku UDHS riska gēniem analogas ģenētiskas mutācijas DRD-4 gēnā.[155]

Vēl UDHS izcelsme saistāma ar citiem gēniem: DRD5, dofamīna transporteru paaugstinātu aktivitāti izraisoši gēni SLC6A3 vai DAT1, neitrotransmiteru metabolizēšanas gēns COMT un citi. Iespējams, ka cilvēkiem ar UDHS ir vairāku dofamīna sistēmas aktivitāti mazinošu gēnu kombinācija, kas rada īpaši nejūtīgu nervu sistēmu uz dofamīnu un noradrenalīnu un līdz ar to hroniski par maz stimulētu nervu sistēmu.[156]

Vides faktoriLabot

Pierādījumi liecina, ka UDHS risku paaugstina DRD-4 gēna 7R klātbūtne apvienojumā ar emocionālu neiejūtību no mātes pret bērnu zīdaiņa vecumā.[157] Iespējams, UDHS risks korelē ar nikotīna klātbūtni grūtniecības laikā. Pelēs novērots, ka nikotīna klātbūtne grūtniecības laikā rada pēcnācējus ar dofamīna sistēmas anomālijām un paaugstinātu aktivitāti.[158] Citi pētījumi liecina, ka cilvēkos, iespējams, šī kolerācija rāda paaugstinātu smēķēšanas risku mātei ar UDHS, nevis nikotīna izraisītus smadzeņu attīstības traucējumus un tādējādi nav tieša korelācija.[159][160] Alkohola lietošana grūtniecības laikā paaugstina bērna UDHS risku piecas reizes.[161] Iespējams, ka UDHS smagumu pastiprina (taču neizraisa UDHS) nekonsistenta bērna disciplinēšana, nolaidīga audzināšana un maza uzmanības pievēršana bērnam pirmsskolas vecumā.[162]

EvolūcijaLabot

Veicot atgriezeniskas genoma analīzes ar fosilijās iegūtu DNS, ir noskaidrots, ka UDHS izraisošie gēni bijuši daudz izplatītāki senākos laikos un to izplatībai populācijā ir tieksme samazināties vismaz 45 000 gadus, taču tie ir izteikti heterogēni un saistāmi ar jaunākām mutācijām par tipisku uzvedības modeli izraisošiem gēniem: tātad UDHS izraisoši gēni ir dažādu mutāciju radīti vairākas atsevišķas reizes un atkārtoti dabiskās atlases rezultātā dažādās vidēs tikusi atlasīta to plašāka izplatība. Iespējams, ka daudzi UDHS riska gēni mūsdienu cilvēku genomā nākuši neadertāliešiem krustojoties ar homo sapiens cilvēkiem.[163]

Iedzimts UDHS ir hronisks sindroms, kas ir indivīdam visu viņa dzīvi un visās dzīves situācijās, tomēr UDHS un gēni, kas paaugstina tā risku, ir plaši izplatīti populācijā. Tas liecina, ka UDHS risku paaugstinošu gēnu klātbūtne genomā senākos laikos dažādās vidēs un situācijās ir uzlabojusi cilvēku ar UDHS pazīmēm izdzīvošanas un reprodukcijas spējas. Tomēr nav skaidrs kādās situācijās un ar kādu mehānismu, jo mūsdienās šo pazīmju klātbūtne parasti saistās ar negatīvām sekām.[164]

Iespējams, ka seksuālās selekcijas rezultātā sievietes neproporcionāli daudz izvēlas vīriešus, kuriem raksturīga augsta risku uzņemšanās, tādējādi paaugstinot gēnu, kas izraisa hiperaktivitāti un impulsivitāti, izplatību sabiedrībā, neskatoties uz iespējamajām UDHS negatīvajām sekām indivīda izdzīvošanai.[165] Ir hipotēzes, ka UDHS pazīmes varētu būt pielāgojums vīriešiem izdzīvot stresainās un bīstamās vidēs, piemēram, ar paaugstinātu impulsivitāti un pētniecisku uzvedību.[164][165] Iespējams, ka UDHS pazīmes ir bijušas pozitīvas populācijai kopumā, neskatoties uz to kaitīgumu pašam indivīdam, radot indivīdus ar netipiski lielu zinātkāri un dziņu migrēt uz jaunām, bīstamām un nezināmām teritorijām.[164][165][166] UDHS izraisošie gēni ir izteikti heterogēni un ne vienmēr to klātbūtne izraisa UDHS, kas liecina, ka iespējams, to klātbūtne uzlabo sabiedrības reproduktīvo veselību, dažādājot populācijas genomu, neskatoties uz negatīvu ietekmi daudzos indivīdos.[166] Dažās vidēs, dažas UDHS pazīmes kā nepārtraukta apkārtnes vērošana, hiperfokuss, un impulsivitāte, iespējams, devušas priekšrocības indivīdu izdzīvošanā, pēcnācēju radīšanā un aizsargāšanā, piemēram, dodot nekavējošu reakciju uz plēsēju uzbrukumiem un labākas medīšanas prasmes.[167] Starp Ariaal cilts cilvēkiem, dofamīna gēna DRD4 7R alēle, kas saistīta ar augstāku UDHS risku, nodrošina labāku veselību un augstāku ķermeņa svaru indivīdos, kas nodarbojas ar nomadu dzīvesveidu, taču ar sliktāku veselību un zemāku ķermeņa svaru indivīdos, kas ir nometnieki; kas liecina, ka šī gēna klātbūtne, iespējams, nodrošina labākas medīšanas prasmes, taču zemāku darbaspēju statiskos apstākļos.[168] Dofamīna gēns DRD4 7R saistīts ar paaugstinātu smadzeņu aktivitāti un augstāku interesi, saskaroties ar nepatīkamu stimulu, kas iespējams, nozīmē precīzāku informācijas apstrādi un augstāku funkcionētspēju ārkārtas situācijā.[169]

PatofizioloģijaLabot

Pašlaik tiek uzskatīts, ka UDHS izraisa funkcionālas anomālijas dažās smadzeņu neirotransmisijas sistēmās, tieši tajās, kuras izmanto dofamīnu un noradrenalīnu.[170][171] Dofamīna un noradrenalīna sistēmas tieši ietekmē dažādus kognitīvos procesus smadzenēs, ieskaitot, izpildfunkciju, motivāciju, atalgojuma uztveri un kustības.[170][172][173]

Smadzeņu uzbūveLabot

 
Kreisā[novecojusi saite] prefrontālā garoza ir iesaistīta UDHS patofizioloģija

Bērnos ar UDHS ir izplatīts tilpuma samazinājums atsevišķos smadzeņu reģionos, īpaši smadzeņu kreisajā prefrontālajā garozā.[174][175] Aizmugurējā paura daivas garozā arī novērojams mazāks smadzeņu apjoms cilvēkos ar UDHS.[174] Arī prefrontālās-infralimbiskās-smadzenīšu un prefrontālās-infralimbiskās-talāma neironu tīkli atšķiras starp cilvēkiem, kuriem ir un kuriem nav UDHS.[174][176][177]

Indivīdos ar UDHS novērots mazāks tilpums arī atsevišķajā smadzeņu kodolā (accumbens), mandeļveida kodolā (amygdala), nucleus caudatus, hipokampā un putamen.[178] Bērnos ar UDHS novērotas arī starppusložu asimetrijas baltās vielas traktos, kas iespējams, izskaidro traucējumus ar laika-atmiņas integrāciju indivīdos ar UDHS.[179]

NeirotransmiteriLabot

Pašlaik tiek uzskatīts, ka UDHS patofizioloģijā ir iesaistīts mezokortikolimiskais dopamīnerģiskais tīkls un locus ceruleus noradrenalīna sistēma.[180][181][182] UDHS ārstēšanā izmantotie psihostimulantu iedarbības mehānisms balstās uz neirotransmiteru aktivitātes paaugstināšanu minētajās sistēmās.[181][182] Iespējams ir arī papildus anomālijas serotonīna, glutamīna un holīna tīklos, kas, iespējams, izskaidro dažu antidepresantu un nikotīna efektivitāti UDHS simptomu mazināšanā.[183][184][185]

Tiek pētīta iespējama vairāku biomarķieru izmantošana diagnostikā: monoamīnu oksidāzes ekspresija, urīna noradrenalīna līmenis, urīna MHPG (noradrenalīna metabolīts) līmenis un urīna fenetilamīna līmenis uzskatāmi atšķiras starp indivīdiem ar UDHS un indivīdiem bez. UDHS ārstēšanā izmantotie stimulatorie medikamenti metilfenidāts un amfetamīns, paaugstina fenetilamīna biosintēzi smadzenēs indivīdos ar UDHS, kuriem medikamenti mazina UDHS simptomus. Samazināta urīna fenetilamīna koncentrācija ir saistīta ar neuzmanības simptimiem indivīdos ar UDHS, iespējams, ka fenetilamīna paaugstināts līmenis smadzenēs uzlabo indivīdu ar UDHS uzmanību arī pēc stimulantu medikamentu iedarbības beigām.[186][187]

Izpildfunkcija un motivācijaLabot

UDHS simptomus izraisa deficīts konkrētās eksekutīvajās funkcijās, jeb izpildfunkcijās, piemēram, uzmanības kontrolē, spējā aizturēt darbību un darba atmiņā.[188][189][190][191] Izpildfunkcijas ir kognitīvu procesu kopums, kas nepieciešams, lai veiksmīgi izpildītu un uzmanītu uzvedības, kas ļauj indivīdam sasniegt viņa izvēlētos mērķus.[188][190][191] Izpildfunkcijas deficīts indivīdos ar UDHS rada grūtības palikt organizētiem, kontrolēt laiku, atturēties no izklaidēm, saglabāt koncentrēšanos, pievērst uzmanību, ignorēt citus stimulus vidē, kontrolēt emocijas un atcerēties detaļas.[188][189][190] Cilvēkiem ar UDHS ilgtermiņa atmiņa nav traucēta un jebkādi ilgtermiņa atmiņas atcerēšanās deficīti saistami ar darba atmiņas traucējumiem, piemēram, indivīds lekcijas laikā pievērsis mazāk uzmanību un līdz ar to mazāk atceras nekā citi.[188][192] Izpildfunkcijas deficīts novērots 30—50% bērnu un pusaudžu ar UDHS.[193] Pētījumā noskaidrots, ka 80% indivīdu ar UDHS ir traucējumi vismaz viena izpildfunkcijas uzdevuma izpildē, salīdzinot ar 50% indivīdos bez UDHS.[194] Ņemot vērā, ka smadzenes indivīdos ar UDHS attīstas lēnāk nekā indivīdos bez UDHS, kā arī izpildfunkcijas prasības un pienākumi dzīvē ar vecumu paliek arvien vairāk, UDHS radīti traucējumi var nebūt pilnībā novērojami līdz pusaudžu gadiem vai pat pieaugušo vecumam.[188]

UDHS arī saistīts ar motivācijas deficītiem bērnos. Bērniem ar UDHS bieži ir grūti koncentrēties uz ilgtermiņā atalgojošām darbībām un viņi biežāk impulsīvi izvēlas īslaicīgi atalgojošas darbības.[195] Iespējams tas saistāms ar īpaši augsto atkarību risku indivīdos ar UDHS.[196]

Cilvēkiem ar UDHS eksekutīvās funkcijas un emociju regulēšanas spēja atpaliek vidēji par trešdaļu, salīdzinot ar saviem vienaudžiem. Smadzeņu attīstība indivīdos ar UDHS noslēdzas tikai aptuveni 35 gadu vecumā, salīdzinot ar vidēji 25 gadiem indivīdos bez UDHS. Daudzi indivīdi ar UDHS sasniedz 20 gadīgam cilvēkam raksturīgu cilvēka emocionālo attīstību un funkcionētspēju tikai 35-40 gadu vecumā. Cilvēki ar UDHS, kas saglabājas pieaugušā vecumā, nekad nesasniedz savam vecumam un intelektam atbilstoša neirotipiska pieauguša cilvēka izpildfunkciju arī lietojot stimulantu medikamentus, taču tie ievērojami uzlabo izpildfunkcijas spējas.[197][198][199]

ĀrstēšanaLabot

Pierādījumi liecina, ka UDHS ir hronisks, smadzeņu darbības un uzbūves anomāliju radīts sindroms un līdz ar to nav pamatojuma mītiem, ka UDHS izraisa paša indivīda nezināšana vai nevēlēšanās veikt kādas darbības. Ar UDHS parasti ir eksekutīvās funkcijas deficīts — cilvēkiem ar UDHS ir grūtības veikt darbības, kuras viņi prot darīt un izmantot jau esošas zināšanas.[200][201]

Visefektīvākā metode UDHS traucējumu mazināšanai ir medikamenti kopā ar psihoterapiju un dzīvesstila izmaiņām. Medikamenti iedarbības laikā mazina UDHS simptomus, psihoterapija uzlabo indivīdu funkcionētspēju un izpildfunkcijas prasmes, kā arī palīdz ar komorbīdām psihiatrijas diagnozēm. Cilvēkiem ar UDHS ieteicams izvēlēties studijas, darbus un hobijus, kuros ir dziļa, personiska interese un patika, jo tad ir novērojami ievērojami mazāki simptomu radīti eksekutīvas funkcijas traucējumi; kā arī ir jāpielāgo dzīves apstākļi tā, lai ir pēc iespējas maz veicamu pienākumu mājās, piemēram, vēlams izvēlēties automātiskus rēķinu maksājumus, izmantot putekļu sūcējus robotus, utt. Jāņem vērā, ka uzmanības deficīts gandrīz nevienu darbību neļaus veikt tik labi kā neirotipiskiem cilvēkiem, tādēļ katram UDHS pacientam ir pašam jāapzinās UDHS radītās problēmas un jāizdomā tām adekvāti risinājumi. Fiziska aktivitāte, kā arī noteikts miega un ēsanas režīms, ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti cilvēkiem ar UDHS.[202][203][204][205][206]

Stimulatori medikamentiLabot

Ir vairākkārt pierādīta stimulatoro medikamentu augstā efektivitāte īstermiņā un placebo kontrolēti pētījumi liecina, ka līdz 2 gadu ilgumam tie konsistenti un paredzami uzlabo dzīves kvalitāti visu vecumu cilvēkiem ar UDHS. Ilgtermiņa efekti nav pilnībā zināmi, jo placebo kontrolēti pētījumi attiecībā uz UDHS medikamentiem pieaugušajos nav reālistiski, kā arī plaša stimulantu medikamentu izmantošana UDHS ārstēšanā, atkarībā no valsts, sākta tikai pēdējo 20-40 gadu laikā vai netiek veikta vispār.[207] Pašlaik lielākā daļa pētījumu liecina, ka cilvēkiem ar UDHS bez kardiovaskulārās veselības problēmām, medikamentu ilglaicīga lietošana ievērojami paaugstina dzīves kvalitāti, uzlabo sociālās attiecības, paaugstina izpildfunkciju, darbspēju, uzlabo psihisko un fizisko veselību, samazina noziedzības risku, samazina atkarību risku, samazina nelaimes gadījumu risku un paaugstina dzīves ilgumu.[208][209][210][211] Nav zināms vai stimulanti ir saistīti ar paaugstinātām sirds veselības problēmām, iespējams, dažos indivīdos tie paaugstina sirds veselības problēmu risku paaugstināta pulsa un asinsspiediena dēļ, taču citos samazina, uzlabojot sociālo funkcionētspēju un iedrošinot indivīdu nodarboties ar fizisku aktivitāti un veselīgāku dzīvesveidu.[212][213] Pētījumi laboratorijas dzīvniekos un cilvēkos liecina, ka stimulantu medikamenti lielās dozās var radīt smadzeņu bojājumus, taču terapeitiskās dozās bojājumi netiek novēroti.[214][215][216] Iespējams, ka stimulantu medikamenti ir kaitīgi cilvēkiem bez UDHS, taču terapetiski cilvēkos ar UDHS: pacientiem, kas tiek ārstēti ar stimulantu medikamentiem ir novērojama tieksme samazināties smadzeņu darbības un uzbūves anomālijām, kas saglabajas arī pēc medikamentu lietošanas pārtraukšanas, taču cilvēkiem bez UDHS stimulanti saistīti ar smadzeņu darbības un struktūras anomāliju izveidi.[217][218] Stimulantu medikamenti, iespējams, paaugstina Parkinsona slimības risku.[219] Pieaugušajiem, kas brīvprātīgi beidz stimulantu lietošanu, nav vērojama dzīves kvalitātes pasliktināšanās, kas, iespējams, liecina par veiksmīgu UDHS simptomu radīto traucējumu remisiju indivīdos, kas izvēlas beigt lietot stimulantus.[220]

Terapeitiskas stimulatoru medikamentu dozas tablešu veidā paaugstina dofamīna līmeni pakāpeniski, kas nepaaugstina atkarību veidojošo DeltaFosB transkripcijas faktoru un nav novērojama fiziskas atkarības izveidošanās. Ļoti bieži novērojama psiholoģiska atkarība, taču tā nav saistāma ar medikamentu patīkamu iedarbību, bet ar ievērojami uzlabotu funkcionētspēju veicot nestimulējošas darbības medikamentu iedarbības laikā.[221][222] Terapeitiska stimulantu medikamentu lietošana indivīdos ar UDHS vai nu samazina atkarības risku, vai nemaina.[223][224][225]

Medikamentu lietošana izklaides nolūkos rada izteiktu DeltaFosB transkripcijas faktoru un izraisa strauju un ļoti spēcīgu atkarību, tādēļ regulāros laika periodos apsekojot pacientus ir jāpārbauda vai nav stimulantu atkarības pazīmes kā ievērojami samazināts ķermeņa svars, vairākas dienas ilgs bezmiegs un psihotiski traucējumi. Stimulantu (kokaīna vai amfetamīna) atkarības vēsture ir iespējama pretindikācija psihostimulantu terapijas veikšanai, jo stimulantu medikamentu izraisītie subjektīvie efekti arī terapeitiskās dozās līdzinās nelegālajiem stimulantiem un atkarība šādos indivīdos strauji var atjaunoties; citi pētījumi liecina, ka cilvēkiem ar UDHS un kokaīna atkarību stimulantu medikamenti var palīdzēt atmest kokaīna atkarību, līdzīgi kā metadona terapijā ārstējot opioīdu atkarībniekus.[226] Stimulantu medikamentu paaugstināts atkarības risks ir indivīdos ar narkotiku vai alkohola lietošanas un atkarības vēsturi. Stimulantu medikamenti pareizās, terapeitiskās dozās neuzlabo garastāvokli un nerada labsajūtu, taču pie pārlieku lielas dozas ir iespējama eiforija un terapeitisko efektu zudums, tādēļ īpaši jāuzmanās titrējot dozu, lai izvairītos no eiforijas sasniegšanas.[227][228][229] Neārstēta UDHS radītas sekas ASV tipiski tiek uzskatītas, ka ir ievērojami augstākas par potenciālajiem stimulantu atkarības un veselības riskiem, neatkarīgi no pacienta vecumal; Eiropā bieži tiek uzskatīts, ka stimulanti lietojami tikai īpaši smagos gadījumos.[230]

Ir pierādījumi par nopietniem un nenopietniem kaitīgiem blakusefektiem metilfenidāta lietošanas dēļ bērnos un pusaudžos, tādēļ medikamentu lietošanas laikā ir regulāros intervālos jāpārbauda pacienta veselības stāvoklis.[231] Stimulantu pārdozēšana augstās dozās var izraisīt īslaicīgu psihozi un māniju.[232] Ļoti retos gadījumos, arī terapeitiskās dozās, novērojama psihoze vai mānija, aptuveni 0.1% indivīdu šādi simptomi parādās pirmajās nedēļās pēc amfetamīnu terapijas sākuma; pie ilgstošas lietošanas šādi simptomi netiek novēroti.[232][233][234] Antipsihotiski medikamenti sekmīgi ārstē akūtas stimulantu psihozes simptomus.[232] Stimulantu terapija bērnos ir periodiski jāpārtrauc, lai noskaidrotu vai ir vajadzība pēc turpinātas stimulantu terapijas, samazinātu iespējamu augšanas aizturēšanu un samazinātu toleranci.[235] Pieaugušajos ar UDHS viedokļi par vajadzību un ieguvumiem no periodiskas stimulantu lietošanas pārtraukšanas ir neviennozīmīgi: stimulantu pārtraukšanas laikā uzreiz atgriežas pilni UDHS simptomi, kas nereti pasliktina darba, sociālo un akadēmisko funkcionētspēju; taču tas var samazināt toleranci tajos indivīdos, kuriem medikamentu efektivitāte ar laiku mazinās un tādējādi uzlabot terapeitisko efektu, atsākot medikamentu kursu.[236][237] Nav zināma stimulantu medikamentu ietekme uz bērnu grūtniecības laikā, tādēļ grūtniecības laikā stimulantu terapija ir jāpārtrauc.[238]

Dažos gadījumos pacientiem ar UDHS stimulanti rada ievērojamas, nevēlamas blaknes kā tikus, halucinācijas, psihozi, smagu depresiju, nemieru, trauksmi un sirds veselības problēmas. Salīdzinoši bieži novērojams bezmiegs, apetītes zudums un ievērojamas personības izmaiņas.[239][240][241][242]

PsihoterapijaLabot

Pierādījumi liecina, ka psihoterapija var palīdzēt ar UDHS simptomiem. Psihoterapija ir ieteicama kā pirmā iejaukšanās indivīdos ar viegliem simptomiem un pirmsskolas vecumā.[243][244] Psiholoģiskās terapijas, kas tiek lietotas UDHS ārstēšanā ir: psihoizglītojošā nodarbība, uzvedības terapija, kognitīvi biheiviorālā terapija,[245] interpersonālā psihoterapija, ģimenes terapija, apstākļu pielāgošana skolā, sociālu prasmju trenēšana, vienaudžu iesaistīšana traucējumu mazināšanā un sociālo prasmju attīstībā, organizēšanas prasmju apmācība,[246] un vecāku audzināšanas apmācība.[247] Tiek izmantota arī neirofīdbeka terapija,[248] taču nav pilnībā pierādīta tās efektivitāte.[249] Vēcaku apmācība var uzlabot daudzas uzvedības problēmas, piemēram, nepakļāvīgu un opozicionālu uzvedību.[250]

Ir maz augstas kvalitātes pētījumu par ģimenes terapijas efektivitāti UDHS ārstēšanā, taču esošie pierādījumi liecina, ka tai ir līdzīga efektivitāte kā skolas un vienaudžu iesaistei palīdzībā bērniem ar UDHS un ir augstāka efektivitāte par placebo.[251] UDHS atbalsta grupas var dot padomus ģimenēm ar UDHS bērniem.[252]

Sociālu prasmju apmācību, uzvedības izmainīšana un medikamentiem ir ierobežoti, labvēlīgi efekti attiecībās ar vienaudžiem. Vissvarīgākais faktors, lai laikus mazinātu vēlākas psiholoģiskas problēmas kā depresiju, kriminalitāti, skolas nepabeigšanu vai vielu lietošanu, ir izveidot draudzības ar sociāli iekļautiem, labvēlīgiem vienaudžiem.[253]

Pieaugušajiem ar UDHS, pierādījumi liecina, ka psihoterapija bez medikamentozās terapijas ir ar ļoti zemu efektivitāti UDHS simptomu mazināšanā, iespējams, jo UDHS, kurš joprojām saglabājas pieaugušā vecumā lielākajā daļā gadījumu uzskatāms par smagu, kā arī pašu UDHS simptomu klātbūtne traucē izdarīt nepieciešamas dzīvesstila izmaiņas, tādēļ lielākajā daļā valstu pirmā medicīniskā iejaukšanās, lai ārstētu pieaugušos ir medikamentozā terapija.[254]

Fiziska aktivitāteLabot

Fiziska aktivitāte dabisiki paaugstina dofamīna un noradrenalīna līmeni smadzenēs, dabiski samazinot UDHS radīto neirotransmiteru disbalansu un mazinot UDHS simptomus fiziskās aktivitātes laikā un neilgu laiku pēc tās beigām.[255] Cilvēkiem ar UDHS ieteicams intensīvi un regulāri sportot, pierādījumi liecina, ka aerobiska fiziska aktivitāte paaugstina indivīda funkcionētspēju sabiedrībā.[256] Bērniem ar UDHS fiziska aktivitāte mazina UDHS simptomu nevēlamas izpausmes: ir novērojama mazāk traucējoša uzvedība.[257] Pētījums liecina, ka došanās ar bērniem pārgājienos pie dabas ievērojami samazina UDHS simptomus.[258] Fiziska aktivitāte nespēj aizvietot stimulantu medikamentu terapeitisko efektu. Pierādījumi liecina, ka fiziskā aktivitāte apvienojumā ar stimulantu medikamentiem nodrošina optimālu terapeitisko efektu: stimulantu medikamenti iedarbojas ievērojami efektīvāk indivīdos, kas regulāri nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, kā arī indivīdiem, kas tiek ārstēti ar stimulantiem ir augstāka motivācija nodarboties ar fizisku aktivitāti.[259][260][261] Pētījumi laboratorijas dzīvniekos liecina, ka iespējams nodrošinot augstu fizisku aktivitāti hiperaktīviem bērniem agrā bērnībā, ir novērojami mazāk traucējoši UDHS simptomi nākotnē.[262]

MedikamentiLabot

Visefektīvākais zināmais līdzeklis UDHS simptomu mazināšanā ir stimulatori medikamenti, visbiežāk, metilfenidāts vai amfetamīna sāļi. Stimulantu efektivitāte īslaicīgā UDHS ārstēšanā ir vairākkārt pierādīta, simptomu uzlabojumi ir 70-80% pacientu, kas tos padara par vieniem no visefektīvākajiem zināmajiem psihiatrijas medikamentiem. Terapeitiskais efekts un īslaicīgie blakusefekti ir novērojami uzreiz pēc medikamentozās terapijas sākuma jau pirmajā medikamentu lietošanas reizē.[263][264]

Latvijā vienīgais legālais stimulatorais medikaments ir metilfenidāts. Visi amfetamīni Latvijā ir nelegāli arī medicīniskiem pielietojumiem, neskatoties uz to pierādīto augsto efektivitāti UDHS ārstēšanā, salīdzināmu bīstamību un kaitīgumu kā metilfenidātam.

Medikamenti neizārstē UDHS, bet tikai īslaicīgi mazina UDHS simptomus. Tie iedarbojas paaugstinot dopamīna un norepefrenīna līmeni smadzeņu reģionos, kas cilvēkiem ar UDHS dabiskā stāvoklī ir netipiski maz stimulēti. Psihostimulanti cilvēkus ar UDHS pazīmēm padara mierīgākus, klusākus un samazina viņu aktivitāti, kas ir pretēja reakcija tam kā tie iedarbojas uz neirotipiskiem indivīdiem.[265]

Ņemot vērā, ka stimulantu medikamenti ir spēcīgas psihotropās vielas, to lietošanai neievērojot ārsta norādījumus ir augsts atkarības risks un tādēļ lielākajā daļā pasaules valstu, ieskaitot Latviju, tie ir stingri kontrolējamas psihotropās vielas par kuru glabāšanu bez receptes un realizēšanu pienākas pat cietumsods.[266]

Vadlīnijas kā tiek lietoti medikamenti atšķiras starp valstīm. Lielbritānijā rekomendācijas ir bērniem izrakstīt medikamentos tikai smagos UDHS gadījumos, taču pieaugušajiem kā pirmo terapeitisko iejaukšanos.[267] ASV tiek ieteikti medikamenti visās vecuma grupās kā pirmā terapeitiskā iejaukšanāš.[268] Medikamenti īpaši nav ieteicami bērniem pirmsskolas vecumā lielākajā daļā pasaules valstu.[267][269] Latvijā medikamentu lietošanā nav oficiālu vadlīniju: gan bērniem, gan pieaugušajiem, medikamentus izraksta tikai retos gadījumos.

MetilfenidātsLabot

Metilfenidāts ir stimulatora psihotropa viela, kas pasaulē plaši tiek izmantota UDHS ārstēšanā bērnu, pusaudžu un pieaugušo vecumā.[270] Pēc farmakodinamikas tas ir dofamīna un noradrenalīna atpakaļuzsūces transportera inhibitors: kad neironi atbrīvo dofamīnu un noradrenalīnu, metilfenidāta molekula aiztur dofamīna un noradrenalīna atpakaļuzsūces transporteru, neļaujot neironam uzsūkt atpakaļ dofamīnu un noradrenalīnu, kas paaugstina dofamīna un noadrenalīna līmeni vairākos smadzeņu reģionos. Tas izlīdzina cilvēkiem ar UDHS tipiski esošo ķīmisko disbalansu, paaugstinot centrālās nervu sistēmas aktivitāti un asins plūsmu smadzeņu prefrontālajā garozā.[271]

Metilfenidāts atvieglo UDHS simptomus 80% pacientu, aptuveni pusei pacientu gandrīz pilnībā normalizē smadzeņu darbību vielas iedarbības laikā.[272] Pētījumi liecina, ka pacientiem ar UDHS, metilfenidāta iedarbības laikā ir labāka darba atmiņa, reakcijas laiks, uzmanība, koncentrēšanās spēja, vieglāk sākt darbus, vieglāk organizēt darbus. Terapetiskiskās dozās paaugstināts garastāvoklis vai eiforija nav novērojama.[273][274][275] Metilfenidāta iedarbības laikā ir vērojami uzmanības un uzvedības uzlabojumi bērniem ar UDHS, neatkarīgi no UDHS tipa, taču īpaši izteikti uzlabojumi bērniem ar kombinēto vai hiperaktīvo tipu: metilfenidāta iedarbības laikā ir ievērojami mazāk impulsīva un traucējoša uzvedība.[276][277][278]

Daudziem pacientiem metilfenidāts ir saistāms ar mērenu toleranci pie ilgstošas lietošanas, taču ir arī pacientiem, kuriem nav vērojama tolerances izveidošanās un metilfenidāta terapeitiskais efekts nemazinās.[279] Iespējams, ka tolerance izveidojas tikai pacientiem ar īpaši smagu UDHS, kuriem ir vajadzīgas augstas metilfenidāta dozas.[280] Pie īslaicīgas lietošanas vērojama akūta tolerance: katra nākamā doza dienas laikā kļūst mazāk efektīva.[281] Novērots, ka metilfenidāta lietošana paaugstina dofamīna transporteru koncentrāciju smadzenēs, kas, iespējams, nozīmē īslaicīgi paaugstinātu hiperaktivitāti, kad indivīds lietot metilfenidātu.[282]

Bērniem ar UDHS, kas lieto metilfenidātu, salīdzinot ar bērniem ar UDHS, kam netiek veikta stimulantu terapija, ir novērojama smadzeņu struktūras anomāliju izlīdzināšanās un augstāka iespēja, ka UDHS simptomi vēlāk dzīvē mazināsies pietiekami, lai vairs nevajadzētu medikamentozo terapiju.[283][284] Metilfenidāta ietekme uz bērnu un pieaugušo smadzenēm ir vienāda.[285]

Metilfenidāta galvenie riski ir atkarība, ēstgribas zudums, bezmiegs.[286] Retos gadījumos stimulantu psihoze, īslaicīgi redzes traucējumi, dzīvībai bīstama hipertensija.[287] Pētījums Zviedrijā liecina, ka metilfenidāts nav ievērojami saistīts ar psihozes risku pusaudžos un jaunos pieaugušajos.[288]

Latvijā metilfenidāts ir vienīgais apstiprinātais un legālais stimulatorais medikaments, kas atšķiras pēc iedarbības mehānisma un izomēru kombinācijas dažādās zālēs un ir pazīstams ar zāļu nosaukumiem: Ritalin, Medikinet, Concerta, Medikinet XL. Metilfenidāts Latvijā nav oficiāli apstiprināts lietošanai pieaugušajiem, neskatoties uz to, ka lielākajā daļā Eiropas valstu tas tiek plaši lietots UDHS ārstēšanā pieaugušajiem.[289]

Amfetamīna sāļiLabot

Amfetamīns ir dofamīna un norepefrenīna izdalīšanas stimulators. Amfetamīna molekula piesaistās pie neirona un stimulē to izdalīt dofamīnu un norepefrenīnu, paaugstinot dofamīna un norepefrenīna koncentrāciju neironu sinapsēs vairākos smadzeņu reģionos. Amfetamīns lielākoties ir spēcīgāks, ar agresivāku stimulāciju nekā metilfenidāts.[290] Amfetamīna sāļu efektivitāte UDHS ārstēšanā ir augstāka nekā metilfenidātam, īpaši indivīdos, kuros dominē neuzmanības simptomi, tā kā šis tips ir visizplatītākā simptomu prezentācija pieaugušajos, Lielbritānijā amfetamīna sāļi tiek uzskatīti par pirmās līnijas ārstēšanas mefikamentu, nevis metilfenidāts.[291] Amfetamīni saistāmi ar augstāku atkarības un neatbilstošas lietošanas risku nekā metilfenidāta gadījumā, iespējams, jo neadekvāti lietots metilfenidāts saistāms ar ievērojami nepatīkamāku absistences sindromu un mazāku eiforiju, kas narkotiku lietotājus iedrošina neizmantot to izklaidējošos nolūkos.[292][293]

Amfetamīns Latvijā ir plaši izplatīts melnajā tirgū kā nelegāla, izklaides nolūkos lietota narkotiskā viela.[294] UDHS arstēšanā Latvijā amfetamīna sāļi netiek izmantoti, jo visi amfetamīni ir nelegāli arī medicīniskiem pielietojumiem.

Citi stimulantiLabot

Kofeīns ir spējīgs nedaudz mazināt UDHS simptomus, tomēr tam nav vērtības UDHS ārstēšanā, jo tā iedarbības mehānisms saistās ar iedarbību uz adenozīna receptoriem, nevis dofamīna sistēmu.[94][95][96][97] Nikotīns, būdams CNS stimulants, strauji paaugstina dofamīna līmeni smadzenēs un tādējādi mazina UDHS simptomus gan cilvēkiem ar nikotīna atkarību, gan bez, tomēr tas ir stipri mazāk efektīvs nekā stimulatorie medikamenti, kā arī ar daudz lielāku atkarības risku.[295][296] Dažās valstīs modafinils tiek izrakstīs UDHS simptomu ārstēšanai, tomēr šis medikaments ir maz pētīts un tā iedarbība ir vājāka nekā metilfenidātam vai amfetamīnam; iespējams, modafinils ir vēlams vāja UDHS ārstēšanai, jo tam nav atkarības riska.[297][298]

AtomoksetīnsLabot

Atomoksetīns ir vienīgais pierādītais efektīvais nestimulantu medikamets UDHS ārstēšanā. Tas paaugstina noradrenalīna līmeni smadzenēs. Atšķirībā no stimulantiem, tā efekti ir kumulatīvi: ieguvumi saglabājas ilgtermiņā un nav manāmi uzreiz pēc zāļu lietošanas sākuma.

Atomoksetīns ir apstiprināts lietošanai bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem.[299][300] Nav zināma atomoksetīna efektivitāte bērnos, kas jaunāki par 6 gadiem.[301] Tā galvenā priekšrocība pār stimulantiem ir tas, ka tam nav ļaunprātīgas lietošanas potenciāla.[301] Lai gan tas ievērojami mazina neuzmanības un hiperaktivitātes, tā efektivitāte ir zemāka nekā stimulantu medikamentiem. 40% pacientu, kurus ārstē ar atomoksetīnu paliek traucējoši UDHS simptomi.[302] Atomoksetīna efektivitāte ir zemāka nekā stimulantiem,[303] taču ir pierādījumi, ka to var lietot kombinācijā ar stimulantiem.[304] Ārsts var izrakstīts nestimulantus, ieskaitot, atomoksetīnu, ja cilvēkam ir nevēlami, traucejoši blakusefekti no stimuantiem; gadījumos, kad stimulanti nav bijuši efektīvi; vai kombinācijā ar stimulantiem, lai paaugstinātu efektivitāti;[305][306] vai arī pacientam ir paaugstināts stimulantu atkarības risks.

Lielākajā daļā pasaules valstu atomoksetīns ir otrās līnijas medikaments, jo tas ir mazāk efektīvs un ar lielākiem blakusefektiem nekā stimulantiem. Aptuveni ceturtdaļai pacientu atomoksetīns izraisa vairākas dienas ilgu, nepārejošu nelabumu.[307][308] Atomoksetīns samazina libido, ir saistāms ar kardiovaskulāru ietekmi, kas salīdzināma ar stimulantiem un tā efekti nepāriet vairākas dienas.[309] Atomoksetīns ir īpaši piemērots pacientiem ar atkarību vēsturi vai klātbūtni, jo šādiem pacientiem stimulantu izrakstīšana var būt riskanta.[310]

Stimulanti uzlabo mācību sekmes, taču atomoksetīns neuzlabo, tā iedarbība vairāk saistāma ar uzlabotu uzvedību.[311] Latvijā atomoksetīns tiek pārdots zālēs Strattera un ir licencēts lietošanai gan bērniem, gan pusaudžiem, gan pieaugušajiem.[312]

Citi medikamentiLabot

UDHS simptomus, īpaši impulsivitāti un agresivitāti, var mazināti arī antipsihotiķi, kas ASV tiek uzskatīti par pašu pēdējo pieļaujamo terapeitisko iejaukšanos.[313][314] Antidepresanti kā bupropions, MAOI un tricikliskie antidepresanti var mazināt UDHS simptomu ārējās izpausmes.[315]

Ietekme uz indivīdiem un sabiedrībuLabot

Starp indivīdiem ar UDHS, smagums variē spektrā no viegliem traucējumiem līdz invaliditātei. Pie vieglām UDHS formām var būt augsta funkcionētspēja sabiedrībā ar grūti pamanāmu neuzmanību un hiperaktivitāti. Ar viduvēji smagu UDHS indivīdam var būt ievērojamas grūtības funkcionēt sabiedrībā un komorbīdas psihiskas problēmas kā miega traucējumi, atkarības, depresija un trauksme, ko nereti izraisa neārstēti UDHS simptomi. Ar īpaši smagām UDHS formām ir iespējama tādu mērogu neuzmanība, ka indivīds var nepamanīt uz ielas automašīnas vai izteiktas, sociāli neadekvātas hiperkinēzes, piemēram, pieaudzis cilvēks enerģiski krata galvu klausoties mūziku sabiedriskajā transportā .[316][317]

Grūtības mācībās un darba vietāLabot

UDHS ilgstoši tika uzskatīts par uzvedības traucējumiem, kas ir vērā ņemami tikai skolās un citās dzīves jomās netraucē. Bērniem ar UDHS ir ievērojami sliktākas sekmes nekā vienaudžiem ar līdzīgu intelekta līmeni. Pieradījumi liecina, ka UDHS ietekme uz sekmēm ir tikpat nozīmīga kā indivīda intelekta.[318] 7 no 10 gadījumiem bērniem ar UDHS ir vēl kāds mācīšanās traucējums, piemēram, disleksija.[319]

Augstskolu studentiem ar UDHS ir zemākas atzīmes un ievērojami biežāk pamet izglītības iestādi.[320] Bieži novērots, ka indivīdiem ar UDHS augstākā izglītība rada ievērojami augstākas grūtības nekā vidusskola, galvenokārt, ievērojami pieaugušas mācību slodzes dēļ.[321]

ASV vecuma grupā 23 — 32 gadi, UDHS saistām ar astoņas reizes lielāku bezdarba risku: 16,6% jauniešu ar UDHS ir ilgstoši bezdarbnieki, salīdzinot ar 2,4% jauniešu bez UDHS. Lielākā daļa jauniešu ar UDHS dara fizisku darbu, tikai 6% ir apguvuši kādu specializētu profesiju, salīdzinot ar 20% cilvēkos bez UDHS.[322] Pētījums ASV liecina, ka tikai 34% cilvēku ar UDHS ir pilnas slodzes darbā, salīdzinot ar 59% sabiedrībā kopumā.[323] Zviedrijā pieaugušajiem ar UDHS novērota vidēji par 20% zemāka alga nekā cilvēkiem bez UDHS.[324] Cilvēkiem ar UDHS novērojama zemāka produktivitāte darbā: produktivitātes kritums ir ekvivalents aptuveni 22 darba dienām gadā. Darbiniekiem ar UDHS ir par 30% lielāka iespēja būt ilgstošām grūtībām atrast darbu, par 60% augstāka iespēja tikt atlaistiem no darba un par 300% augstāka iespēja impulsīvi pamest darba vietu.[325]

Grūtības darba vietāLabot

Cilvēkiem ar UDHS ir 8 reizes augstāks bezdarba risks. Neuzmanība un impulsivitāte parasti padara cilvēkus ar UDHS sliktākus nekā kolēģus darbos, kuri saistās ar precīzu instrukciju izpildīšanu. Papildus cilvēkiem ar UDHS mēdz būt problēmas sociālās attiecībās ar kolēģiem, jo viņi bieži runā impulsīvi, nereti nepārdomāti aizvainojot cilvēkus un traucējot citiem veikt darbu. Cilvēkiem ar UDHS emocionālā disregulācija pie īsta vai uztverta pāridarījuma var likt atklāti sadumpoties pret priekšniekiem.

Tomēr lielākā daļa cilvēku ar UDHS atrod darbavietas, kurās ir spējīgi funkcionēt izmantojot apzinātus un neapzinātus traucējumus kompensējošus mehānismus.[326]

AtkarībasLabot

Neārstēts UDHS, iespējams, ir galvenais atkarību veicinošais faktors sabiedrībā. Cilvēkiem ar UDHS dofamīna sistēmas samazināta aktivitāte rada neproporcionāli augstu atalgojumu lietojot psihotropas vielas vai spēlējot spēles un līdz ar to pastiprinātu DeltaFosB transkripcijas faktoru pēc šādu darbību veikšanas, kas nozīmē, ka ir dabiska tieksme uz visu veidu atkarībām.[327] Stimulantu medikamentu lietošana mazina atkarību risku aptuveni par trešdaļu, galvenokārt samazinātas impulsivitātes dēļ, tomēr arī indivīdiem ar ārstētu UDHS saglabājas augstāks atkarības risks nekā cilvēkiem bez UDHS.[328]

Cilvēkiem ar UDHS ir ļoti izplatīta atkarība no nikotīna, atkarības risks ir aptuveni 2 reizes lielāks nekā cilvēkiem bez UDHS. Pētījumi liecina, ka nikotīns, būdams psihostimulants, tā iedarbības laikā, samazina UDHS simptomus un uzlabo koncentrēšanās spējas un produktivitāti cilvēkiem ar UDHS.[329] Iespējams, ka cilvēki ar laicīgi neatklātu UDHS pusaudžu gados sāk pašmedicēties, lietojot nikotīnu.[330] Cilvēki ar UDHS ļoti reti beidz lietot nikotīnu un viņu atkarība ir daudz grūtāk ārstējama nekā neirotipiskiem indivīdiem.[331][332][333] Salīdzinot ar stimulantu medikamentem, nikotīns izraisa ļoti spēcīgu atkarību, ir kaitīgāks kardiovaskulārajai sistēmai un tā terapeitiskais efekts salīdzinot ar stimulantu medikamentiem ir niecīgs.[334] Pierādījumi liecina, ka stimulantu medikamentu lietošana nekompensē nikotīna atkarību un bieži vien to tieši pastiprina, iespējams, jo augstāks toniskais dofamīna līmenis pastiprina nikotīna efektus.[335][336]

Cilvēkiem ar UDHS samazinātais dofamīna līmenis smadzenēs iedrošina viņus impulsīvi veikt aktivitātes, kas izdala smadzenēs augstu dofamīna līmeni, kas nozīmē aptuveni trīs reizes augstāku atkarības risku gan no alkohola, gan no narkotiskajām un psihotropajām vielām, gan azartspēlēm, gan citām nevēlamām aktivitātēm.[337] Aptuveni ceturtdaļai cilvēku ar azartspēļu atkarību ir diagnostificējams UDHS.[338] Līdz pat pusei cilvēku, kuriem ir atkarība no datorspēlēm vai interneta lietošanas, ir diagnostificējams UDHS.[339][340]

NoziedzībaLabot

Pētījumi liecina, ka aptuveni 25% ieslodzīto dažādās valstīs ir UDHS pazīmes, kas ir ievērojami augstāk nekā sabiedrībā kopumā (2-5%). UDHS paaugstina risku nonākt ieslodzījumā par 8 līdz 10 reizēm; no cilvēkiem ieslodzījumā ar UDHS, mazāk nekā 5% diagnozi tika atklāta bērnībā vai pusaudžu gados.[341] Aptuveni 40% ieslodzītu sieviešu ir UDHS.[342] Pētījumi liecina, ka cilvēkiem ar UDHS ir aptuveni 8 līdz 10 reizes lielāks risks tikt krimināli sodītam nekā cilvēkiem bez UDHS.[343] Lielbritānijā tiek ieteikts visus krimināli sodītus cilvēkus pārbaudīt uz UDHS, jo ārstēšana samazina gan pirmreizējas, gan atkārtotas noziedzības risku.[344][345] UDHS ārstēšana ar stimulantiem mazina noziedzības risku vīriešiem par 32%, sievietēm par 41%.[346]

Noziedzību UDHS gadījumā visbiežāk izraisa narkotiku lietošana un tirgošana, gandrīz visi cilvēki ar UDHS nonāk cietumā ar narkotiku noziegumiem. Noziedzības risku mazākā mērā paaugstina funkcionētspējas grūtibas sabiedrībā — cilvēkiem ar UDHS bieži ir problēmas saglabāt darbu un uzturēt sociālas attiecības darba vietā, kas savukārt, iedrošina neproporcionāli daudz cilvēkus ar UDHS pievērsties nelegāliem ienākumu ieguves veidiem, piemēram, zādzībām, narkotiku tirgošanai, krāpšanai utt. Šis efekts ir īpaši izteikts, ja cilvēks ar UDHS ir audzis nabadzībā, cietis no vardarbības ģimenē vai piedzīvojis sociālu izstumtību skolā.[347] Atšķirībā no citiem psihiskiem traucējumiem, kas saistāmi ar augstu noziedzības risku kā sociopātiju vai psihopātiju, cilvēkiem ar UDHS nav pasliktināta empātija un parasti ir vērojams dziļs ieskats savas rīcības negatīvajās sekās un vēlēšanās nākotnē to pārtraukt; noziegumu veikšana tiek racionalizēta ar pragmatiskiem cēloņiem, piemēram, nopelnīt naudu iztikai.[348][349]

Cilvēkam ar UDHS varbūtība dzīves laikā nonākt cietumā ir līdz pat 15-20%, kas ir augstāka nekā varbūtība pabeigt augstākās izglītības iestādi. Iespējams, ka noziedznieki ar UDHS neproporcionāli bieži nonāk cietumos neuzmanības, impulsivitātes un hiperaktivitātes dēļ pieļaujot vairāk kļūdu, kas paaugstina pieķeršanas risku.[350][351]

UDHS ir saistīts ar augstāku sociopātijas un psihopātijas risku: pat 10-20% indivīdu ar UDHS attīstās vismaz dažas antisociālas personības pazīmes. Antisociālu uzvedību, iespējams, rada atkārtota, traumatiska pieredze bērnībā, ko izraisa UDHS simptomu radīta sociāla nepieņemtība un regulārs nosodījums izglītības iestādēs, sociālās situācijās un mājās. 65% cilvēku, kuriem ir antisociālie personības traucējumi (sociopātija/psihopātija) ir diagnostificējams UDHS. Iejūtīga audzināšana saistāma ar mazāku antisociālu uzvedību bērnos ar UDHS, taču pārlieku kontrolējoša: ar augstāku.[352][353][354][355][356]

Satiksmes negadījumiLabot

Abu dzimumu cilvēkiem ar UDHS ir par aptuveni 45% augstāks risks ciest nopietnā satiksmes negadījumā. UDHS medikamentu kā amfetamīna vai metilfenidāta lietošana braukšanas laikā vīriešiem saistāma ar par 58% mazāku iespēju nonākt ceļu satiksmes negadījumā, sievietēm uzlabojums pētījumā netika novērots, iespējams, jo sievietēm ar UDHS paaugstinātu satiksmes bīstamību rada neuzmanība, nevis impulsivitāte.[357] Citā pētījumā atklāts, ka cilvēkiem ar UDHS, tiekot ārstētiem ar stimulantu medikamentiem ir par 40% zemāks risks nonākt slimnīcā satiksmes negadījumu dēļ.[358][359] Cilvēkiem ar UDHS ir par 68% augstāks risks būt par satiksmes negadījuma izraisītājiem.[360]

UDHS pacientu pētījums braukšanas simulatoros rāda ievērojami sliktākas braukšanas prasmes nekā cilvēkiem bez UDHS. Biežāk novērojama impulsīva braukšana: ātruma pārsniegšana, dusmošanās uz citiem satiksmes dalībniekiem, nedrošāka joslu maiņa uz lielceļiem un lielāka nelaimes gadījuma iespēja pēc negaidīta notikuma uz ceļa. Īpaši hiperaktivitātes un impulsivitātes simptomi saistāmi ar paaugstinātu bīstamību, uzmanības deficīti šajā pētījumā spēlēju mazāku lomu, taču, iespējams, ka simulators būdama jauna vide radīja paaugstinātu uzmanību UDHS pacientos un pie braukšanas reālajā dzīvē arī neuzmanība izraisītu paaugstinātu bīstamību.[361]

Jauniešiem ar UDHS ir 62% augstāks satiksmes negadījumu risks pirmā mēneša laikā pēc braukšanas tiesību iegūšanas, nekā pusaudžiem bez UDHS; vēlāk dzīvē risks ir aptuveni 37%, kas izskaidrojams ar lēnāku braukšanas prasmju apgūšanu nekā cilvēkiem bez UDHS.[362]

Cilvēkiem ar UDHS, lai uzlabotu braukšanas drošību tiek ieteikts braukšanas laikā lietot stimulantu medikamentus un pielāgot braukšanu, tā lai tā prasa vairāk uzmanības un ir grūtāk novērsties: nelietot kruīza kontroli, izvēlēties automašīnu ar manuālu pārnesumkārbu, apzināti novietot telefonu nepieejamā vietā.[363]

Nelaimes gadījumiLabot

Nelaimes gadījumus cilvēkiem ar UDHS izraisa neuzmanība un impulsivitāte — viņi bieži nelieto drošības sistēmas, nepievērš uzmanību potenciālajiem draudiem, kā arī veic darbus nedomājot tiem līdzi. Neuzmanība bieži no indivīda skatupunkta ir apzināta, kas liecina par izpildfunkcijas deficītu, neadekvāti izvērtējot kādas darbības ieguvumus un riskus, piemēram, indivīds ar UDHS var izdomāt, ka iespēja nonākt avārijā ir pietiekama maza, lai lietot drošības siksnu nebūtu jēgas.[364] Nelaimes gadījumu risks īpaši augsts ir pusaudžu un jaunu pieaugušo vecumā, un nelaimes gadījumu risku ievērojami mazina UDHS ārstēšana ar stimulantu medikamentiem.[365] Cilvēki ar UDHS biežāk saņem apdrošināšanas izmaksu dažādu nelaimes gadījumu un traumu dēļ.[366]

Ar UDHS ikgadējais nāves risks ir par 78% augstāks nekā cilvēkiem bez UDHS un aptuveni 13% cilvēku ar UDHS iet bojā nelaimes gadījumos, salīdzinot ar 4% populācijā kopumā.[367] Pētot cilvēku ar UDHS nāves risku Dānijā tika atklāts, ka 78% cilvēku ar UDHS mirst priekšlaicīgi no nelaimes gadījumiem un veselības problēmām, kuras ir novēršamas.[368]

Cilvēkiem ar UDHS var būt sagrozīta baiļu sajūta — tā var būt netipiski spēcīga uz darbībām, kas nav bīstamas, taču uz objektivi bīstamām darbībām un lietām tā var būt ievērojami zemāka nekā neirotipiskiem indivīdiem, kā arī, pat spēcīgas bailes var neatbaidīt indivīdu no kādas darbības veikšanas.[369][370][371]

Grūtības ar sociālām attiecībāmLabot

Impulsivitāte sociālās attiecībās var izpausties kā citu apzināta vai neapzināta aizvainošana, sociāli nepieņemamu personisku detaļu stāstīšana, atklāta citu cilvēku kritizešana, nepiedienīgs vai situācijai neatbilstošs humors, runāšana par tēmām, kas citiem neinteresē vai izraisa nepatiku, citu pārtraukšana sarunas brīdī un iejaukšanās svešās sarunās.[372][373]

Hiperaktivitāte sociālās attiecībās bieži izpaužas kā runāšana bez apstājas — cilvēki ar UDHS mēdz aizplūst minūtēm ilgos monologos, nereti par tēmām, kas citiem neinteresē; var būt bieža stāstīto tēmu maiņa, bieži bez jebkādas atbildes no sarunu biedra; teiktais ir pārlieku sarežģīts, ar daudz nevajadzīgām detaļām.[374][375] Cilvēkiem ar UDHS mēdz būt problēmas arī ar sociālo tīklu lietošanu, impulsīvi nemitīgi pārbauda ziņas, raksta impulsīvus komentārus, liek netipiski daudz ierakstus sociālajos tīklos, raksta garus monologus citiem īsziņās.[376][377] Pie uzmanīgas, oficiālas runas, cilvēki ar UDHS bieži rausta valodu, izlaiž vārdus un mēdz pārteikties; kā arī, īpaši bērnu vecumā, UDHS var būt komorbīds ar diagnostificējamiem runas traucējumiem.[378][379][380][381]

Neuzmanība sociālās attiecībās bieži izpaužas kā nedzirdēšana, ko saka, pat ja tieši uzrunā; grūtības noturēt acu kontaktu; klausīšanās neuztverot runātā jēgu; pārmērīga skatīšanās apkārt, kā arī kādas citas lietas pēkšņa darīšana sarunas brīdī; nespēja ilgstoši runāt par jebkādu tēmu, kas personīgi neinteresē; svarīgu datumu, pienākumu, dāvanu aizmiršana; atklāta neinteresētības izrādīšana sarunas brīdī; neverbālās komunikācijas nepamanīšana vai ignorēšana. Cilvēkiem ar UDHS mēdz būt kompensējoši mehānismi kā automātiskas frāzes, automātiskas atbildes un nespēdami klausīties, viņi mēdz tēlot viltus interesi sarunās.[382][383][384]

Emocionāla disregulācija var likt nepamatoti raizēties par maziem sīkumiem, sadusmoties neadekvātās situācijās un impulsīvi reaģēt uz negatīvām emocijām.[385] Cilvēkiem ar UDHS bieži raksturīgs ievērojami lielāks strīdīgums nekā neirotipiskiem indivīdiem, citu ieskatā par bezjēdzīgām tēmām.[386][387] Cilvēkiem ar UDHS mēdz būt īpaši asas reakcijas pret atraidījumu, kas viņus var padarīt bailīgus sociālās situācijās un radīt komorbīdas sociālas bailes.[388][389]

Iepriekš uzskaitītie iemesli bieži vien cilvēkus ar UDHS padara sociāli izolētus no citiem, kā arī rada problēmas personīgajās attiecībās gan darbā, gan ģimenē, gan draugu lokā.[390] Citi cilvēki, īpaši plašākā sabiedrībā, mēdz cilvēkus UDHS simptomu dēļ kļūdaini uztvert kā egocentriskus un narcisistiskus; bieži cilvēki ar UDHS tiek uztverti kā kaitinoši, dīvaini un apnicīgi.[391] Skolas vecumā bērni ar UDHS nereti kļūst par atstumtajiem un ir mobinga upuri; kā arī paši kļūt par huligāniem pret citiem.[392] Pieaugušajiem ar UDHS bieži ir mazāk draugu, ir vājas sociālās attiecības un bieži darbā kļūst sociāli izstumti kolēģu vidū.[393][394] Laulības šķiršanas risks ir divreiz lielāks nekā cilvēkiem bez UDHS; šķiršanās risks ir īpaši augsts, ja UDHS nav atklāts.[395] Ir paaugstināts komorbīdu personības traucējumu risks.[396]

Bieži ir raksturīga seksuāli impulsīva uzvedība — cilvēkiem ar UDHS parasti ir vairāk seksa partneru un sāk ar seksu nodarboties agrākā vecumā, nekā vienaudži; daudz biežāk nekā citi nodarbojas ar seksu bez kontracepcijas.[397][398]

UDHS ietekme uz sabiedrībuLabot

ASV pētījums liecina, ka ASV, neskatoties uz plašo ārstēšanu, katru gadu UDHS dēļ zaudē 143 līdz 266 miljardus ASV dolāru, jeb 0,5 līdz 1% visa IKP.[399] Neatklāts un neārstēts UDHS sabiedrībā tieši saistīts ar augstāku noziedzību, sliktākiem mācību sasniegumiem, biežākām avārijām, sliktāku ekonomisko situāciju, izplatītāku nikotīna, narkotiku un alkohola lietošanu, pusaudžu grūtniecību, lielāku slogu veselības aprūpei un zemāku dzīves kvalitāti.[400]

PretrunīgumsLabot

UDHS ir viena no vispretrunīgākajām psihiatrijas diagnozēm. Vairāki speciālisti vēsturiski nolieguši tā eksistenci un UDHS vēsturiski ticis kritizēts kā medicīniska iejaukšanās pašu cilvēku motivācijas trūkuma ārstēšanā vai rakstura iezīmju padarīšana par psihiatrisku diagnozi.[401] Dažādās kultūrās var būt ievērojami atšķirīgas uzvedības normas un kas uzskatāms par normālu un, kas par nepieņemamu uzvedību, kas ievērojami sarežģī standartizētu UDHS noteikšanas kritēriju ieviešanu visā pasaulē.

Mūsdienās UDHS eksistence netiek noliegta, tas tiek atzīts faktiski visās pasaules valstīs un visos psihiatrisko diagnožu klasifikatoros, taču ievērojami atšķiras interpretācija tajā, kas ir ārstējams UDHS un kas ir normāla un pieļaujama neuzmanība, hiperaktivitāte un impulsivitāte. ASV un Kanādā par UDHS uzskata jebkuru neuzmanību, hiperaktivitāti un impulsivitāti, kas ievērojami un regulāri apgrūtina funkcionētspēju. Krievijā un Austrumeiropā nereti tiek noliegta šī sindroma eksistence vai arī par UDHS tikai uzskata īpaši smagas formas ar izteiktu hiperkinēzi.[402][403]

Vispretrunīgākā ir stimulantu izmantošana UDHS ārstēšanā. Stimulanti kā amfetamīns un metilfenidāts visās pasaules valstīs tiek uzskatīti par īpaši bīstamām psihotropojām vielām un to lietošana ārpus medicīniskiem pielietojumiem nereti ir krimināli sodāma. Šādu vielu došana bērniem un pusaudžiem ar uzvedības problēmām, nereti rada morālu paniku sabiedrībā un sensacionālus ziņu rakstus.[404] Ļaunprātīga stimulantu lietošana lielās dozās izraisa ļoti spēcīgu atkarību, kā arī terapeitiska stimulanta lietošana pēc ārsta norādījumiem retos gadījumos arī saistāma ar ievērojamām nevēlamām blakusparādībām, tāpēc lielā daļā pasaules stimulanti tiek uzskatīti par pēdējo pieļaujamo risinājumu UDHS ārstēšanā, neskatoties uz to, ka tie ir visefektīvākā terapeitiskā iejaukšanās cilvēku ar UDHS dzīves kvalitātes uzlabošanā un ir saistīta ar samazinātu, nevis paaugstinātu atkarības risku.[405] Stimulanti dod nekavējošus uzlabojumus bērniem un pieaugušajiem ar UDHS, taču nav pilnībā zināmi to efekti ilgtermiņā.[406] Ņemot vērā, ka stimulanti rada nekavējošas uzvedības izmaiņas, padarot indivīdus ar UDHS klusus, koncentrētus un mierīgus, daudzi UDHS pacienti, īpaši pusaudžu vecumā, protestē un apzināti izvairās no to lietošanas; Rietumu sabiedrības popkultūrā ir izplatīts stereotips, ka stimulanti uztaisa cilvēkus ar UDHS par produktīviem zombijiem bez emocijām.[407][408][409][410][411]

ASV pēdējo 20 gadu laikā ir novērojama "UDHS epidēmija", atklāta UDHS daudzums bērnu vecumā ievērojami audzis, un līdz ar to izrakstīto stimulantu medikamentu daudzums UDHS ārstēšanai.[412] ASV plaši tiek uzskatīts, ka bērnu vecumā UDHS diagnoze tiek noteikta nepamatoti bieži, jo uzvedības prasības bērniem spēt 6 stundas dienā nekustīgiem nosēdēt skolas solā nav reālistiskas un UDHS diagnoze tiek kļūdaini konstatēta pilnībā veseliem bērniem, kuriem nebūtu novērojami UDHS traucējumi citās, aktīvākās vidēs.[413] ASV Kentukī štatā pat 19% bērnu kādreiz dzīvē ir diagnostificēts UDHS.[414] Pēc DSM-IV kritērijiem veicot diagnostiku Lielbritānijā, UDHS tiek atklāts 3-9% gadījumu, tātad ievērojami retāk nekā ASV.[415] Iespējams, ka ASV patiešām ir augstāka UDHS izplatībā nekā Eiropā, jo populācijā ir ievērojami izplatītāki UDHS risku veicinoši gēni, ko varētu būt izraisījis tas, ka cilvēki ar impulsīvāku uzvedību ir biežāk migrējuši uz citu kontinentu, tādējādi paaugstinot šādu gēnu izplatību.[416][417]

Visā pasaulē ir plaši izplatītas sazvērestības teorijas, ka UDHS neekistē un esot psihiatrijas un farmācijas nozares izdomāta sazvērestība, lai pārdotu stimulantus. Biežāk izplatītas teorijas, ka UDHS diagnožu izdarīšana tiek apzināti lobēta no farmācijas firmām. Īpaši negatīvi tiek uztverta ASV iespējamā bērnu misdiagnostificēšana, nevajadzīgi izrakstot stimulantus.[418][419] Īpaši agresīvi pret UDHS diagnozi un stimulantu izmantošanu ārstēšanā vēršas scientoloģijas kults ASV, kas pilnībā noliedz jebkādu psihiatrijas eksistenci un uzskata to par sazvērestību pret visu cilvēci. Liela daļa kampaņu pret UDHS medikamentiem ir saistāma ar scientoloģijas veiktu dezinformāciju. Bieži dezinformācijā tiek apgalvots, ka stimulanti izraisa atkarību, dodot salīdzinājumus atkarības biežumā cilvēkos ar UDHS un cilvēkiem bez UDHS, ignorējot faktu, ka neārstēts UDHS paaugstina atkarības risku pats par sevi.[420][421] Indivīdi ar UDHS bieži tiek vainoti savos traucējumos un UDHS simptomu dēļ plaši uzskatīti par slinkiem, nemotivētiem, stulbiem, pārgalvīgiem, lēniem un egoistiskiem.[422] Gadījumos, kad cilvēki ar UDHS ārstējas, medikamentu lietošanas dēļ sabiedrībā viņus bieži uzskata par narkomāniem.[423] ASV izplatīts sabiedrības nosodījums pret cilvēkiem ar UDHS, kas ārstējas ar stimulantiem, kā arī pret vecākiem, kuru bērni tiek ārstēti ar stimulantiem. Kauna dēļ daudzi UDHS pacienti atsakās lietot medikamentus pat gadījumos, kad tie ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti.[424] Bieži izplatīts apgalvojums, ka UDHS diagnoze esot tikai attaisnojums, lai būtu slinks. Ir plaši izplatīta stigma pret indivīdiem ar UDHS, ko izraisa UDHS diagnozes noliegums un pat nedaudz sociāli nevēlamas uzvedības, piemēram, pļāpīguma nosodījums sabiedrībā.[425][426]

Diagnozes vēstureLabot

Hiperaktivitāte jau ilgstoši ir novērota kā daudzos cilvēkos izplatīta pazīme. Skotu ārsts sers Aleksandrs Kričtons apraksta "mentālu nemieru" savā grāmatā Ieskats mentālu noviržu dabā un izcelsmē, kas tika sarakstīa 1798. gadā.[427][428] Viņš novēroja bērnos uzvedībum kur raksturīga neuzmanība un fizisks nemiers. Pirmais nepārprotamais UDHS apraksts tiek uzskatīts, ka tika aprakstīts 1902. gadā un to izdarīja pediatrs Džordžs Stills lekciju sērijā, kuru viņš pasniedza Londonas Karaliskajā ārstu kolēģijā.[429][430] Viņš novēroja, ka gan dabiskas personības iezīmes, gan uzaugšanas apstākļi ietekmē šos traucējumus.[431]

Britu neirologs un psihiatrs Alfrēds Tredgolds sprieda, ka ir saistība starp smadzeņu bojājumiem un uzvedības un mācīšanās problēmām, kuras varētu izskaidrot encefalīta epidēmija, kas pasaulē plosījās starp 1917 un 1928. gadu.[431][432][433]

Terminoloģija ar kādu tika aprakstīts UDHS ir vairākkārt mainījusies: DSM-I (1952) klasifikatorā "minimāla smadzeņu disfunkcija", DSM-II (1968) klasifikatorā "bērnības hiperkinētiskie traucējumi", DSM-III (1980) klasifikatorā "uzmanības-deficīta traucējumi ar vai bez hiperaktivitātes".[430] 1987. gadā DSM-III-R klasifikatorā nosaukums tika nomainīts uz ADHD (Uzmanības deficīta hiperaktivitātes traucējumi), DSM-IV klasifikatorā 1994. gadā diagnoze tika sadalīta trīs apakštipos: UDHT neuzmanīgais tips, UDHT hiLīdz 1990. gadiem daudzi pps, un UDHT kombinētais tips.[434] Terminoloģija netika mainīta DSM-5 klasifikatorā, kas ASV tika apstiprināts 2013. gadā. SSK-11 klasifikators pārņems ASV izmantoto UDHS diagnozes klasifikāciju visā pasaulē.[435] Cits termini UDHS aprakstīšanai ir bijis "minimāli smadzeņu bojājumi", kas tika lietots ASV 1930. gados.[436]

1934. gadā benzedrīns (amfetamīns) kļuva par pirmo stimulantu medikamentu, kas tika apstiprināts ārstēšanai ASV.[437] Metilfenidāts tika ieviests 1950. gados,un dekstroamfetamīns 1970. gados.[430] Stimulantu izmantošana UDHS ārstēšanai pirmo reizi aprakstīa 1937. gadā.[438] Čārlzs Bredlijs deva bērniem ar uzvedības problēmām benzedrīnu un novēroja, ka tas uzlabo mācību sasniegumus un uzvedību.[439][440]

Līdz 1990. gadiem tika atklāts, ka bērniem ar UDHS ir mazāks prefrontālais-striatālais neironu tīkls.[441] Šajā pašā laika periodā tika atklāts ģenētisks komponents un UDHS tika atzīta par paliekošiem, ilgtermiņa traucējumiem, kas daudziem cilvēkiem ir ne vien bērnībā, bet arī pieaugušo vecumā.[442] 1990. gados UDHS tika sadalīs trijos pašlaik zināmajos apakštipos, pamatojoties uz pacientu simptomu klasifikācijas pētījumiem, kurus veica Lahijs un koleģi.[435][443]

LatvijāLabot

Latvijā UDHS, salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm un ASV tiek atklāts ļoti reti. Ir sabiedrībā plaši zināms par tā izplatību bērnu vidū un katru gadu tiek konstatēts UDHS aptuveni 150 bērniem, pieaugušajiem tas tiek atklāts tikai īpaši retos gadījumos. 2012. gadā ārstēti tikuši 1060 bērni ar UDHS. Neskatoties uz to, ka UDHS pasaulē ir 5 līdz 8% bērnu, Latvijā tas dzīves laikā netiek atklāts pat 1% bērnu. Nav nekāda pamata domāt, ka Latvijā UDHS būtu retāk izplatīts nekā citviet pasaulē, Latvijā UDHS diagnostika ir nepietiekama gan bērnu, gan pieaugušo vecumā.[444] Adoptētu bērnu pētījumi liecina, ka Austrumeiropā UDHS pazīmes bērnos ir izplatītākas nekā Rietumeiropā.[445]

Pieaugušajiem Latvijā UDHS tiek atklāts tikai retos, atsevišķos gadījumos. Ņemot vērā, ka Latvijas psihiatrija joprojām balstās uz speciālistiem, kas izglītojušies Padomju Savienības izglītības sitēmā, ir ļoti liela nezināšana arī speciālistu starpā par UDHS, kas pirms Padomju Savienības sabrukuma nebija plaši pētīta un zināma diagnoze, atšķirībā no ASV. Ļoti bieži pieaugušo UDHS tiek misdiagnostificēts kā citi psihiski un neiroloģiski traucējumi, piemēram, depresija, veģetatīvā distonija vai nemiers un trauksme, vai arī tiek atklāta tikai komorbiditāte, bet ne pats UDHS.

Rietumeiropas valstīs, ASV, Austrālijā, Kanādā, Izraēlā, Jaunzēlandē stimulatoru terapija ar metilfenidātu vai amfetamīnu parasti ir pirmā medicīniskā iejaukšanās, kas tiek veikta, lai ārstētu UDHS, taču Latvijā metilfenidāts tiek izrakstīts ļoti reti un tikai īpašos gadījumos, kad visas citas psihiatriskās iejaukšanās nav devušas cerētos rezultātus. 2019. gada pavasarī Latvijā bija pilnīgs stimulantu medikamentu trūkums atstājot visus UDHS pacientus bez zālēm.[446] Latvijā metilfenidāts nav Zāļu Valsts aģentūras apstiprināts lietošanai pieaugušajiem.[447] Šī iemesla dēļ, neskatoties uz metilfenidāta augsto efektivitāti UDHS simptomu mazināšanā, Latvijā pieaugušajiem tas tiek izrakstīts ļoti retos gadījumos, lielākoties turpinot terapiju pēc pilngadības sasniegšanas.

Amfetamīns, kas pasaulē ir visplašāk lietotais un visefektīvākais zināmais medikaments UDHS ārstēšanai pieaugušajiem, Latvijā ir pilnībā nelegāls arī medicīniskiem pielietojumiem un atrodas I narkotisko un psihotropo vielu sarakstā.[448]

AtsaucesLabot

  1. «ADHD». ADHD Europe (en-GB). 2020-08-15. Skatīts: 2021-07-06.
  2. Rubia, Katya (2018-03-29). "Cognitive Neuroscience of Attention Deficit Hyperactivity Disorder (ADHD) and Its Clinical Translation". Frontiers in Human Neuroscience 12. doi:10.3389/fnhum.2018.00100. ISSN 1662-5161. PMC 5884954. PMID 29651240.
  3. Kostick, Karen M. (2017-09). "ICD-10-CM Coding for Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder (ADHD)" (en). Journal of AHIMA 88 (9): 56–59.
  4. «ADHD Epidemiology». ADHD Institute (en-GB). Skatīts: 2021-07-06.
  5. Thapar, Anita; Stergiakouli, Evangelia (2008-8). "An Overview on the Genetics of ADHD". Xin li xue bao. Acta psychologica Sinica 40 (10): 1088–1098. doi:10.3724/SP.J.1041.2008.01088. ISSN 0439-755X. PMC 2854824. PMID 20396407.
  6. Katusic, Maja Z.; Voigt, Robert G.; Colligan, Robert C.; Weaver, Amy L.; Homan, Kendra J.; Barbaresi, William J. (2011). "Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder in Children With High IQ: Results from a Population-Based Study". Journal of developmental and behavioral pediatrics : JDBP 32 (2): 103–109. doi:10.1097/DBP.0b013e318206d700. ISSN 0196-206X. PMC 3095845. PMID 21200330.
  7. Thomas E Brown. «Executive function impairments in high IQ adults With ADHD», 2009. Skatīts: 06.07.2021.
  8. «Hyperactivity in Teens With ADHD: What It Can Look Like». www.understood.org (angļu). Skatīts: 2021-07-06.
  9. Biederman, Joseph; Petty, Carter R.; Evans, Maggie; Small, Jacqueline; Faraone, Stephen V. (2010-05-30). "How persistent is ADHD? A controlled 10-year follow-up study of boys with ADHD". Psychiatry research 177 (3): 299–304. doi:10.1016/j.psychres.2009.12.010. ISSN 0165-1781. PMC 2881837. PMID 20452063.
  10. Melinda. «ADHD in Adults - HelpGuide.org». https://www.helpguide.org (en-US). Skatīts: 2021-07-06.
  11. «Untreated ADHD in adults: Symptoms, consequences, and risks». www.medicalnewstoday.com (angļu). 2021-03-17. Skatīts: 2021-07-06.
  12. Katzman, Martin A.; Bilkey, Timothy S.; Chokka, Pratap R.; Fallu, Angelo; Klassen, Larry J (2017-08-22). "Adult ADHD and comorbid disorders: clinical implications of a dimensional approach". BMC Psychiatry 17. doi:10.1186/s12888-017-1463-3. ISSN 1471-244X. PMC 5567978. PMID 28830387.
  13. Shaw, Philip; Stringaris, Argyris; Nigg, Joel; Leibenluft, Ellen (2014-3). "Emotional dysregulation and Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder". The American journal of psychiatry 171 (3): 276–293. doi:10.1176/appi.ajp.2013.13070966. ISSN 0002-953X. PMC 4282137. PMID 24480998.
  14. Fassbender, Catherine; Schweitzer, Julie B.; Cortes, Carlos R.; Tagamets, Malle A.; Windsor, T. Andrew; Reeves, Gloria M.; Gullapalli, Rao (2011-11-10). "Working Memory in Attention Deficit/Hyperactivity Disorder is Characterized by a Lack of Specialization of Brain Function". PLoS ONE 6 (11). doi:10.1371/journal.pone.0027240. ISSN 1932-6203. PMC 3213127. PMID 22102882.
  15. McQuade, Julia D.; Tomb, Meghan; Hoza, Betsy; Waschbusch, Daniel A.; Hurt, Elizabeth A.; Vaughn, Aaron J. (2011-2). "Cognitive Deficits and Positively Biased Self-Perceptions in Children with ADHD". Journal of abnormal child psychology 39 (2): 307–319. doi:10.1007/s10802-010-9453-7. ISSN 0091-0627. PMC 3117297. PMID 20820902.
  16. Andrillon, Thomas; Windt, Jennifer; Silk, Tim; Drummond, Sean P. A.; Bellgrove, Mark A.; Tsuchiya, Naotsugu (2019-09-13). "Does the Mind Wander When the Brain Takes a Break? Local Sleep in Wakefulness, Attentional Lapses and Mind-Wandering". Frontiers in Neuroscience 13. doi:10.3389/fnins.2019.00949. ISSN 1662-4548. PMC 6753166. PMID 31572112.
  17. «How the Gender Gap Leaves Girls and Women Undertreated for ADHD». CHADD (en-US). Skatīts: 2021-07-06.
  18. «NIMH » Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder (ADHD)». www.nimh.nih.gov. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-07-12. Skatīts: 2021-07-06.
  19. Doernberg, Ellen; Hollander, Eric (2016-08). "Neurodevelopmental Disorders (ASD and ADHD): DSM-5, ICD-10, and ICD-11". CNS spectrums 21 (4): 295–299. doi:10.1017/S1092852916000262. ISSN 1092-8529. PMID 27364515.
  20. «8 common myths about ADHD». www.understood.org (angļu). Skatīts: 2021-07-06.
  21. Spencer, Thomas J.; Brown, Ariel; Seidman, Larry J.; Valera, Eve M.; Makris, Nikos; Lomedico, Alexandra; Faraone, Stephen V.; Biederman, Joseph (2013-9). "Effect of Psychostimulants on Brain Structure and Function in ADHD: A Qualitative Literature Review of MRI-Based Neuroimaging Studies". The Journal of clinical psychiatry 74 (9): 902–917. doi:10.4088/JCP.12r08287. ISSN 0160-6689. PMC 3801446. PMID 24107764.
  22. Lakhan, Shaheen E; Kirchgessner, Annette (2012-9). "Prescription stimulants in individuals with and without attention deficit hyperactivity disorder: misuse, cognitive impact, and adverse effects". Brain and Behavior 2 (5): 661–677. doi:10.1002/brb3.78. ISSN 2162-3279. PMC 3489818. PMID 23139911.
  23. «New Research Suggests Untreated ADHD Reduces Life Expectancy by Young Adulthood —Treatment May Help to Address the Problem». AP NEWS (angļu). 2019-01-08. Skatīts: 2021-07-06.
  24. Chang, Zheng; Lichtenstein, Paul; Halldner, Linda; D’Onofrio, Brian; Serlachius, Eva; Fazel, Seena; Långström, Niklas; Larsson, Henrik (2014-8). "Stimulant ADHD medication and risk for substance abuse". Journal of child psychology and psychiatry, and allied disciplines 55 (8): 878–885. doi:10.1111/jcpp.12164. ISSN 0021-9630. PMC 4147667. PMID 25158998.
  25. Chang, Zheng; D'Onofrio, Brian M.; Quinn, Patrick D.; Lichtenstein, Paul; Larsson, Henrik (2016-12-15). "Medication for Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder and Risk for Depression: A Nationwide Longitudinal Cohort Study". Biological Psychiatry 80 (12): 916–922. doi:10.1016/j.biopsych.2016.02.018. ISSN 1873-2402. PMC 4995143. PMID 27086545.
  26. «ADHD medication tied to lower risk for alcohol, drug abuse in teens and adults». ScienceDaily (angļu). Skatīts: 2021-07-06.
  27. Cox, D. J.; Merkel, R. L.; Kovatchev, B.; Seward, R. (2000-04). "Effect of stimulant medication on driving performance of young adults with attention-deficit hyperactivity disorder: a preliminary double-blind placebo controlled trial". The Journal of Nervous and Mental Disease 188 (4): 230–234. doi:10.1097/00005053-200004000-00006. ISSN 0022-3018. PMID 10790000.
  28. «ADHD Medications: Strattera, Antidepressants & More». Cleveland Clinic. Skatīts: 2021-07-06.
  29. Ņikita Bezborodovs. «Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS) diagnostika un ārstēšana bērniem un pusaudžiem».
  30. 30,0 30,1 «Attention deficit hyperactivity disorder (ADHD) - Symptoms». nhs.uk (angļu). 2017-10-20. Skatīts: 2021-07-06.
  31. «Controversies Surrounding ADHD». Skatīts: 2021-07-06.
  32. «ADHD Needs a Better Name. We Have One.». ADDitude (en-US). 2020-01-28. Skatīts: 2021-07-06.
  33. «Executive Function Skills». CHADD (en-US). Skatīts: 2021-07-06.
  34. «Impulsivity and the ADHD Brain: Neural Networks, Explained!». ADDitude (en-US). 2017-10-03. Skatīts: 2021-07-06.
  35. «Uncomfortable Truths About the ADHD Nervous System». ADDitude (en-US). 2013-10-25. Skatīts: 2021-07-06.
  36. Paloyelis, Yannis; Mehta, Mitul A.; Kuntsi, Jonna; Asherson, Philip (2007-10). "Functional magnetic resonance imaging in attention deficit hyperactivity disorder (ADHD): a systematic literature review". Expert review of neurotherapeutics 7 (10): 1337–1356. doi:10.1586/14737175.7.10.1337. ISSN 1473-7175. PMC 3763932. PMID 17939771.
  37. «ADHD: Large imaging study confirms differences in several brain regions». www.medicalnewstoday.com (angļu). 2017-02-16. Skatīts: 2021-07-06.
  38. Schweren, Lizanne J. S.; de Zeeuw, Patrick; Durston, Sarah (2013-10). "MR imaging of the effects of methylphenidate on brain structure and function in attention-deficit/hyperactivity disorder". European Neuropsychopharmacology: The Journal of the European College of Neuropsychopharmacology 23 (10): 1151–1164. doi:10.1016/j.euroneuro.2012.10.014. ISSN 1873-7862. PMID 23165220.
  39. «Inside the ADHD Mind». Order Out of Chaos (en-US). Skatīts: 2021-07-06.
  40. "[The school child with ADHD"] (DE). Therapeutische Umschau 69 (8): 467–73. August 2012. doi:10.1024/0040-5930/a000316. PMID 22851461.
  41. «Hyperfocus: The ADHD Phenomenon of Intense Fixation». ADDitude (en-US). 2007-10-06. Skatīts: 2021-07-06.
  42. Ashinoff, Brandon K.; Abu-Akel, Ahmad (2021). "Hyperfocus: the forgotten frontier of attention". Psychological Research 85 (1): 1–19. doi:10.1007/s00426-019-01245-8. ISSN 0340-0727. PMC 7851038. PMID 31541305.
  43. ADDitude Editors. «“My Earliest Memory of ADHD Hyperfixation Is…”». ADDitude (en-US), 2020-11-10. Skatīts: 2021-07-06.
  44. «What You Need to Know About Hyperfixation and ADHD». The Mighty (en-US). Skatīts: 2021-07-06.
  45. Ptacek, Radek; Weissenberger, Simon; Braaten, Ellen; Klicperova-Baker, Martina; Goetz, Michal; Raboch, Jiri; Vnukova, Martina; Stefano, George B. (2019-05-26). "Clinical Implications of the Perception of Time in Attention Deficit Hyperactivity Disorder (ADHD): A Review". Medical Science Monitor : International Medical Journal of Experimental and Clinical Research 25: 3918–3924. doi:10.12659/MSM.914225. ISSN 1234-1010. PMC 6556068. PMID 31129679.
  46. Fabio, Rosa Angela; Bianco, Marilla; Caprì, Tindara; Marino, Flavia; Ruta, Liliana; Vagni, David; Pioggia, Giovanni (2020-06-01). "Working memory and decision making in children with ADHD: an analysis of delay discounting with the use of the dual-task paradigm". BMC Psychiatry 20 (1): 272. doi:10.1186/s12888-020-02677-y. ISSN 1471-244X. PMC PMC7268601. PMID 32487039.
  47. «How it really feels to be time-blind with ADHD». The ADHD Homestead (en-US). 2018-04-11. Skatīts: 2021-07-06.
  48. «The Body-Brain Connection: How Fidgeting Sharpens Focus». ADDitude (en-US). 2008-07-14. Skatīts: 2021-07-07.
  49. «Adult Symptoms – Centre for ADHD Awareness Canada». caddac.ca. Skatīts: 2021-07-07.
  50. «Bioengineers show that fidgeting might help us concentrate - The University of Auckland». www.auckland.ac.nz. Skatīts: 2021-07-07.
  51. «What Neurologists Are Learning from Treating Adults with ADHD». www.brainandlife.org (angļu). Skatīts: 2021-07-07.
  52. «Why Can't People With ADHD Sit Still?». Psych Central (angļu). 2018-01-31. Skatīts: 2021-07-07.
  53. «Study: Sitting still in class may not be best learning technique for children with ADHD | Arts and Sciences». artsandsciences.fsu.edu (angļu). Skatīts: 2021-07-07.
  54. «The Benefits of Fidget Tools: What Research Says About ADHD AND SPD». therapyshoppe.com (en-GB). Skatīts: 2021-07-07.
  55. Ghanizadeh, Ahmad (2008-06-02). "Association of nail biting and psychiatric disorders in children and their parents in a psychiatrically referred sample of children". Child and Adolescent Psychiatry and Mental Health 2: 13. doi:10.1186/1753-2000-2-13. ISSN 1753-2000. PMC 2435519. PMID 18513452.
  56. «Emotions Feel Like Too Much? It Could Be a Symptom of ADHD». CHADD (en-US). Skatīts: 2021-07-06.
  57. Rüfenacht, Eva; Euler, Sebastian; Prada, Paco; Nicastro, Rosetta; Dieben, Karen; Hasler, Roland; Pham, Eléonore; Perroud, Nader et al. (2019-07-18). "Emotion dysregulation in adults suffering from attention deficit hyperactivity disorder (ADHD), a comparison with borderline personality disorder (BPD)". Borderline Personality Disorder and Emotion Dysregulation 6 (1): 11. doi:10.1186/s40479-019-0108-1. ISSN 2051-6673. PMC PMC6637623. PMID 31360522.
  58. «Emotional Dysregulation and Executive Dysfunction in Patients With ADHD and Bipolar Disorder». AJMC. Skatīts: 2021-07-06.
  59. «What is the link between ADHD and rejection sensitive dysphoria?». www.medicalnewstoday.com (angļu). 2021-04-28. Skatīts: 2021-07-07.
  60. «How ADHD Ignites Rejection Sensitive Dysphoria». ADDitude (en-US). 2017-02-07. Skatīts: 2021-07-07.
  61. Wiener, Judith; Mak, Meghan (2009). "Peer victimization in children with Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder" (en). Psychology in the Schools 46 (2): 116–131. doi:10.1002/pits.20358. ISSN 1520-6807.
  62. «How Behavioral Characteristics of ADHD are Related to Bullying and Victimization». New York Behavioral Health (en-US). 2012-09-25. Skatīts: 2021-07-06.
  63. Paulson, James F.; Buermeyer, Curt; Nelson-Gray, Rosemery O. (2005-02). "Social rejection and ADHD in young adults: an analogue experiment". Journal of Attention Disorders 8 (3): 127–135. doi:10.1177/1087054705277203. ISSN 1087-0547. PMID 16009661.
  64. «Adult AD/HD: Effects on Relationships and Self-Esteem - ADHD: Attention Deficit Hyperactivity Disorder». Skatīts: 2021-07-06.
  65. «Pieaugušo uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms». www.udhs.lv (latviešu). Skatīts: 2021-07-06.
  66. Quinn, Patricia O.; Madhoo, Manisha (2014). "A Review of Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder in Women and Girls: Uncovering This Hidden Diagnosis". The Primary Care Companion for CNS Disorders 16 (3). doi:10.4088/PCC.13r01596. ISSN 2155-7772. PMC 4195638. PMID 25317366.
  67. «ADHD Symptoms Differ in Boys and Girls». Healthline (angļu). 2016-03-22. Skatīts: 2021-07-06.
  68. Ellen Littman, Ph.D. «Women with ADHD: No More Suffering in Silence». ADDitude (en-US), 2018-01-29. Skatīts: 2021-07-06.
  69. «NEJM Journal Watch: Summaries of and commentary on original medical and scientific articles from key medical journals». www.jwatch.org. Skatīts: 2021-07-06.
  70. Solberg, B. S.; Halmøy, A.; Engeland, A.; Igland, J.; Haavik, J.; Klungsøyr, K. (2018-3). "Gender differences in psychiatric comorbidity: a population‐based study of 40 000 adults with attention deficit hyperactivity disorder". Acta Psychiatrica Scandinavica 137 (3): 176–186. doi:10.1111/acps.12845. ISSN 0001-690X. PMC 5838558. PMID 29266167.
  71. Lilly Constance. «Study: Comorbid Conditions More Prevalent in Women with ADHD». ADDitude (en-US), 2019-04-19. Skatīts: 2021-07-06.
  72. Michele Novotni, Ph.D. «"I Feel Utterly, Hopelessly Alone."». ADDitude (en-US), 2006-10-06. Skatīts: 2021-07-06.
  73. Graison Dangor. «24% Of Women With ADHD Have Attempted Suicide, Study Finds». Forbes (angļu). Skatīts: 2021-07-06.
  74. «Suicide risk five times higher among people with ADHD, study finds». PhillyVoice (english). 2021-01-01. Skatīts: 2021-07-06.
  75. «Girls with ADHD at increased risk for teen pregnancy». Contemporary Pediatrics. Skatīts: 2021-07-06.
  76. Anker, Espen; Haavik, Jan; Heir, Trond (2020-09-19). "Alcohol and drug use disorders in adult attention-deficit/hyperactivity disorder: Prevalence and associations with attention-deficit/hyperactivity disorder symptom severity and emotional dysregulation". World Journal of Psychiatry 10 (9): 202–211. doi:10.5498/wjp.v10.i9.202. ISSN 2220-3206. PMC 7515748. PMID 33014721.
  77. Young, S.; Moss, D.; Sedgwick, O.; Fridman, M.; Hodgkins, P. (2015-1). [https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4301200/ "A meta-analysis of the prevalence of attention deficit hyperactivity disorder in incarcerated populations"]. Psychological Medicine 45 (2): 247–258. doi:10.1017/S0033291714000762. ISSN 0033-2917. PMC 4301200. PMID 25066071.
  78. 78,0 78,1 "Meta-analysis of intellectual and neuropsychological test performance in attention-deficit/hyperactivity disorder". Neuropsychology 18 (3): 543–55. July 2004. doi:10.1037/0894-4105.18.3.543. PMID 15291732.
  79. "Rethinking Intelligence Quotient Exclusion Criteria Practices in the Study of Attention Deficit Hyperactivity Disorder". Frontiers in Psychology 7: 794. 2016. doi:10.3389/fpsyg.2016.00794. PMC 4886698. PMID 27303350.
  80. "An evidenced-based perspective on the validity of attention-deficit/hyperactivity disorder in the context of high intelligence". Neuroscience & Biobehavioral Reviews 71: 21–47. December 2016. doi:10.1016/j.neubiorev.2016.08.032. PMID 27590827.
  81. "Intellectual functioning in adults with ADHD: a meta-analytic examination of full scale IQ differences between adults with and without ADHD". Psychological Assessment 18 (1): 1–14. March 2006. doi:10.1037/1040-3590.18.1.1. PMID 16594807.
  82. Zhang, Lishan; Jin, Xingming; Zhang, Yiwen (2011-02). "Effect of methylphenidate on intelligence quotient scores in Chinese children with attention-deficit/hyperactivity disorder". Journal of Clinical Psychopharmacology 31 (1): 51–55. doi:10.1097/JCP.0b013e3182060f3f. ISSN 1533-712X. PMID 21192143.
  83. Tsai, Ching-Shu; Huang, Yu-Shu; Wu, Chen-Long; Hwang, Fang-Ming; Young, Kin-Bao; Tsai, Ming-Horng; Chu, Shih-Ming (2013-12-04). "Long-term effects of stimulants on neurocognitive performance of Taiwanese children with attention-deficit/hyperactivity disorder". BMC Psychiatry 13: 330. doi:10.1186/1471-244X-13-330. ISSN 1471-244X. PMC 4235029. PMID 24305033.
  84. «Effects of Stimulant Medication on Cognitive Performance of Children with ADHD | Request PDF». ResearchGate (angļu). Skatīts: 2021-07-11.
  85. Lu, Yi; Sjölander, Arvid; Cederlöf, Martin; D’Onofrio, Brian M.; Almqvist, Catarina; Larsson, Henrik; Lichtenstein, Paul (2017-8). "Association Between Medication Use and Performance on Higher Education Entrance Tests in Individuals With Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder". JAMA Psychiatry 74 (8): 815–822. doi:10.1001/jamapsychiatry.2017.1472. ISSN 2168-622X. PMC 5710548. PMID 28658471.
  86. Lu, Yi; Sjölander, Arvid; Cederlöf, Martin; D’Onofrio, Brian M.; Almqvist, Catarina; Larsson, Henrik; Lichtenstein, Paul (2017-08-01). "Association Between Medication Use and Performance on Higher Education Entrance Tests in Individuals With Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder" (en). JAMA Psychiatry 74 (8): 815. doi:10.1001/jamapsychiatry.2017.1472. ISSN 2168-622X.
  87. Tucha, Oliver; Lange, Klaus W. (2004-10). "Handwriting and attention in children and adults with attention deficit hyperactivity disorder". Motor Control 8 (4): 461–471. doi:10.1123/mcj.8.4.461. ISSN 1087-1640. PMID 15585901.
  88. Canela, Carlos; Buadze, Anna; Dube, Anish; Eich, Dominique; Liebrenz, Michael (2017-09-27). "Skills and compensation strategies in adult ADHD – A qualitative study". PLoS ONE 12 (9). doi:10.1371/journal.pone.0184964. ISSN 1932-6203. PMC 5617155. PMID 28953946.
  89. «ADHD Coping Strategies You Haven't Tried Yet». ADDitude (en-US). 2016-01-22. Skatīts: 2021-07-06.
  90. «How ADHD Adults Cope Before Treatment | Psychology Today». www.psychologytoday.com (angļu). Skatīts: 2021-07-06.
  91. BİLGİ, Bülent; AKSOY, Umut Mert; ŞAHMELİKOĞLU ONUR, Özge; MANER, Ayşe Fulya (2017-12). "Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder and Nicotine Dependence in Adults". Archives of Neuropsychiatry 54 (4): 322–327. doi:10.5152/npa.2017.15882. ISSN 1300-0667. PMC 5758075. PMID 29321705.
  92. «Nicotine and Behavior in Adult ADHD - Full Text View - ClinicalTrials.gov» (angļu). Skatīts: 2021-07-06.
  93. Liebrenz, Michael; Fisher, Carl Erik; Nellen, Romilda; Frei, Anja; Biechl, Anne-Catherine; Hiestand, Nina; Huber, Alice; Buadze, Anna et al. (2016-07-04). "Adult attention-deficit/hyperactivity disorder and nicotine withdrawal: a qualitative study of patient perceptions". BMC Psychiatry 16 (1): 208. doi:10.1186/s12888-016-0911-9. ISSN 1471-244X. PMC PMC4932755. PMID 27377376.
  94. 94,0 94,1 Cipollone, Giada; Gehrman, Philip; Manni, Corrado; Pallucchini, Alessandro; Maremmani, Angelo G. I.; Palagini, Laura; Perugi, Giulio; Maremmani, Icro (2020-11-23). "Exploring the Role of Caffeine Use in Adult-ADHD Symptom Severity of US Army Soldiers". Journal of Clinical Medicine 9 (11). doi:10.3390/jcm9113788. ISSN 2077-0383. PMC 7700297. PMID 33238642.
  95. 95,0 95,1 Ioannidis, Konstantinos; Chamberlain, Samuel R.; Müller, Ulrich (2014-09). "Ostracising caffeine from the pharmacological arsenal for attention-deficit hyperactivity disorder--was this a correct decision? A literature review". Journal of Psychopharmacology (Oxford, England) 28 (9): 830–836. doi:10.1177/0269881114541014. ISSN 1461-7285. PMID 24989644.
  96. 96,0 96,1 "Tea consumption maybe an effective active treatment for adult attention deficit hyperactivity disorder (ADHD)" (en). Medical Hypotheses 76 (4): 461–463. 2011-04-01. doi:10.1016/j.mehy.2010.08.049. ISSN 0306-9877.
  97. 97,0 97,1 «ADHD and Self-Medicating With Stimulants». CHADD (en-US). Skatīts: 2021-07-06.
  98. «Exploring the Strong Link Between ADHD and Addiction». Healthline (angļu). 2019-01-28. Skatīts: 2021-07-06.
  99. Mitch Fodstad. «7 Attributes of the ADHD Mind that Promote Success». Medium (angļu), 2018-10-13. Skatīts: 2021-08-01.
  100. Rachel D. Mark. «ADHD Artist, “Jack of all trades”». Medium (angļu), 2019-12-05. Skatīts: 2021-08-01.
  101. 101,0 101,1 Hoogman, Martine; Stolte, Marije; Baas, Matthijs; Kroesbergen, Evelyn (2020-12-01). "Creativity and ADHD: A review of behavioral studies, the effect of psychostimulants and neural underpinnings" (en). Neuroscience & Biobehavioral Reviews 119: 66–85. doi:10.1016/j.neubiorev.2020.09.029. ISSN 0149-7634. PMID 33035524.
  102. Hupfeld, Kathleen E.; Abagis, Tessa R.; Shah, Priti (2019-06-01). "Living “in the zone”: hyperfocus in adult ADHD" (en). ADHD Attention Deficit and Hyperactivity Disorders 11 (2): 191–208. doi:10.1007/s12402-018-0272-y. ISSN 1866-6647.
  103. «(PDF) The positive aspects of attention deficit hyperactivity disorder: a qualitative investigation of successful adults with ADHD». ResearchGate (angļu). Skatīts: 2021-07-11.
  104. «Top 5 Potential Benefits of ADHD for Employees | ADHD At Work» (en-US). 2016-08-25. Skatīts: 2021-07-11.
  105. Moore, Curt B.; McIntyre, Nancy H.; Lanivich, Stephen E. (2019-12-06). "ADHD-Related Neurodiversity and the Entrepreneurial Mindset" (en). Entrepreneurship Theory and Practice 45: 64–91. doi:10.1177/1042258719890986.
  106. 106,0 106,1 Hatak, Isabella; Chang, Manling; Harms, Rainer; Wiklund, Johan (2020-08-29). "ADHD symptoms, entrepreneurial passion, and entrepreneurial performance" (en). Small Business Economics. doi:10.1007/s11187-020-00397-x. ISSN 1573-0913.
  107. Freeman, Michael A.; Staudenmaier, Paige J.; Zisser, Mackenzie R.; Andresen, Lisa Abdilova (2019-08-01). "The prevalence and co-occurrence of psychiatric conditions among entrepreneurs and their families" (en). Small Business Economics 53 (2): 323–342. doi:10.1007/s11187-018-0059-8. ISSN 1573-0913.
  108. Lerner, Daniel A.; Verheul, Ingrid; Thurik, Roy (2019-08-01). "Entrepreneurship and attention deficit/hyperactivity disorder: a large-scale study involving the clinical condition of ADHD" (en). Small Business Economics 53 (2): 381–392. doi:10.1007/s11187-018-0061-1. ISSN 1573-0913.
  109. "Entrepreneurial Tendencies Among People with ADHD". International Review of Entrepreneurship 13 (3): 187-204. 2016. gada 22. marts..
  110. Lee, Jong Won; Seo, Kyunghoon; Bahn, Geon Ho (2020). "The Positive Aspects of Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder among Famous People". Psychiatry Investigation 17 (5): 424–431. doi:10.30773/pi.2020.0036. ISSN 1738-3684. PMC 7265029. PMID 32321205.
  111. Lois Gilman. «How to Succeed in Business with ADHD». ADDitude (en-US), 2006-10-06. Skatīts: 2021-07-11.
  112. «The ADHD Business Leader». Switzer Associates (en-US). 2019-03-20. Skatīts: 2021-07-11.
  113. George Sachs PsyD, ContributorClinical Psychologist | Founder Sachs Center. «In My Professional Opinion, Trump Could Use An ADHD Specialist». HuffPost (angļu), 2016-08-18. Skatīts: 2021-07-11.
  114. Catani, Marco; Mazzarello, Paolo (2019-06-01). "Grey Matter Leonardo da Vinci: a genius driven to distraction". Brain 142 (6): 1842–1846. doi:10.1093/brain/awz131. ISSN 0006-8950.
  115. History com Editors. «Albert Einstein: Fact or Fiction?». HISTORY (angļu). Skatīts: 2021-08-01.
  116. Inspire Malibu. «9 Famous People With ADHD (Attention-Deficit Hyperactivity Disorder)» (en-US), 2020-06-18. Skatīts: 2021-08-01.
  117. «Did DaVinci Have ADHD? Why Do We Want to Know?». CHADD (en-US). Skatīts: 2021-08-01.
  118. «(PDF) Did Sir Winston Churchill have Hyperkinetic or Bipolar Affective Disorder?». ResearchGate (angļu). Skatīts: 2021-08-01.
  119. «SSK-10 klasifikācija - Kodu tabulsaraksts un skaidrojumi». ssk10.spkc.gov.lv. Skatīts: 2021-07-07.
  120. CDC. «ADHD Throughout the Years | CDC». Centers for Disease Control and Prevention (en-us), 2020-03-31. Skatīts: 2021-07-08.
  121. American Psychiatric Association. Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders (5th izd.). Arlington : American Psychiatric Publishing, 2013. 59–65. lpp. ISBN 978-0-89042-555-8.
  122. National Institute of Mental Health. «Attention Deficit Hyperactivity Disorder (ADHD)». National Institutes of Health, 2008. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 19. janvāris. Ignorēts nezināms parametrs |url-status=
  123. «ADHD: Symptoms and Diagnosis». Centers for Disease Control and Prevention (2017). 2017. gada 31. augusts.
  124. «WHO releases new International Classification of Diseases (ICD 11)». www.who.int (angļu). Skatīts: 2021-07-07.
  125. «ICD-11 - ICD-11 for Mortality and Morbidity Statistics». icd.who.int. Skatīts: 2021-07-07.
  126. Reed, Geoffrey M.; First, Michael B.; Kogan, Cary S.; Hyman, Steven E.; Gureje, Oye; Gaebel, Wolfgang; Maj, Mario; Stein, Dan J. et al. (2019-2). "Innovations and changes in the ICD‐11 classification of mental, behavioural and neurodevelopmental disorders". World Psychiatry 18 (1): 3–19. doi:10.1002/wps.20611. ISSN 1723-8617. PMC 6313247. PMID 30600616.
  127. «Attention Deficit Hyperactivity Disorder (ADHD) Clinical Presentation: Physical, Causes». emedicine.medscape.com. Skatīts: 2021-07-12.
  128. "Canadian ADHD Practice Guidelines". Canadian ADHD resource alliance. 2014 novembris.
  129. «ADHD and wishful thinking». www.understood.org (angļu). Skatīts: 2021-07-06.
  130. Mary Fowler. «Skewed Perceptions of Reality in Children with ADHD». ADDitude (en-US), 2009-08-03. Skatīts: 2021-07-06.
  131. Mörstedt, Beatrice; Corbisiero, Salvatore; Bitto, Hannes; Stieglitz, Rolf-Dieter (2015-11-03). "Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder (ADHD) in Adulthood: Concordance and Differences between Self- and Informant Perspectives on Symptoms and Functional Impairment". PLoS ONE 10 (11). doi:10.1371/journal.pone.0141342. ISSN 1932-6203. PMC 4631342. PMID 26529403.
  132. «Low self-awareness of ADHD in adults using a self-report screening questionnaire | Request PDF». ResearchGate (angļu). Skatīts: 2021-07-06.
  133. Harpin, V. A. (2005-02-01). "The effect of ADHD on the life of an individual, their family, and community from preschool to adult life" (en). Archives of Disease in Childhood 90 (suppl 1): i2–i7. doi:10.1136/adc.2004.059006. ISSN 0003-9888. PMID 15665153.
  134. «Why ‘Being Smart’ Doesn’t Help People with ADHD». Healthline (angļu). 2012-12-18. Skatīts: 2021-07-06.
  135. Casey Dixon. «The Mysterious Paradox of Being a High Achiever With ADHD». dixonlifedesign-1a (angļu), 2018-05-07. Skatīts: 2021-07-06.
  136. «ADHD and perfectionism». www.understood.org (angļu). Skatīts: 2021-07-06.
  137. Milioni, Ana Luiza Vidal; Chaim, Tiffany Moukbel; Cavallet, Mikael; de Oliveira, Nathalya Moleda; Annes, Marco; Dos Santos, Bernardo; Louzã, Mario; da Silva, Maria Aparecida et al. (2017-04). "High IQ May "Mask" the Diagnosis of ADHD by Compensating for Deficits in Executive Functions in Treatment-Naïve Adults With ADHD". Journal of Attention Disorders 21 (6): 455–464. doi:10.1177/1087054714554933. ISSN 1557-1246. PMID 25359760.
  138. Stephanie Booth. «High-Functioning Adult ADHD: What It’s Like». WebMD (angļu). Skatīts: 2021-07-06.
  139. Tammy Worth. «How ADHD Affects Women». WebMD (angļu). Skatīts: 2021-07-06.
  140. «What are the Symptoms of ADHD in Women?». neurohealthah.com (en-US). 2020-03-20. Skatīts: 2021-07-06.
  141. «Follow-up visits are critical for ADHD patients | bcbsm.com». www.bcbsm.com. Skatīts: 2021-07-07.
  142. Brown, Kelly A.; Samuel, Sharmeen; Patel, Dilip R. (2018-1). "Pharmacologic management of attention deficit hyperactivity disorder in children and adolescents: a review for practitioners". Translational Pediatrics 7 (1): 36–47. doi:10.21037/tp.2017.08.02. ISSN 2224-4344. PMC 5803014. PMID 29441281.
  143. Brown, Kelly A.; Samuel, Sharmeen; Patel, Dilip R. (2018-1). "Pharmacologic management of attention deficit hyperactivity disorder in children and adolescents: a review for practitioners". Translational Pediatrics 7 (1): 36–47. doi:10.21037/tp.2017.08.02. ISSN 2224-4344. PMC 5803014. PMID 29441281.
  144. «Misdiagnosed ADHD: Conditions With Overlapping Symptoms». WebMD (angļu). Skatīts: 2021-07-07.
  145. «Attention deficit hyperactivity disorder (ADHD) - Causes». nhs.uk (angļu). 2018-06-01. Skatīts: 2021-07-07.
  146. Senior, Hugh EJ; McKinlay, Lynne; Nikles, Jane; Schluter, Philip J; Carmont, Sue-Ann; Waugh, Mary-Clare; Epps, Adrienne; Lloyd, Owen et al. (2013-05-28). "Central nervous system stimulants for secondary attention deficit-hyperactivity disorder after paediatric traumatic brain injury: a rationale and protocol for single patient (n-of-1) multiple cross-over trials". BMC Pediatrics 13: 89. doi:10.1186/1471-2431-13-89. ISSN 1471-2431. PMC 3668233. PMID 23710976.
  147. «Study identifies distinct origin of ADHD in children with history of brain injury». ScienceDaily (angļu). Skatīts: 2021-07-07.
  148. Faraone, Stephen V.; Larsson, Henrik (2019-04). "Genetics of attention deficit hyperactivity disorder" (en). Molecular Psychiatry 24 (4): 562–575. doi:10.1038/s41380-018-0070-0. ISSN 1476-5578.
  149. "Genetic factors underlying attention and impulsivity: mouse models of attention-deficit/hyperactivity disorder" (en). Current Opinion in Behavioral Sciences 2: 46–51. 2015-04-01. doi:10.1016/j.cobeha.2014.09.002. ISSN 2352-1546.
  150. Thapar, Anita; Stergiakouli, Evangelia (2008-8). "An Overview on the Genetics of ADHD". Xin li xue bao. Acta psychologica Sinica 40 (10): 1088–1098. doi:10.3724/SP.J.1041.2008.01088. ISSN 0439-755X. PMC 2854824. PMID 20396407.
  151. Grady, D. L.; Chi, H.-C.; Ding, Y.-C.; Smith, M.; Wang, E.; Schuck, S.; Flodman, P.; Spence, M. A. et al. (2003-05). "High prevalence of rare dopamine receptor D4 alleles in children diagnosed with attention-deficit hyperactivity disorder" (en). Molecular Psychiatry 8 (5): 536–545. doi:10.1038/sj.mp.4001350. ISSN 1476-5578.
  152. Chang, Fong-Ming; Kidd, Judith R.; Livak, Kenneth J.; Pakstis, Andrew J.; Kidd, K. K. (1996-05-01). "The world-wide distribution of allele frequencies at the human dopamine D4 receptor locus" (en). Human Genetics 98 (1): 91–101. doi:10.1007/s004390050166. ISSN 1432-1203.
  153. Ebstein, Richard P.; Novick, Olga; Umansky, Roberto; Priel, Beatrice; Osher, Yamima; Blaine, Darren; Bennett, Estelle R.; Nemanov, Lubov et al. (1996-01). "Dopamine D4 receptor (D4DR) exon III polymorphism associated with the human personality trait of Novelty Seeking" (en). Nature Genetics 12 (1): 78–80. doi:10.1038/ng0196-78. ISSN 1546-1718.
  154. Grady, Deborah L.; Thanos, Panayotis K.; Corrada, Maria M.; Barnett, Jeffrey C.; Ciobanu, Valentina; Shustarovich, Diana; Napoli, Anthony; Moyzis, Alexandra G. et al. (2013-01-02). "DRD4 Genotype Predicts Longevity in Mouse and Human". Journal of Neuroscience 33 (1): 286–291.
  155. Wan, Michele; Hejjas, Krisztina; Ronai, Zsolt; Elek, Zsuzsanna; Sasvari-Szekely, Maria; Champagne, Frances A.; Miklósi, Ádám; Kubinyi, Enikő (2013). "DRD4 and TH gene polymorphisms are associated with activity, impulsivity and inattention in Siberian Husky dogs" (en). Animal Genetics 44 (6): 717–727. doi:10.1111/age.12058. ISSN 1365-2052.
  156. "Integrating genomics and transcriptomics: Towards deciphering ADHD" (en). European Neuropsychopharmacology 44: 1–13. 2021-03-01. doi:10.1016/j.euroneuro.2021.01.002. ISSN 0924-977X.
  157. King, Anthony P.; Muzik, Maria; Hamilton, Lindsay; Taylor, Alexander B.; Rosenblum, Katherine L.; Liberzon, Israel (2016-08-05). "Dopamine Receptor Gene DRD4 7-Repeat Allele X Maternal Sensitivity Interaction on Child Externalizing Behavior Problems: Independent Replication of Effects at 18 Months". PLoS ONE 11 (8). doi:10.1371/journal.pone.0160473. ISSN 1932-6203. PMC 4975398. PMID 27494520.
  158. Zhu, Jinmin; Zhang, Xuan; Xu, Yuehang; Spencer, Thomas J.; Biederman, Joseph; Bhide, Pradeep G. (2012-07-04). "Prenatal Nicotine Exposure Mouse Model Showing Hyperactivity, Reduced Cingulate Cortex Volume, Reduced Dopamine Turnover, and Responsiveness to Oral Methylphenidate Treatment". The Journal of Neuroscience 32 (27): 9410–9418. doi:10.1523/JNEUROSCI.1041-12.2012. ISSN 0270-6474. PMC 3417040. PMID 22764249.
  159. Cheryl Platzman Weinstock. «Cigarette smoking during pregnancy linked to ADHD risk in offspring». Reuters (angļu), 2017-12-29. Skatīts: 2021-07-07.
  160. Gustavson, Kristin; Ystrom, Eivind; Stoltenberg, Camilla; Susser, Ezra; Surén, Pål; Magnus, Per; Knudsen, Gun Peggy; Smith, George Davey et al. (2017-2). "Smoking in Pregnancy and Child ADHD". Pediatrics 139 (2). doi:10.1542/peds.2016-2509. ISSN 0031-4005. PMC 5260151. PMID 28138005.
  161. Pagnin, Daniel; Zamboni Grecco, Maria Luiza; Furtado, Erikson Felipe (2019-09). "Prenatal alcohol use as a risk for attention-deficit/hyperactivity disorder". European Archives of Psychiatry and Clinical Neuroscience 269 (6): 681–687. doi:10.1007/s00406-018-0946-7. ISSN 1433-8491. PMID 30353263.
  162. ELLIS, BRANDI; NIGG, JOEL (2009-2). "Parenting Practices and Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder: Partial Specificity of Effects". Journal of the American Academy of Child and Adolescent Psychiatry 48 (2): 146–154. doi:10.1097/CHI.0b013e31819176d0. ISSN 0890-8567. PMC 2827638. PMID 19065110.
  163. Esteller-Cucala, Paula; Maceda, Iago; Børglum, Anders D.; Demontis, Ditte; Faraone, Stephen V.; Cormand, Bru; Lao, Oscar (2020-05-25). "Genomic analysis of the natural history of attention-deficit/hyperactivity disorder using Neanderthal and ancient Homo sapiens samples". Scientific Reports 10. doi:10.1038/s41598-020-65322-4. ISSN 2045-2322. PMC 7248073. PMID 32451437.
  164. 164,0 164,1 164,2 Glover, Vivette (2011-01-19). "Annual Research Review: Prenatal stress and the origins of psychopathology: an evolutionary perspective". Journal of Child Psychology and Psychiatry 52 (4): 356–367. doi:10.1111/j.1469-7610.2011.02371.x. ISSN 0021-9630. PMID 21250994.
  165. 165,0 165,1 165,2 Williams, Jonathan; Taylor, Eric (December 2005). "The evolution of hyperactivity, impulsivity and cognitive diversity". Journal of the Royal Society Interface 3 (8): 399–413. doi:10.1098/rsif.2005.0102. ISSN 1742-5689. PMC 1578754. PMID 16849269.
  166. 166,0 166,1 Cardo Jalón, Esther; Nevot, Ana; Redondo, Marta; Melero, Alejandra; de Azua Brea, Begoña; García de la Banda, Gloria; Servera Barceló, Mateu (2010). "Trastorno por déficit de atención/hiperactividad: ¿un patrón evolutivo?". Revista de Neurología 50 (S03): 143. doi:10.33588/rn.50s03.2010005. ISSN 0210-0010.
  167. Behavioral neuroscience of attention deficit hyperactivity disorder and its treatment. Stanford, Clare., Tannock, Rosemary. Heidelberg : Springer-Verlag Berlin Heidelberg. 2012. ISBN 978-3-642-24612-8. OCLC 773812756.
  168. Eisenberg, Dan TA; Campbell, Benjamin; Gray, Peter B.; Sorenson, Michael D. (2008-06-10). "Dopamine receptor genetic polymorphisms and body composition in undernourished pastoralists: An exploration of nutrition indices among nomadic and recently settled Ariaal men of northern Kenya". BMC Evolutionary Biology 8 (1): 173. doi:10.1186/1471-2148-8-173. ISSN 1471-2148. PMC PMC2440754. PMID 18544160.
  169. Gehricke, Jean-G.; Swanson, James; Duong, Sophie; Nguyen, Jenny; Wigal, Timothy; Fallon, James; Caburian, Cyrus; Muftuler, L. Tugan et al. (2015-01-30). [https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4272659/ "Increased brain activity to unpleasant stimuli in individuals with the 7R allele of the DRD4 gene"]. Psychiatry research 231 (1): 58–63. doi:10.1016/j.pscychresns.2014.10.021. ISSN 0165-1781. PMC 4272659. PMID 25481571.
  170. 170,0 170,1 "New perspectives on catecholaminergic regulation of executive circuits: evidence for independent modulation of prefrontal functions by midbrain dopaminergic and noradrenergic neurons". Frontiers in Neural Circuits 8: 53. May 2014. doi:10.3389/fncir.2014.00053. PMC 4033238. PMID 24904299.
  171. «Chapters 10 and 13». Molecular Neuropharmacology: A Foundation for Clinical Neuroscience (2nd izd.). New York : McGraw-Hill Medical. 2009. 266, 315, 318–323. lpp. ISBN 978-0-07-148127-4. Early results with structural MRI show thinning of the cerebral cortex in ADHD subjects compared with age-matched controls in prefrontal cortex and posterior parietal cortex, areas involved in working memory and attention. Ignorēts nezināms parametrs |vauthors=; Ignorēts nezināms parametrs |veditors=
  172. «Chapter 6: Widely Projecting Systems: Monoamines, Acetylcholine, and Orexin». Molecular Neuropharmacology: A Foundation for Clinical Neuroscience (2nd izd.). New York : McGraw-Hill Medical. 2009. 148, 154–157. lpp. ISBN 978-0-07-148127-4. DA has multiple actions in the prefrontal cortex. It promotes the "cognitive control" of behavior: the selection and successful monitoring of behavior to facilitate attainment of chosen goals. Aspects of cognitive control in which DA plays a role include working memory, the ability to hold information "on line" in order to guide actions, suppression of prepotent behaviors that compete with goal-directed actions, and control of attention and thus the ability to overcome distractions. Cognitive control is impaired in several disorders, including attention deficit hyperactivity disorder. ... Noradrenergic projections from the LC thus interact with dopaminergic projections from the VTA to regulate cognitive control. ... it has not been shown that 5HT makes a therapeutic contribution to treatment of ADHD. Ignorēts nezināms parametrs |vauthors=; Ignorēts nezināms parametrs |veditors= NOTE: DA: dopamine, LC: locus coeruleus, VTA: ventral tegmental area, 5HT: serotonin (5-hydroxytryptamine)
  173. "Large-scale brain systems in ADHD: beyond the prefrontal-striatal model". Trends in Cognitive Sciences 16 (1): 17–26. January 2012. doi:10.1016/j.tics.2011.11.007. PMC 3272832. PMID 22169776. "Recent conceptualizations of ADHD have taken seriously the distributed nature of neuronal processing [10,11,35,36]. Most of the candidate networks have focused on prefrontal-striatal-cerebellar circuits, although other posterior regions are also being proposed [10]."
  174. 174,0 174,1 174,2 «Chapters 10 and 13». Molecular Neuropharmacology: A Foundation for Clinical Neuroscience (2nd izd.). New York : McGraw-Hill Medical. 2009. 266, 315, 318–323. lpp. ISBN 978-0-07-148127-4. Early results with structural MRI show thinning of the cerebral cortex in ADHD subjects compared with age-matched controls in prefrontal cortex and posterior parietal cortex, areas involved in working memory and attention. Ignorēts nezināms parametrs |vauthors=; Ignorēts nezināms parametrs |veditors=
  175. "Brain development and ADHD". Clinical Psychology Review 26 (4): 433–44. August 2006. doi:10.1016/j.cpr.2006.01.005. PMID 16480802.
  176. "Large-scale brain systems in ADHD: beyond the prefrontal-striatal model". Trends in Cognitive Sciences 16 (1): 17–26. January 2012. doi:10.1016/j.tics.2011.11.007. PMC 3272832. PMID 22169776. "Recent conceptualizations of ADHD have taken seriously the distributed nature of neuronal processing [10,11,35,36]. Most of the candidate networks have focused on prefrontal-striatal-cerebellar circuits, although other posterior regions are also being proposed [10]."
  177. "Toward systems neuroscience of ADHD: a meta-analysis of 55 fMRI studies". The American Journal of Psychiatry 169 (10): 1038–55. October 2012. doi:10.1176/appi.ajp.2012.11101521. PMC 3879048. PMID 22983386.
  178. "Subcortical brain volume differences in participants with attention deficit hyperactivity disorder in children and adults: a cross-sectional mega-analysis". The Lancet. Psychiatry 4 (4): 310–319. April 2017. doi:10.1016/S2215-0366(17)30049-4. PMC 5933934. PMID 28219628.
  179. "Hemispheric brain asymmetry differences in youths with attention-deficit/hyperactivity disorder". NeuroImage. Clinical 18: 744–752. 2018. doi:10.1016/j.nicl.2018.02.020. PMC 5988460. PMID 29876263.
  180. "New perspectives on catecholaminergic regulation of executive circuits: evidence for independent modulation of prefrontal functions by midbrain dopaminergic and noradrenergic neurons". Frontiers in Neural Circuits 8: 53. May 2014. doi:10.3389/fncir.2014.00053. PMC 4033238. PMID 24904299.
  181. 181,0 181,1 «Chapters 10 and 13». Molecular Neuropharmacology: A Foundation for Clinical Neuroscience (2nd izd.). New York : McGraw-Hill Medical. 2009. 266, 315, 318–323. lpp. ISBN 978-0-07-148127-4. Early results with structural MRI show thinning of the cerebral cortex in ADHD subjects compared with age-matched controls in prefrontal cortex and posterior parietal cortex, areas involved in working memory and attention. Ignorēts nezināms parametrs |vauthors=; Ignorēts nezināms parametrs |veditors=
  182. 182,0 182,1 «Chapter 6: Widely Projecting Systems: Monoamines, Acetylcholine, and Orexin». Molecular Neuropharmacology: A Foundation for Clinical Neuroscience (2nd izd.). New York : McGraw-Hill Medical. 2009. 148, 154–157. lpp. ISBN 978-0-07-148127-4. DA has multiple actions in the prefrontal cortex. It promotes the "cognitive control" of behavior: the selection and successful monitoring of behavior to facilitate attainment of chosen goals. Aspects of cognitive control in which DA plays a role include working memory, the ability to hold information "on line" in order to guide actions, suppression of prepotent behaviors that compete with goal-directed actions, and control of attention and thus the ability to overcome distractions. Cognitive control is impaired in several disorders, including attention deficit hyperactivity disorder. ... Noradrenergic projections from the LC thus interact with dopaminergic projections from the VTA to regulate cognitive control. ... it has not been shown that 5HT makes a therapeutic contribution to treatment of ADHD. Ignorēts nezināms parametrs |vauthors=; Ignorēts nezināms parametrs |veditors= NOTE: DA: dopamine, LC: locus coeruleus, VTA: ventral tegmental area, 5HT: serotonin (5-hydroxytryptamine)
  183. "Cognitive enhancers for the treatment of ADHD". Pharmacology, Biochemistry, and Behavior 99 (2): 262–74. August 2011. doi:10.1016/j.pbb.2011.05.002. PMC 3353150. PMID 21596055.
  184. "The neurobiology and genetics of Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder (ADHD): what every clinician should know". European Journal of Paediatric Neurology 16 (5): 422–33. September 2012. doi:10.1016/j.ejpn.2012.01.009. PMID 22306277.
  185. "Dances with black widow spiders: dysregulation of glutamate signalling enters centre stage in ADHD". European Neuropsychopharmacology 23 (6): 479–91. June 2013. doi:10.1016/j.euroneuro.2012.07.013. PMID 22939004.
  186. "Biomarkers and attention-deficit/hyperactivity disorder: a systematic review and meta-analyses". Journal of the American Academy of Child and Adolescent Psychiatry 51 (10): 1003–1019.e20. October 2012. doi:10.1016/j.jaac.2012.08.015. PMID 23021477.
  187. "The potential of trace amines and their receptors for treating neurological and psychiatric diseases". Reviews on Recent Clinical Trials 2 (1): 3–19. January 2007. doi:10.2174/157488707779318107. PMID 18473983. "Although there is little direct evidence, changes in trace amines, in particular PE, have been identified as a possible factor for the onset of attention deficit/hyperactivity disorder (ADHD). … Further, amphetamines, which have clinical utility in ADHD, are good ligands at trace amine receptors. Of possible relevance in this aspect is modafanil, which has shown beneficial effects in ADHD patients and has been reported to enhance the activity of PE at TAAR1. Conversely, methylphenidate, …showed poor efficacy at the TAAR1 receptor. In this respect it is worth noting that the enhancement of functioning at TAAR1 seen with modafanil was not a result of a direct interaction with TAAR1."
  188. 188,0 188,1 188,2 188,3 188,4 "ADD/ADHD and Impaired Executive Function in Clinical Practice". Current Psychiatry Reports 10 (5): 407–11. October 2008. doi:10.1007/s11920-008-0065-7. PMID 18803914.
  189. 189,0 189,1 «Chapters 10 and 13». Molecular Neuropharmacology: A Foundation for Clinical Neuroscience (2nd izd.). New York : McGraw-Hill Medical. 2009. 266, 315, 318–323. lpp. ISBN 978-0-07-148127-4. Early results with structural MRI show thinning of the cerebral cortex in ADHD subjects compared with age-matched controls in prefrontal cortex and posterior parietal cortex, areas involved in working memory and attention. Ignorēts nezināms parametrs |vauthors=; Ignorēts nezināms parametrs |veditors=
  190. 190,0 190,1 190,2 «Chapter 6: Widely Projecting Systems: Monoamines, Acetylcholine, and Orexin». Molecular Neuropharmacology: A Foundation for Clinical Neuroscience (2nd izd.). New York : McGraw-Hill Medical. 2009. 148, 154–157. lpp. ISBN 978-0-07-148127-4. DA has multiple actions in the prefrontal cortex. It promotes the "cognitive control" of behavior: the selection and successful monitoring of behavior to facilitate attainment of chosen goals. Aspects of cognitive control in which DA plays a role include working memory, the ability to hold information "on line" in order to guide actions, suppression of prepotent behaviors that compete with goal-directed actions, and control of attention and thus the ability to overcome distractions. Cognitive control is impaired in several disorders, including attention deficit hyperactivity disorder. ... Noradrenergic projections from the LC thus interact with dopaminergic projections from the VTA to regulate cognitive control. ... it has not been shown that 5HT makes a therapeutic contribution to treatment of ADHD. Ignorēts nezināms parametrs |vauthors=; Ignorēts nezināms parametrs |veditors= NOTE: DA: dopamine, LC: locus coeruleus, VTA: ventral tegmental area, 5HT: serotonin (5-hydroxytryptamine)
  191. 191,0 191,1 "Executive functions". Annual Review of Psychology 64: 135–68. 2013. doi:10.1146/annurev-psych-113011-143750. PMC 4084861. PMID 23020641. "EFs and prefrontal cortex are the first to suffer, and suffer disproportionately, if something is not right in your life. They suffer first, and most, if you are stressed (Arnsten 1998, Liston et al. 2009, Oaten & Cheng 2005), sad (Hirt et al. 2008, von Hecker & Meiser 2005), lonely (Baumeister et al. 2002, Cacioppo & Patrick 2008, Campbell et al. 2006, Tun et al. 2012), sleep deprived (Barnes et al. 2012, Huang et al. 2007), or not physically fit (Best 2010, Chaddock et al. 2011, Hillman et al. 2008). Any of these can cause you to appear to have a disorder of EFs, such as ADHD, when you do not."
  192. "Long-Term Memory Performance in Adult ADHD". Journal of Attention Disorders 21 (4): 267–283. February 2017. doi:10.1177/1087054713510561. PMID 24232170.
  193. "Validating neuropsychological subtypes of ADHD: how do children with and without an executive function deficit differ?". Journal of Child Psychology and Psychiatry, and Allied Disciplines 51 (8): 895–904. August 2010. doi:10.1111/j.1469-7610.2010.02248.x. PMID 20406332.
  194. "Causal heterogeneity in attention-deficit/hyperactivity disorder: do we need neuropsychologically impaired subtypes?". Biological Psychiatry 57 (11): 1224–30. June 2005. doi:10.1016/j.biopsych.2004.08.025. PMID 15949992.
  195. "Are motivation deficits underestimated in patients with ADHD? A review of the literature". Postgraduate Medicine 125 (4): 47–52. July 2013. doi:10.3810/pgm.2013.07.2677. PMID 23933893. "Behavioral studies show altered processing of reinforcement and incentives in children with ADHD. These children respond more impulsively to rewards and choose small, immediate rewards over larger, delayed incentives. Interestingly, a high intensity of reinforcement is effective in improving task performance in children with ADHD. Pharmacotherapy may also improve task persistence in these children. ... Previous studies suggest that a clinical approach using interventions to improve motivational processes in patients with ADHD may improve outcomes as children with ADHD transition into adolescence and adulthood."
  196. Davis, Caroline; Cohen, Alina; Davids, Mark; Rabindranath, Alex (2015-04-20). "Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder in Relation to Addictive Behaviors: A Moderated-Mediation Analysis of Personality-Risk Factors and Sex". Frontiers in Psychiatry 6. doi:10.3389/fpsyt.2015.00047. ISSN 1664-0640. PMC 4403287. PMID 25941494.
  197. «Grow Up Already! Why It Takes So Long to Mature». ADDitude (en-US). 2006-10-06. Skatīts: 2021-07-08.
  198. Berger, Itai; Slobodin, Ortal; Aboud, Merav; Melamed, Julia; Cassuto, Hanoch (2013-10-25). "Maturational delay in ADHD: evidence from CPT". Frontiers in Human Neuroscience 7. doi:10.3389/fnhum.2013.00691. ISSN 1662-5161. PMC 3829464. PMID 24298243.
  199. Kempton, S.; Vance, A.; Maruff, P.; Luk, E.; Costin, J.; Pantelis, C. (1999-05). "Executive function and attention deficit hyperactivity disorder: stimulant medication and better executive function performance in children". Psychological Medicine 29 (3): 527–538. doi:10.1017/s0033291799008338. ISSN 0033-2917. PMID 10405075.
  200. Roth, Robert M.; Saykin, Andrew J. (2004-03). "Executive dysfunction in attention-deficit/hyperactivity disorder: cognitive and neuroimaging findings". The Psychiatric Clinics of North America 27 (1): 83–96, ix. doi:10.1016/S0193-953X(03)00112-6. ISSN 0193-953X. PMID 15062632.
  201. Silverstein, Michael J.; Faraone, Stephen V.; Leon, Terry L.; Biederman, Joseph; Spencer, Thomas J.; Adler, Lenard A. (2020-01-01). "The Relationship Between Executive Function Deficits and DSM-5-Defined ADHD Symptoms" (en). Journal of Attention Disorders 24 (1): 41–51. doi:10.1177/1087054718804347. ISSN 1087-0547.
  202. «How CBT Dismantles ADHD Negativity: Cognitive Behavioral Therapy Overview». ADDitude (en-US). 2017-01-27. Skatīts: 2021-07-08.
  203. «Managing Money and ADHD: Saving and Spending». CHADD (en-US). Skatīts: 2021-07-08.
  204. «16 Good Jobs for People with ADHD». ADDitude (en-US). 2016-11-28. Skatīts: 2021-07-08.
  205. Mehren, Aylin; Reichert, Markus; Coghill, David; Müller, Helge H. O.; Braun, Niclas; Philipsen, Alexandra (2020-01-06). "Physical exercise in attention deficit hyperactivity disorder – evidence and implications for the treatment of borderline personality disorder". Borderline Personality Disorder and Emotion Dysregulation 7. doi:10.1186/s40479-019-0115-2. ISSN 2051-6673. PMC 6945516. PMID 31921425.
  206. «12 Best Tips for Coping with ADHD». Psych Central (angļu). 2012-06-07. Skatīts: 2021-07-08.
  207. Craig, Stephanie G.; Davies, Gregory; Schibuk, Larry; Weiss, Margaret D.; Hechtman, Lily (2015-03-01). "Long-Term Effects of Stimulant Treatment for ADHD: What Can We Tell Our Patients?" (en). Current Developmental Disorders Reports 2 (1): 1–9. doi:10.1007/s40474-015-0039-5. ISSN 2196-2987.
  208. Kolar, Dusan; Keller, Amanda; Golfinopoulos, Maria; Cumyn, Lucy; Syer, Cassidy; Hechtman, Lily (2008-4). "Treatment of adults with attention-deficit/hyperactivity disorder". Neuropsychiatric Disease and Treatment 4 (2): 389–403. ISSN 1176-6328. PMC 2518387. PMID 18728745.
  209. Currie, Janet; Stabile, Mark; Jones, Lauren (2014-9). "Do Stimulant Medications Improve Educational and Behavioral Outcomes for Children with ADHD?". Journal of health economics 37: 58–69. doi:10.1016/j.jhealeco.2014.05.002. ISSN 0167-6296. PMC 4815037. PMID 24954077.
  210. Chang, Zheng; Lichtenstein, Paul; Halldner, Linda; D'Onofrio, Brian; Serlachius, Eva; Fazel, Seena; Långström, Niklas; Larsson, Henrik (2014-08). "Stimulant ADHD medication and risk for substance abuse". Journal of Child Psychology and Psychiatry, and Allied Disciplines 55 (8): 878–885. doi:10.1111/jcpp.12164. ISSN 1469-7610. PMC 4147667. PMID 25158998.
  211. Kate Kelland. «Medication cuts crime rate among ADHD sufferers». Reuters (angļu), 2012-11-21. Skatīts: 2021-07-08.
  212. «UpToDate». www.uptodate.com. Skatīts: 2021-07-08.
  213. Dalsgaard, Søren; Kvist, Anette Primdal; Leckman, James F.; Nielsen, Helena Skyt; Simonsen, Marianne (2014-08-01). "Cardiovascular Safety of Stimulants in Children with Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder: A Nationwide Prospective Cohort Study". Journal of Child and Adolescent Psychopharmacology 24 (6): 302–310. doi:10.1089/cap.2014.0020. ISSN 1044-5463. PMC 4137345. PMID 24956171.
  214. Berman, Steven; O’Neill, Joseph; Fears, Scott; Bartzokis, George; London, Edythe D. (2008-10). "Abuse of Amphetamines and Structural Abnormalities in Brain". Annals of the New York Academy of Sciences 1141: 195–220. doi:10.1196/annals.1441.031. ISSN 0077-8923. PMC 2769923. PMID 18991959.
  215. Berman, S. M.; Kuczenski, R.; McCracken, J. T.; London, E. D. (2009-02). "Potential adverse effects of amphetamine treatment on brain and behavior: a review" (en). Molecular Psychiatry 14 (2): 123–142. doi:10.1038/mp.2008.90. ISSN 1476-5578.
  216. «Rat study reveals long-term effects of adolescent amphetamine abuse on the brain». ScienceDaily (angļu). Skatīts: 2021-07-08.
  217. Spencer, Thomas J.; Brown, Ariel; Seidman, Larry J.; Valera, Eve M.; Makris, Nikos; Lomedico, Alexandra; Faraone, Stephen V.; Biederman, Joseph (2013-9). "Effect of Psychostimulants on Brain Structure and Function in ADHD: A Qualitative Literature Review of MRI-Based Neuroimaging Studies". The Journal of clinical psychiatry 74 (9): 902–917. doi:10.4088/JCP.12r08287. ISSN 0160-6689. PMC 3801446. PMID 24107764.
  218. Rubia, Katya; Alegria, Analucia A.; Cubillo, Ana I.; Smith, Anna B.; Brammer, Michael J.; Radua, Joaquim (2014-10-15). "Effects of Stimulants on Brain Function in Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder: A Systematic Review and Meta-Analysis". Biological Psychiatry 76 (8): 616–628. doi:10.1016/j.biopsych.2013.10.016. ISSN 0006-3223. PMC 4183380. PMID 24314347.
  219. «ADHD medication linked with higher risk for Parkinson’s disease». www.healio.com. Skatīts: 2021-07-08.
  220. «Discontinuing Medication Slightly Decreases Quality of Life in Youths with ADHD». Psychiatry Advisor (en-US). 2020-05-27. Skatīts: 2021-07-11.
  221. Author admin. «MYTH: ADHD medication is addictive». ADHD Awareness Month - October 2021 (en-US), 2019-10-12. Skatīts: 2021-07-08.
  222. Steiner, Heinz; Van Waes, Vincent (2013-1). "Addiction-Related Gene Regulation: Risks of Exposure to Cognitive Enhancers vs. Other Psychostimulants". Progress in neurobiology 100: 60–80. doi:10.1016/j.pneurobio.2012.10.001. ISSN 0301-0082. PMC 3525776. PMID 23085425.
  223. "European consensus statement on diagnosis and treatment of adult ADHD: The European Network Adult ADHD". BMC Psychiatry 10: 67. September 2010. doi:10.1186/1471-244X-10-67. PMC 2942810. PMID 20815868.
  224. "What we do not know about ADHD… yet". Current Opinion in Pediatrics 27 (3): 395–404. June 2015. doi:10.1097/MOP.0000000000000229. PMID 25888152. "In addition, a consensus has not been reached on the optimal diagnostic criteria for ADHD. Moreover, the benefits and long-term effects of medical and complementary therapies for this disorder continue to be debated. These gaps in knowledge hinder the ability of clinicians to effectively recognize and treat ADHD."
  225. Molecular Neuropharmacology: A Foundation for Clinical Neuroscience (2nd izd.). New York : McGraw-Hill Medical. 2009. 323, 368. lpp. ISBN 978-0-07-148127-4. supervised use of stimulants at therapeutic doses may decrease risk of experimentation with drugs to self-medicate symptoms. Second, untreated ADHD may lead to school failure, peer rejection, and subsequent association with deviant peer groups that encourage drug misuse. ... amphetamines and methylphenidate are used in low doses to treat attention deficit hyperactivity disorder and in higher doses to treat narcolepsy (Chapter 12). Despite their clinical uses, these drugs are strongly reinforcing, and their long-term use at high doses is linked with potential addiction Ignorēts nezināms parametrs |veditors=; Ignorēts nezināms parametrs |vauthors=
  226. Levin, Frances R.; Choi, C. Jean; Pavlicova, Martina; Mariani, John J.; Mahony, Amy; Brooks, Daniel J.; Nunes, Edward V.; Grabowski, John (2018-07-01). "How treatment improvement in ADHD and cocaine dependence are related to one another: A secondary analysis". Drug and alcohol dependence 188: 135–140. doi:10.1016/j.drugalcdep.2018.03.043. ISSN 0376-8716. PMC 6158788. PMID 29775957.
  227. Weyandt, Lisa L.; Oster, Danielle R.; Marraccini, Marisa Ellen; Gudmundsdottir, Bergljot Gyda; Munro, Bailey A.; Rathkey, Emma S.; Mccallum, Alison (2016-10). "Prescription Stimulant Medication Misuse: Where Are We and Where Do We Go from Here?". Experimental and clinical psychopharmacology 24 (5): 400–414. doi:10.1037/pha0000093. ISSN 1064-1297. PMC 5113141. PMID 27690507.
  228. Molecular Neuropharmacology: A Foundation for Clinical Neuroscience (2nd izd.). New York : McGraw-Hill Medical. 2009. 323, 368. lpp. ISBN 978-0-07-148127-4. supervised use of stimulants at therapeutic doses may decrease risk of experimentation with drugs to self-medicate symptoms. Second, untreated ADHD may lead to school failure, peer rejection, and subsequent association with deviant peer groups that encourage drug misuse. ... amphetamines and methylphenidate are used in low doses to treat attention deficit hyperactivity disorder and in higher doses to treat narcolepsy (Chapter 12). Despite their clinical uses, these drugs are strongly reinforcing, and their long-term use at high doses is linked with potential addiction Ignorēts nezināms parametrs |veditors=; Ignorēts nezināms parametrs |vauthors=
  229. Oregon Health & Science University. Black box warnings of ADHD drugs approved by the US Food and Drug Administration. Portland, Oregon : United States National Library of Medicine, 2009. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 8. septembris. Skatīts: 2014. gada 17. janvāris. Ignorēts nezināms parametrs |url-status=
  230. National Institute for Health and Care Excellence. Attention deficit hyperactivity disorder: diagnosis and management. NICE Guideline, No. 87. London : National Guideline Centre (UK), 2019. ISBN 978-1-4731-2830-9. OCLC 1126668845.
  231. "Methylphenidate for attention deficit hyperactivity disorder (ADHD) in children and adolescents - assessment of adverse events in non-randomised studies". The Cochrane Database of Systematic Reviews 5: CD012069. May 2018. doi:10.1002/14651858.CD012069.pub2. PMC 6494554. PMID 29744873.
  232. 232,0 232,1 232,2 Shoptaw SJ, Ali R, red. (January 2009). "Treatment for amphetamine psychosis". The Cochrane Database of Systematic Reviews (1): CD003026. doi:10.1002/14651858.CD003026.pub3. PMC 7004251. PMID 19160215. "A minority of individuals who use amphetamines develop full-blown psychosis requiring care at emergency departments or psychiatric hospitals. In such cases, symptoms of amphetamine psychosis commonly include paranoid and persecutory delusions as well as auditory and visual hallucinations in the presence of extreme agitation. More common (about 18%) is for frequent amphetamine users to report psychotic symptoms that are sub-clinical and that do not require high-intensity intervention ...
    About 5–15% of the users who develop an amphetamine psychosis fail to recover completely (Hofmann 1983) ...
    Findings from one trial indicate use of antipsychotic medications effectively resolves symptoms of acute amphetamine psychosis."
  233. «Adderall XR Prescribing Information». United States Food and Drug Administration. Shire US Inc. December 2013. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. decembris. Skatīts: 2013. gada 30. decembris. Treatment-emergent psychotic or manic symptoms, e.g., hallucinations, delusional thinking, or mania in children and adolescents without prior history of psychotic illness or mania can be caused by stimulants at usual doses. ... In a pooled analysis of multiple short-term, placebo controlled studies, such symptoms occurred in about 0.1% (4 patients with events out of 3482 exposed to methylphenidate or amphetamine for several weeks at usual doses) of stimulant-treated patients compared to 0 in placebo-treated patients. Ignorēts nezināms parametrs |url-status=; Ignorēts nezināms parametrs |df=
  234. "Hallucinations and other psychotic symptoms associated with the use of attention-deficit/hyperactivity disorder drugs in children". Pediatrics 123 (2): 611–6. February 2009. doi:10.1542/peds.2008-0185. PMID 19171629.
  235. "To stop or not to stop? How long should medication treatment of attention-deficit hyperactivity disorder be extended?". European Neuropsychopharmacology 21 (8): 584–99. August 2011. doi:10.1016/j.euroneuro.2011.03.008. PMID 21530185.
  236. Carl Sherman, Ph.D. «Considering a Vacation from Your ADHD Medication?». ADDitude (en-US), 2006-10-06. Skatīts: 2021-07-08.
  237. Gajria, Kavita; Lu, Mei; Sikirica, Vanja; Greven, Peter; Zhong, Yichen; Qin, Paige; Xie, Jipan (2014-08-22). "Adherence, persistence, and medication discontinuation in patients with attention-deficit/hyperactivity disorder – a systematic literature review". Neuropsychiatric Disease and Treatment 10: 1543–1569. doi:10.2147/NDT.S65721. ISSN 1176-6328. PMC 4149449. PMID 25187718.
  238. "The adult psychiatrist's dilemma: psychostimulant use in attention deficit/hyperactivity disorder". Journal of Psychopharmacology 20 (5): 602–10. September 2006. doi:10.1177/0269881106061710. PMID 16478756.
  239. "Methylphenidate for attention deficit hyperactivity disorder (ADHD) in children and adolescents - assessment of adverse events in non-randomised studies". The Cochrane Database of Systematic Reviews 5: CD012069. May 2018. doi:10.1002/14651858.CD012069.pub2. PMC 6494554. PMID 29744873.
  240. National Collaborating Centre for Mental Health. Attention Deficit Hyperactivity Disorder: Diagnosis and Management of ADHD in Children, Young People and Adults. NICE Clinical Guidelines 72. Leicester : British Psychological Society, 2009. ISBN 978-1-85433-471-8. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 13. janvāris – caur NCBI Bookshelf. Ignorēts nezināms parametrs |url-status=
  241. "Effect of treatment modality on long-term outcomes in attention-deficit/hyperactivity disorder: a systematic review". PLOS ONE 10 (2): e0116407. February 2015. Bibcode 2015PLoSO..1016407A. doi:10.1371/journal.pone.0116407. PMC 4340791. PMID 25714373.
  242. "Efficacy and safety limitations of attention-deficit hyperactivity disorder pharmacotherapy in children and adults". CNS Drugs 23 Suppl 1: 21–31. 2009. doi:10.2165/00023210-200923000-00004. PMID 19621975.
  243. "A meta-analysis of behavioral treatments for attention-deficit/hyperactivity disorder". Clinical Psychology Review 29 (2): 129–40. March 2009. doi:10.1016/j.cpr.2008.11.001. PMID 19131150. "there is strong and consistent evidence that behavioral treatments are effective for treating ADHD."
  244. "Review of pediatric attention deficit/hyperactivity disorder for the general psychiatrist". The Psychiatric Clinics of North America 32 (1): 39–56. March 2009. doi:10.1016/j.psc.2008.10.001. PMID 19248915.
  245. Pl, Lopez; Fm, Torrente; A, Ciapponi; Ag, Lischinsky; M, Cetkovich-Bakmas; Ji, Rojas; M, Romano; Ff, Manes (2018-03-23). "Cognitive-behavioural Interventions for Attention Deficit Hyperactivity Disorder (ADHD) in Adults" (en). Cochrane Database of Systematic Reviews 3: CD010840. doi:10.1002/14651858.CD010840.pub2. PMC 6494390. PMID 29566425.
  246. "Evidence-based psychosocial treatments for children and adolescents with attention-deficit/hyperactivity disorder". Journal of Clinical Child and Adolescent Psychology 43 (4): 527–51. 2014. doi:10.1080/15374416.2013.850700. PMC 4025987. PMID 24245813.
  247. National Collaborating Centre for Mental Health. Attention Deficit Hyperactivity Disorder: Diagnosis and Management of ADHD in Children, Young People and Adults. NICE Clinical Guidelines 72. Leicester : British Psychological Society, 2009. ISBN 978-1-85433-471-8. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 13. janvāris – caur NCBI Bookshelf. Ignorēts nezināms parametrs |url-status=
  248. "Efficacy of neurofeedback treatment in ADHD: the effects on inattention, impulsivity and hyperactivity: a meta-analysis". Clinical EEG and Neuroscience 40 (3): 180–9. July 2009. doi:10.1177/155005940904000311. PMID 19715181.
  249. "Neurofeedback for Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder: Meta-Analysis of Clinical and Neuropsychological Outcomes From Randomized Controlled Trials". Journal of the American Academy of Child and Adolescent Psychiatry 55 (6): 444–55. June 2016. doi:10.1016/j.jaac.2016.03.007. PMID 27238063.
  250. "Practitioner Review: Current best practice in the use of parent training and other behavioural interventions in the treatment of children and adolescents with attention deficit hyperactivity disorder". Journal of Child Psychology and Psychiatry, and Allied Disciplines 59 (9): 932–947. September 2018. doi:10.1111/jcpp.12825. PMID 29083042.
  251. Bjornstad GJ, red. (April 2005). "Family therapy for attention-deficit disorder or attention-deficit/hyperactivity disorder in children and adolescents". The Cochrane Database of Systematic Reviews (2): CD005042. doi:10.1002/14651858.CD005042.pub2. PMID 15846741.
  252. Carol Turkington, Joseph Harris. [[[:Veidne:Google books]] «Attention deficit hyperactivity disorder (ADHD)»]. The Encyclopedia of the Brain and Brain Disorders. Infobase Publishing, 2009. 47. lpp. ISBN 978-1-4381-2703-3 – caur Google Books. Ignorēts nezināms parametrs |name-list-style=
  253. "The importance of friendship for youth with attention-deficit/hyperactivity disorder". Clinical Child and Family Psychology Review 13 (2): 181–98. June 2010. doi:10.1007/s10567-010-0067-y. PMC 2921569. PMID 20490677.
  254. Gentile, Julie P.; Atiq, Rafay (2006-8). "Psychotherapy for the Patient with Adult ADHD". Psychiatry (Edgmont) 3 (8): 31–35. ISSN 1550-5952. PMC 2957279. PMID 20963193.
  255. Rassovsky, Yuri; Alfassi, Tali (2019-01-09). "Attention Improves During Physical Exercise in Individuals With ADHD". Frontiers in Psychology 9. doi:10.3389/fpsyg.2018.02747. ISSN 1664-1078. PMC 6333702. PMID 30687193.
  256. Mehren, Aylin; Özyurt, Jale; Lam, Alexandra P.; Brandes, Mirko; Müller, Helge H. O.; Thiel, Christiane M.; Philipsen, Alexandra (2019-03-26). "Acute Effects of Aerobic Exercise on Executive Function and Attention in Adult Patients With ADHD". Frontiers in Psychiatry 10. doi:10.3389/fpsyt.2019.00132. ISSN 1664-0640. PMC 6443849. PMID 30971959.
  257. Zang, Yu (2019-11). "Impact of physical exercise on children with attention deficit hyperactivity disorders: Evidence through a meta-analysis" (en-US). Medicine 98 (46): e17980. doi:10.1097/MD.0000000000017980. ISSN 0025-7974.
  258. http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC1448497/
  259. Berwid, Olga G.; Halperin, Jeffrey M. (2012-10). "Emerging Support for a Role of Exercise in Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder Intervention Planning". Current psychiatry reports 14 (5): 543–551. doi:10.1007/s11920-012-0297-4. ISSN 1523-3812. PMC 3724411. PMID 22895892.
  260. Den Heijer, Anne E.; Groen, Yvonne; Tucha, Lara; Fuermaier, Anselm B. M.; Koerts, Janneke; Lange, Klaus W.; Thome, Johannes; Tucha, Oliver (2017). "Sweat it out? The effects of physical exercise on cognition and behavior in children and adults with ADHD: a systematic literature review". Journal of Neural Transmission 124 (Suppl 1): 3–26. doi:10.1007/s00702-016-1593-7. ISSN 0300-9564. PMC 5281644. PMID 27400928.
  261. Kamp, Carolin Friederike; Sperlich, Billy; Holmberg, Hans-Christer (2014). "Exercise reduces the symptoms of attention-deficit/hyperactivity disorder and improves social behaviour, motor skills, strength and neuropsychological parameters". Acta Paediatrica 103 (7): 709–714.
  262. Rommel, Anna-Sophie; Halperin, Jeffrey M.; Mill, Jonathan; Asherson, Philip; Kuntsi, Jonna (2013-9). "Protection from genetic diathesis in ADHD: Possible complementary roles of exercise". Journal of the American Academy of Child and Adolescent Psychiatry 52 (9): 900–910. doi:10.1016/j.jaac.2013.05.018. ISSN 0890-8567. PMC 4257065. PMID 23972692.
  263. «ADHD Medication, Treatment & Stimulant Therapy». Cleveland Clinic. Skatīts: 2021-07-12.
  264. «ADHD Medications & Side Effects». WebMD (angļu). Skatīts: 2021-07-12.
  265. «Prescription Stimulants Affect People With ADHD Differently». archives.drugabuse.gov (angļu). 2012-11-01. Skatīts: 2021-07-12.
  266. «Zaudējis spēku - Noteikumi par Latvijā kontrolējamajām narkotiskajām vielām, psihotropajām vielām un prekursoriem». LIKUMI.LV (latviešu). Skatīts: 2021-07-12.
  267. 267,0 267,1 National Institute for Health and Care Excellence. Attention deficit hyperactivity disorder: diagnosis and management. NICE Guideline, No. 87. London : National Guideline Centre (UK), 2019. ISBN 978-1-4731-2830-9. OCLC 1126668845.
  268. «Canadian ADHD Practice Guidelines». Canadian ADHD Alliance. Skatīts: 2011. gada 4. februāris.
  269. National Collaborating Centre for Mental Health. Attention Deficit Hyperactivity Disorder: Diagnosis and Management of ADHD in Children, Young People and Adults. NICE Clinical Guidelines 72. Leicester : British Psychological Society, 2009. ISBN 978-1-85433-471-8. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 13. janvāris – caur NCBI Bookshelf. Ignorēts nezināms parametrs |url-status=
  270. «Methylphenidate HCl Oral: Uses, Side Effects, Interactions, Pictures, Warnings & Dosing - WebMD». www.webmd.com (angļu). Skatīts: 2021-07-11.
  271. Corinne Verghese, Sara Abdijadid. StatPearls. Treasure Island (FL) : StatPearls Publishing, 2021.
  272. Rubia, Katya; Halari, Rozmin; Cubillo, Ana; Mohammad, Abdul-Majeed; Brammer, Mick; Taylor, Eric (2009-12). "Methylphenidate normalises activation and functional connectivity deficits in attention and motivation networks in medication-naïve children with ADHD during a rewarded continuous performance task". Neuropharmacology 57 (7-8): 640–652. doi:10.1016/j.neuropharm.2009.08.013. ISSN 1873-7064. PMID 19715709.
  273. Güven, Ayşegül; Altinkaynak, Miray; Dolu, Nazan; Demirci, Esra; Özmen, Sevgi; İzzetoğlu, Meltem; Pektaş, Ferhat (2019-3). "Effects of Methylphenidate on Reaction Time in Children with Attention Deficit / Hyperactivity Disorder". Archives of Neuropsychiatry 56 (1): 27–31. doi:10.29399/npa.22873. ISSN 1300-0667. PMC 6427077. PMID 30911234.
  274. van der Meere, J. J.; Shalev, R. S.; Borger, N.; Wiersema, J. R. (2009-11). "Methylphenidate, interstimulus interval, and reaction time performance of children with attention deficit/hyperactivity disorder: a pilot study". Child Neuropsychology: A Journal on Normal and Abnormal Development in Childhood and Adolescence 15 (6): 554–566. doi:10.1080/09297040902758803. ISSN 1744-4136. PMID 19296298.
  275. Fuermaier, Anselm B. M.; Tucha, Lara; Koerts, Janneke; Weisbrod, Matthias; Lange, Klaus W.; Aschenbrenner, Steffen; Tucha, Oliver (2017-05). "Effects of methylphenidate on memory functions of adults with ADHD". Applied Neuropsychology. Adult 24 (3): 199–211. doi:10.1080/23279095.2015.1124108. ISSN 2327-9109. PMID 27088304.
  276. Gorman, Erin B.; Klorman, Rafael; Thatcher, Joan E.; Borgstedt, Agneta D. (2006-07). "Effects of methylphenidate on subtypes of attention-deficit/hyperactivity disorder". Journal of the American Academy of Child and Adolescent Psychiatry 45 (7): 808–816. doi:10.1097/01.chi.0000214191.57993.dd. ISSN 0890-8567. PMID 16832317.
  277. Solanto, Mary; Newcorn, Jeffrey; Vail, Lucia; Gilbert, Sharone; Ivanov, Iliyan; Lara, Regina (2009-12). "Stimulant Drug Response in the Predominantly Inattentive and Combined Subtypes of Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder". Journal of Child and Adolescent Psychopharmacology 19 (6): 663–671. doi:10.1089/cap.2009.0033. ISSN 1044-5463. PMC 2830210. PMID 20035584.
  278. Beery, Susan H.; Quay, Herbert C.; Pelham, William E. (2017-01-01). "Differential Response to Methylphenidate in Inattentive and Combined Subtype ADHD" (en). Journal of Attention Disorders 21 (1): 62–70. doi:10.1177/1087054712469256. ISSN 1087-0547.
  279. Wang, Gene-Jack; Volkow, Nora; Wigal, Timothy; Kollins, Scott; Newcorn, Jeffrey; Telang, Frank; Logan, Jean; Wong, Christopher et al. (2010-05-01). "Tolerance to the dopaminergic effects of methylphenidate in adults with ADHD after one-year treatment with methylphenidate" (en). Journal of Nuclear Medicine 51 (supplement 2): 329–329. ISSN 0161-5505.
  280. Ross, Donald C.; Fischhoff, Joseph; Davenport, Barbara (2002-01-01). "Treatment of ADHD When Tolerance to Methylphenidate Develops". Psychiatric Services 53 (1): 102–102. doi:10.1176/appi.ps.53.1.102. ISSN 1075-2730.
  281. Swanson, J.; Gupta, S.; Guinta, D.; Flynn, D.; Agler, D.; Lerner, M.; Williams, L.; Shoulson, I. et al. (1999-09). "Acute tolerance to methylphenidate in the treatment of attention deficit hyperactivity disorder in children". Clinical Pharmacology and Therapeutics 66 (3): 295–305. doi:10.1016/S0009-9236(99)70038-X. ISSN 0009-9236. PMID 10511066.
  282. Wang, G.-J.; Volkow, N.; Wigal, T.; Kollins, S.; Newcorn, J.; Telang, F.; Logan, J.; Wong, C. et al. (2009-05-01). "Chronic treatment with methylphenidate increases dopamine transporter density in patients with attention deficit hyperactive disorder" (en). Journal of Nuclear Medicine 50 (supplement 2): 1283–1283. ISSN 0161-5505.
  283. Konrad, Kerstin; Neufang, Susanne; Fink, Gereon R.; Herpertz-Dahlmann, Beate (2007-12). "Long-term effects of methylphenidate on neural networks associated with executive attention in children with ADHD: results from a longitudinal functional MRI study". Journal of the American Academy of Child and Adolescent Psychiatry 46 (12): 1633–1641. doi:10.1097/chi.0b013e318157cb3b. ISSN 0890-8567. PMID 18030085.
  284. Grund, Thorsten; Lehmann, Konrad; Bock, Nathalie; Rothenberger, Aribert; Teuchert-Noodt, Gertraud (2006-01-10). "Influence of methylphenidate on brain development – an update of recent animal experiments". Behavioral and Brain Functions 2: 2. doi:10.1186/1744-9081-2-2. ISSN 1744-9081. PMC 1363724. PMID 16403217.
  285. Pauly, Vanessa; Frauger, Elisabeth; Lepelley, Magalie; Mallaret, Michel; Boucherie, Quentin; Micallef, Joëlle (2018-6). "Patterns and profiles of methylphenidate use both in children and adults". British Journal of Clinical Pharmacology 84 (6): 1215–1227. doi:10.1111/bcp.13544. ISSN 0306-5251. PMC 5980540. PMID 29512177.
  286. Morton, W. Alexander; Stockton, Gwendolyn G. (2000-10). "Methylphenidate Abuse and Psychiatric Side Effects". Primary Care Companion to The Journal of Clinical Psychiatry 2 (5): 159–164. ISSN 1523-5998. PMID 15014637.
  287. «Side Effects of Ritalin (Methylphenidate Hcl), Warnings, Uses». RxList (angļu). Skatīts: 2021-07-12.
  288. Hollis, Chris; Chen, Qi; Chang, Zheng; Quinn, Patrick D.; Viktorin, Alexander; Lichtenstein, Paul; D'Onofrio, Brian; Landén, Mikael et al. (2019-08-01). "Methylphenidate and the risk of psychosis in adolescents and young adults: a population-based cohort study" (English). The Lancet Psychiatry 6 (8): 651–658. doi:10.1016/S2215-0366(19)30189-0. ISSN 2215-0366. PMID 31221557.
  289. Chappuy, Mathieu; Boulanger, Antoine; Nourredine, Mikail; Fourneret, Pierre; Rolland, Benjamin (2020-01-01). "Disparate regulatory status of methylphenidate for adults with ADHD across Europe" (English). The Lancet Psychiatry 7 (1): e1–e2. doi:10.1016/S2215-0366(19)30482-1. ISSN 2215-0366. PMID 31860460.
  290. «Amphetamine | Side Effects, Dosage, Uses, and More». Healthline (angļu). 2018-02-22. Skatīts: 2021-07-12.
  291. «Amphetamines probably the best first-choice treatment for adults with ADHD». NIHR Evidence (en-GB). Skatīts: 2021-07-12.
  292. Castells, Xavier; Blanco‐Silvente, Lídia; Cunill, Ruth (2018-08-09). "Amphetamines for attention deficit hyperactivity disorder (ADHD) in adults". The Cochrane Database of Systematic Reviews 2018 (8). doi:10.1002/14651858.CD007813.pub3. ISSN 1469-493X. PMC 6513464. PMID 30091808.
  293. «Recreational Use of Ritalin on College Campuses | Office of Justice Programs». www.ojp.gov. Skatīts: 2021-07-12.
  294. Ķīvīte-Urtāne A., Civjāne L., Isajeva L., Kaupe R., Vanaga—Arāja D., Veisberga L.(2019). Narkotiku lietošanas paradumi un tendences Latvijā. Narkotiku lietotāju kohortas pētījuma 11.posma rezultāti. Rīga:Slimību profilakses un kontroles centrs, DIA+LOGS
  295. Levin, E. D.; Conners, C. K.; Sparrow, E.; Hinton, S. C.; Erhardt, D.; Meck, W. H.; Rose, J. E.; March, J. (1996-01). "Nicotine effects on adults with attention-deficit/hyperactivity disorder". Psychopharmacology 123 (1): 55–63. doi:10.1007/BF02246281. ISSN 0033-3158. PMID 8741955.
  296. «Nicotine, ADHD, And The Links Between Them | Betterhelp». www.betterhelp.com (angļu). Skatīts: 2021-07-12.
  297. Biederman, Joseph; Swanson, James M.; Wigal, Sharon B.; Kratochvil, Christopher J.; Boellner, Samuel W.; Earl, Craig Q.; Jiang, John; Greenhill, L. (2005-12). "Efficacy and safety of modafinil film-coated tablets in children and adolescents with attention-deficit/hyperactivity disorder: results of a randomized, double-blind, placebo-controlled, flexible-dose study". Pediatrics 116 (6): e777–784. doi:10.1542/peds.2005-0617. ISSN 1098-4275. PMID 16322134.
  298. Rugino, Thomas (2007-6). "A review of modafinil film-coated tablets for attention-deficit/hyperactivity disorder in children and adolescents". Neuropsychiatric Disease and Treatment 3 (3): 293–301. ISSN 1176-6328. PMC 2654790. PMID 19300563.
  299. «Strattera (atomoxetine) Capsules for Oral Use». DailyMed.gov. Eli Lilly and Company. 2020. gada 29. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 7. jūnijs. Skatīts: 2020. gada 26. februāris. Ignorēts nezināms parametrs |url-status=; Ignorēts nezināms parametrs |df=
  300. «Strattera lietošanas instrukcija un informācija». zalulietosanasinstrukcija.lv (latviešu). Skatīts: 2021-07-12.
  301. 301,0 301,1 «Strattera (atomoxetine hydrochloride)». TGA eBusiness Services. Eli Lilly Australia Pty. Limited. 2013. gada 21. augusts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 6. aprīlis. Skatīts: 2013. gada 10. novembris. Ignorēts nezināms parametrs |url-status=; Ignorēts nezināms parametrs |df=
  302. "Atomoxetine is a second-line medication treatment option for ADHD". Evidence-Based Mental Health 17 (4): 108. November 2014. doi:10.1136/eb-2014-101805. PMID 25165169.
  303. Kooij, JJS. Adult ADHD Diagnostic Assessment and Treatment. Springer London, 2013. ISBN 978-1-4471-4137-2. doi:10.1007/978-1-4471-4138-9. Ignorēts nezināms parametrs |s2cid=
  304. "A systematic review of combination therapy with stimulants and atomoxetine for attention-deficit/hyperactivity disorder, including patient characteristics, treatment strategies, effectiveness, and tolerability". Journal of Child and Adolescent Psychopharmacology 23 (3): 179–93. April 2013. doi:10.1089/cap.2012.0093. PMC 3696926. PMID 23560600.
  305. «NIMH » Attention Deficit Hyperactivity Disorder». NIMH » Home. Veidne:NIMH. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016-12-25. Skatīts: 2018-07-21. Ignorēts nezināms parametrs |url-status=
  306. «NIMH » Mental Health Medications». NIMH » Home. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 6. aprīlis. Skatīts: 2019-05-17. Ignorēts nezināms parametrs |df=; Ignorēts nezināms parametrs |url-status=
  307. «Strattera Side Effects: Common, Severe, Long Term». Drugs.com (angļu). Skatīts: 2021-07-12.
  308. «Common and Rare Side Effects for Strattera oral». www.webmd.com. Skatīts: 2021-07-12.
  309. «Pros and Cons of Using Strattera - Medication - ADHD». www.healthcentral.com. Skatīts: 2021-07-12.
  310. Upadhyaya, Himanshu P.; Desaiah, Durisala; Schuh, Kory J.; Bymaster, Frank P.; Kallman, Mary J.; Clarke, David O.; Durell, Todd M.; Trzepacz, Paula T. et al. (2013). "A review of the abuse potential assessment of atomoxetine: a nonstimulant medication for attention-deficit/hyperactivity disorder". Psychopharmacology 226 (2): 189–200. doi:10.1007/s00213-013-2986-z. ISSN 0033-3158. PMC 3579642. PMID 23397050.
  311. "How effective are drug treatments for children with ADHD at improving on-task behaviour and academic achievement in the school classroom? A systematic review and meta-analysis". European Child & Adolescent Psychiatry 22 (4): 203–16. April 2013. doi:10.1007/s00787-012-0346-x. PMID 23179416.
  312. «Atomoxetine Sandoz lietošanas instrukcija un informācija». zalulietosanasinstrukcija.lv (latviešu). Skatīts: 2021-07-12.
  313. Yanofski, Jason (2010-6). "The Dopamine Dilemma". Psychiatry (Edgmont) 7 (6): 18–23. ISSN 1550-5952. PMC 2898838. PMID 20622942.
  314. «Antipsychotics for Children With ADHD Should Be a Last Resort». Pharmacy Times. Skatīts: 2021-07-12.
  315. Markham Heid. «Antidepressants for Adult ADHD». WebMD (angļu). Skatīts: 2021-07-12.
  316. «Is there an ADHD spectrum?». www.understood.org (angļu). Skatīts: 2021-07-11.
  317. Rafi Letzter. «What it's like to live with ADHD so severe it feels like 'brain fog'». Business Insider (en-US). Skatīts: 2021-07-11.
  318. Kent, Kristine M.; Pelham, William E.; Molina, Brooke S. G.; Sibley, Margaret H.; Waschbusch, Daniel A.; Yu, Jihnhee; Gnagy, Elizabeth M.; Biswas, Aparajita et al. (2011-4). "The Academic Experience of Male High School Students with ADHD". Journal of abnormal child psychology 39 (3): 451–462. doi:10.1007/s10802-010-9472-4. ISSN 0091-0627. PMC 3068222. PMID 21103923.
  319. «The Impact of ADHD on Learning». News-Medical.net (angļu). 2018-06-04. Skatīts: 2021-07-12.
  320. «College Students With ADHD Have Lower Grades, Higher Dropout Rates». Consumer Health News | HealthDay (angļu). 2021-03-03. Skatīts: 2021-07-12.
  321. «Research finds college students with ADHD are likely to experience significant challenges». ScienceDaily (angļu). Skatīts: 2021-07-12.
  322. Kuriyan, Aparajita B.; Pelham, William E.; Molina, Brooke S. G.; Waschbusch, Daniel A.; Gnagy, Elizabeth M.; Sibley, Margaret H.; Babinski, Dara E.; Walther, Christine et al. (2013-1). "Young Adult Educational and Vocational Outcomes of Children Diagnosed with ADHD". Journal of abnormal child psychology 41 (1): 27–41. doi:10.1007/s10802-012-9658-z. ISSN 0091-0627. PMC 3505256. PMID 22752720.
  323. Biederman, Joseph; Faraone, Stephen V. (2006-07-19). "The Effects of Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder on Employment and Household Income". Medscape General Medicine 8 (3): 12. ISSN 1531-0132. PMC 1781280. PMID 17406154.
  324. Jangmo, Andreas; Kuja-Halkola, Ralf; Pérez-Vigil, Ana; Almqvist, Catarina; Bulik, Cynthia M.; D’Onofrio, Brian; Lichtenstein, Paul; Ahnemark, Ewa et al. (2021.17.3). "Attention-deficit/hyperactivity disorder and occupational outcomes: The role of educational attainment, comorbid developmental disorders, and intellectual disability" (en). PLOS ONE 16 (3): e0247724. doi:10.1371/journal.pone.0247724. ISSN 1932-6203. PMC PMC7968636. PMID 33730071.
  325. «Impact of ADHD at Work | ADHD At Work» (en-US). 2016-07-09. Skatīts: 2021-07-12.
  326. Palmini, Andre (2008). [https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5619157/ "Professionally successful adults with attention-deficit/hyperactivity disorder (ADHD): Compensation strategies and subjective effects of pharmacological treatment"]. Dementia & Neuropsychologia 2 (1): 63–70. doi:10.1590/S1980-57642009DN20100013. ISSN 1980-5764. PMC 5619157. PMID 29213543.
  327. Zulauf, Courtney A.; Sprich, Susan E.; Safren, Steven A.; Wilens, Timothy E. (2014-3). "The Complicated Relationship Between Attention Deficit/Hyperactivity Disorder and Substance Use Disorders". Current psychiatry reports 16 (3): 436. doi:10.1007/s11920-013-0436-6. ISSN 1523-3812. PMC 4414493. PMID 24526271.
  328. «Medications Reduce Incidence of Substance Abuse Among ADHD Patients». archives.drugabuse.gov (angļu). 1999-11-01. Skatīts: 2021-07-11.
  329. Gehricke, Jean-G.; Whalen, Carol K.; Jamner, Larry D.; Wigal, Tim L.; Steinhoff, Kenneth (2006-02). "The reinforcing effects of nicotine and stimulant medication in the everyday lives of adult smokers with ADHD: A preliminary examination". Nicotine & Tobacco Research: Official Journal of the Society for Research on Nicotine and Tobacco 8 (1): 37–47. doi:10.1080/14622200500431619. ISSN 1462-2203. PMID 16497598.
  330. Liebrenz, Michael; Frei, Anja; Fisher, Carl Erik; Gamma, Alex; Buadze, Anna; Eich, Dominique (2014-05-16). "Adult attention-deficit/hyperactivity disorder and nicotine use: a qualitative study of patient perceptions". BMC Psychiatry 14 (1): 141. doi:10.1186/1471-244X-14-141. ISSN 1471-244X. PMC PMC4037284. PMID 24885526.
  331. Levin, E. D.; Conners, C. K.; Sparrow, E.; Hinton, S. C.; Erhardt, D.; Meck, W. H.; Rose, J. E.; March, J. (1996-01). "Nicotine effects on adults with attention-deficit/hyperactivity disorder". Psychopharmacology 123 (1): 55–63. doi:10.1007/BF02246281. ISSN 0033-3158. PMID 8741955.
  332. BİLGİ, Bülent; AKSOY, Umut Mert; ŞAHMELİKOĞLU ONUR, Özge; MANER, Ayşe Fulya (2017-12). "Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder and Nicotine Dependence in Adults". Archives of Neuropsychiatry 54 (4): 322–327. doi:10.5152/npa.2017.15882. ISSN 1300-0667. PMC 5758075. PMID 29321705.
  333. Amy Norton. «ADHD tied to more severe nicotine dependence». Reuters (angļu), 2008-10-30. Skatīts: 2021-07-11.
  334. University of California, Irvine (2011-09-01). Nicotine and Behavioral Regulation in Adult ADHD.
  335. Lambert, N. M.; Hartsough, C. S. (1998-11). "Prospective study of tobacco smoking and substance dependencies among samples of ADHD and non-ADHD participants". Journal of Learning Disabilities 31 (6): 533–544. doi:10.1177/002221949803100603. ISSN 0022-2194. PMID 9813951.
  336. Winhusen, Theresa M.; Somoza, Eugene C.; Brigham, Gregory S.; Liu, David S.; Green, Carla A.; Covey, Lirio S.; Croghan, Ivana T.; Adler, Lenard A. et al. (2010-12). "Impact of attention-deficit/hyperactivity disorder (ADHD) treatment on smoking cessation intervention in ADHD smokers: a randomized, double-blind, placebo-controlled trial". The Journal of Clinical Psychiatry 71 (12): 1680–1688. doi:10.4088/JCP.09m05089gry. ISSN 1555-2101. PMC 3151610. PMID 20492837.
  337. «The Truth About ADHD and Addiction». ADDitude (en-US). 2007-01-31. Skatīts: 2021-07-11.
  338. Waluk, O. R.; Youssef, G. J.; Dowling, N. A. (2016-06). "The Relationship Between Problem Gambling and Attention Deficit Hyperactivity Disorder". Journal of Gambling Studies 32 (2): 591–604. doi:10.1007/s10899-015-9564-8. ISSN 1573-3602. PMID 26271807.
  339. "Clinical approaches to treatment of Internet addiction" (en). Pharmacological Reports 66 (2): 187–191. 2014-04-01. doi:10.1016/j.pharep.2013.10.001. ISSN 1734-1140.
  340. Stone, Richard (2009-06-26). "China Reins in Wilder Impulses in Treatment of ‘Internet Addiction’" (en). Science 324 (5935): 1630–1631. doi:10.1126/science.324_1630. ISSN 0036-8075. PMID 19556477.
  341. Young, S.; Moss, D.; Sedgwick, O.; Fridman, M.; Hodgkins, P. (2015-1). [https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4301200/ "A meta-analysis of the prevalence of attention deficit hyperactivity disorder in incarcerated populations"]. Psychological Medicine 45 (2): 247–258. doi:10.1017/S0033291714000762. ISSN 0033-2917. PMC 4301200. PMID 25066071.
  342. Farooq, Romana (2016). "Prevalence of adult ADHD in an all-female prison unit". Griffith University.
  343. Fletcher, Jason; Wolfe, Barbara (2009-9). "Long-term Consequences of Childhood ADHD on Criminal Activities". The Journal of Mental Health Policy and Economics 12 (3): 119–138. ISSN 1091-4358. PMC 3398051. PMID 19996475.
  344. «ADHD testing after 'impulsive crime' arrests should be mandatory, MPs say». BBC News (en-GB). 2019-03-06. Skatīts: 2021-07-11.
  345. «ADHD treatment 'may reduce risk of criminal behaviour'». BBC News (en-GB). 2012-11-22. Skatīts: 2021-07-11.
  346. «What is the risk of criminal activity for patients receiving medication for attention deficit hyperactivity disorder?». www.medscape.com. Skatīts: 2021-07-11.
  347. Engelhardt, Paul E.; Nobes, Gavin; Pischedda, Sophie (2019-06-02). "The Relationship between Adult Symptoms of Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder and Criminogenic Cognitions". Brain Sciences 9 (6). doi:10.3390/brainsci9060128. ISSN 2076-3425. PMC 6627881. PMID 31159467.
  348. «ADHD and a Pathway Toward Criminality: Preventing Trouble Before It Begins». CHADD (en-US). Skatīts: 2021-07-11.
  349. García, Trinidad; Rodríguez, Celestino; Rodríguez, Javier; Suarez, Asunción Fernández; Richarte, Vanesa; Ramos-Quiroga, J. Antoni (2018-12-17). "Psychosocial Profiles of Adults with ADHD: A Comparative Study of Prison and Outpatient Psychiatric Samples" (en). European Journal of Psychology Applied to Legal Context 11 (1): 41–49. doi:10.5093/ejpalc2018a14. ISSN 1889-1861.
  350. «Go directly to jail, do not pass ‘Go,’ …». CHADD (en-US). Skatīts: 2021-07-11.
  351. Berryessa, Colleen M. (2017-03-01). "Attention, reward, and inhibition: symptomatic features of ADHD and issues for offenders in the criminal justice system" (en). ADHD Attention Deficit and Hyperactivity Disorders 9 (1): 5–10. doi:10.1007/s12402-016-0203-8. ISSN 1866-6647.
  352. Eme, Robert (2017-06-20). "Longitudinal Studies of Antisocial Outcome in Individuals with Childhood Attention Deficit Hyperactivity Disorder" (en). Journal of Psychiatry and Psychiatric Disorders 1 (3): 180–189.[novecojusi saite]
  353. Storebø, Ole Jakob; Simonsen, Erik (2016-10-01). "The Association Between ADHD and Antisocial Personality Disorder (ASPD): A Review" (en). Journal of Attention Disorders 20 (10): 815–824. doi:10.1177/1087054713512150. ISSN 1087-0547.
  354. Cavallina, Clarissa; Pazzagli, Chiara; Ghiglieri, Veronica; Mazzeschi, Claudia (2015). "Attachment and parental reflective functioning features in ADHD: enhancing the knowledge on parenting characteristics" (English). Frontiers in Psychology 6. doi:10.3389/fpsyg.2015.01313. ISSN 1664-1078.
  355. Schilpzand, Elizabeth J.; Sciberras, Emma; Alisic, Eva; Efron, Daryl; Hazell, Philip; Jongeling, Brad; Anderson, Vicki; Nicholson, Jan M. (2018-06). "Trauma exposure in children with and without ADHD: prevalence and functional impairment in a community-based study of 6-8-year-old Australian children". European Child & Adolescent Psychiatry 27 (6): 811–819. doi:10.1007/s00787-017-1067-y. ISSN 1435-165X. PMID 29086104.
  356. «8 Contributing Factors to Psychopathy and Sociopathy». Psych Central (angļu). 2017-08-02. Skatīts: 2021-07-12.
  357. Chang, Zheng; Lichtenstein, Paul; D’Onofrio, Brian M.; Sjölander, Arvid; Larsson, Henrik (2014-03-01). "Serious transport accidents in adults with ADHD, and the effect of medication: A population based study". JAMA psychiatry 71 (3): 319–325. doi:10.1001/jamapsychiatry.2013.4174. ISSN 2168-622X. PMC 3949159. PMID 24477798.
  358. Barkley, Russell A.; Cox, Daniel (2007). "A review of driving risks and impairments associated with attention-deficit/hyperactivity disorder and the effects of stimulant medication on driving performance". Journal of Safety Research 38 (1): 113–128. doi:10.1016/j.jsr.2006.09.004. ISSN 0022-4375. PMID 17303170.
  359. Susan Scutti CNN. «Medication slashes crash risk for drivers with ADHD, study finds». CNN. Skatīts: 2021-07-12.
  360. Farouki, Kamal El; Lagarde, Emmanuel; Orriols, Ludivine; Bouvard, Manuel-Pierre; Contrand, Benjamin; Galéra, Cédric (2014.23.12). "The Increased Risk of Road Crashes in Attention Deficit Hyperactivity Disorder (ADHD) Adult Drivers: Driven by Distraction? Results from a Responsibility Case-Control Study" (en). PLOS ONE 9 (12): e115002. doi:10.1371/journal.pone.0115002. ISSN 1932-6203. PMC PMC4275204. PMID 25536069.
  361. Groom, Madeleine J.; van Loon, Editha; Daley, David; Chapman, Peter; Hollis, Chris (2015-07-28). "Driving behaviour in adults with attention deficit/hyperactivity disorder". BMC Psychiatry 15 (1): 175. doi:10.1186/s12888-015-0566-y. ISSN 1471-244X. PMC PMC4515938. PMID 26216345.
  362. «Teens with ADHD More at Risk of a Car Accident». Healthline (angļu). 2019-05-20. Skatīts: 2021-07-12.
  363. Aduen, Paula A.; Cox, Daniel J.; Fabiano, Gregory A.; Garner, Annie A.; Kofler, Michael J. (2019-6). "Expert Recommendations for Improving Driving Safety for Teens and Adult Drivers with ADHD". The ADHD report 27 (4): 8–14. doi:10.1521/adhd.2019.27.4.8. ISSN 1065-8025. PMC 6701848. PMID 31431797.
  364. Shoham, Rachel; Sonuga-Barke, Edmund J. S.; Aloni, Hamutal; Yaniv, Ilan; Pollak, Yehuda (2016-10-11). "ADHD-associated risk taking is linked to exaggerated views of the benefits of positive outcomes" (en). Scientific Reports 6 (1): 34833. doi:10.1038/srep34833. ISSN 2045-2322.
  365. "ADHD and accidents over the life span – A systematic review" (en). Neuroscience & Biobehavioral Reviews 125: 582–591. 2021-06-01. doi:10.1016/j.neubiorev.2021.02.002. ISSN 0149-7634.
  366. Hodgkins, Paul; Montejano, Leslie; Sasané, Rahul; Huse, Dan (2011). "Risk of Injury Associated With Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder in Adults Enrolled in Employer-Sponsored Health Plans: A Retrospective Analysis". The Primary Care Companion to CNS Disorders 13 (2). doi:10.4088/PCC.10m01031. ISSN 2155-7772. PMC 3184594. PMID 21977357.
  367. London, Andrew S.; Landes, Scott D. (2016-09). "Attention Deficit Hyperactivity Disorder and adult mortality". Preventive Medicine 90: 8–10. doi:10.1016/j.ypmed.2016.06.021. ISSN 1096-0260. PMID 27343403.
  368. Julia Belluz. «A new study shows there's a strong link between ADHD and premature death». Vox (angļu), 2015-02-25. Skatīts: 2021-07-12.
  369. Plessen, Kerstin J.; Bansal, Ravi; Zhu, Hongtu; Whiteman, Ronald; Amat, Jose; Quackenbush, Georgette A.; Martin, Laura; Durkin, Kathleen et al. (2006-7). "Hippocampus and Amygdala Morphology in Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder". Archives of general psychiatry 63 (7): 795–807. doi:10.1001/archpsyc.63.7.795. ISSN 0003-990X. PMC 2367150. PMID 16818869.
  370. Posner, Jonathan; Nagel, Bonnie J.; Maia, Tiago V.; Mechling, Anna; Oh, Milim; Wang, Zhishun; Peterson, Bradley S. (2011-8). "Abnormal Amygdalar Activation and Connectivity in Adolescents With Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder". Journal of the American Academy of Child and Adolescent Psychiatry 50 (8): 828–837.e3. doi:10.1016/j.jaac.2011.05.010. ISSN 0890-8567. PMC 3155780. PMID 21784302.
  371. Coutinho, Thales Vianna; Reis, Samara Passos Santos; Silva, Antonio Geraldo da; Miranda, Debora Marques; Malloy-Diniz, Leandro Fernandes (2018). "Deficits in Response Inhibition in Patients with Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder: The Impaired Self-Protection System Hypothesis" (English). Frontiers in Psychiatry 8. doi:10.3389/fpsyt.2017.00299. ISSN 1664-0640.
  372. Danny Bonvissuto. «How to Curb Impulsive Speech for Adults with ADHD». WebMD (angļu). Skatīts: 2021-07-11.
  373. S, y Maynard, M.S. «Open Mouth, Insert Foot». ADDitude (en-US), 2006-10-06. Skatīts: 2021-07-11.
  374. «Speech and Language Therapy for Attention Deficit Hyperactivity Disorder | Attention Deficit Hyperactivity Disorder | Conditions | ASD clinic.co.uk | Social, behavioural & communication therapy». www.asdclinic.co.uk. Skatīts: 2021-07-11.
  375. «What is Cluttering?». speech IRL (en-US). 2019-07-11. Skatīts: 2021-07-11.
  376. Michele Novotni, Ph.D. «Texts Gone Wild: ADHD and Digital Impulsivity». ADDitude (en-US), 2012-02-13. Skatīts: 2021-07-11.
  377. Larry Silver, M.D. «"Did I Just Tweet That?"». ADDitude (en-US), 2013-04-16. Skatīts: 2021-07-11.
  378. Druker, Kerianne; Hennessey, Neville; Mazzucchelli, Trevor; Beilby, Janet (2019-03). "Elevated attention deficit hyperactivity disorder symptoms in children who stutter". Journal of Fluency Disorders 59: 80–90. doi:10.1016/j.jfludis.2018.11.002. ISSN 1873-801X. PMID 30477807.
  379. Healey, E. Charles; Reid, Robert (2003). "ADHD and stuttering: a tutorial". Journal of Fluency Disorders 28 (2): 79–92; quiz 93. doi:10.1016/s0094-730x(03)00021-4. ISSN 0094-730X. PMID 12809746.
  380. Leslie Josel. «Q: My ADHD Brain Moves Too Fast for Public Speaking». ADDitude (en-US), 2020-03-17. Skatīts: 2021-07-11.
  381. Andreou, Georgia; Trott, Kate (2013-12). "Verbal fluency in adults diagnosed with attention-deficit hyperactivity disorder (ADHD) in childhood". Attention Deficit and Hyperactivity Disorders 5 (4): 343–351. doi:10.1007/s12402-013-0112-z. ISSN 1866-6647. PMID 23749309.
  382. Michele Novotni, Ph.D. «Are You Listening?». ADDitude (en-US), 2007-03-07. Skatīts: 2021-07-11.
  383. «How Adults with ADHD Can Become Better Listeners». Psych Central (angļu). 2014-03-31. Skatīts: 2021-07-11.
  384. «The difference between auditory processing disorder and ADHD». www.understood.org (angļu). Skatīts: 2021-07-11.
  385. «How ADHD Amplifies Emotions». ADDitude (en-US). 2018-02-15. Skatīts: 2021-07-11.
  386. Daniel Amen, M.D. «Why We Crave the Drama That Sabotages Relationships». ADDitude (en-US), 2014-07-23. Skatīts: 2021-07-11.
  387. Hope Cristol. «Dating and Making Friends When You Have ADHD». WebMD (angļu). Skatīts: 2021-07-11.
  388. «Accepting Yourself ADHD and All: Rejection Sensitive Dysphoria». NCLD (en-US). 2021-01-20. Skatīts: 2021-07-11.
  389. «Rejection Sensitivity and ADHD: Boston Neurobehavioral Associates: Psychiatry». www.bostonneurobehavioral.com (angļu). Skatīts: 2021-07-11.
  390. «ADHD and relationships: What to expect, and how to make it work». www.medicalnewstoday.com (angļu). 2021-03-24. Skatīts: 2021-07-11.
  391. «Studies find individuals with ADHD have communicative difficulty». Waterloo News (angļu). 2014-01-29. Skatīts: 2021-07-11.
  392. Wiener, Judith; Mak, Meghan (2009). "Peer victimization in children with Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder" (en). Psychology in the Schools 46 (2): 116–131. doi:10.1002/pits.20358. ISSN 1520-6807.
  393. Johnny C. Taylor Jr. «How to confront a workplace bully; should I tell my boss about my attention deficit disorder? Ask HR». USA TODAY (en-US). Skatīts: 2021-07-11.
  394. «How to Survive At Work When You're A Woman With ADHD». Bustle (angļu). Skatīts: 2021-07-11.
  395. «ADHD Doesn't Cause Divorce, Denial Does | Psychology Today». www.psychologytoday.com (angļu). Skatīts: 2021-07-11.
  396. Rich, Erika Carpenter; Loo, Sandra K.; Yang, May; Dang, Jeff; Smalley, Susan L. (2009-7). "Social functioning difficulties in ADHD: Association with PDD risk". Clinical child psychology and psychiatry 14 (3): 329–344. doi:10.1177/1359104508100890. ISSN 1359-1045. PMC 2827258. PMID 19515751.
  397. Sarver, Dustin E.; McCart, Michael R.; Sheidow, Ashli J.; Letourneau, Elizabeth J. (2014-12). "ADHD and risky sexual behavior in adolescents: conduct problems and substance use as mediators of risk". Journal of Child Psychology and Psychiatry, and Allied Disciplines 55 (12): 1345–1353. doi:10.1111/jcpp.12249. ISSN 1469-7610. PMC 4479401. PMID 24813803.
  398. Hosain, G.M. Monawar; Berenson, Abbey B.; Tennen, Howard; Bauer, Lance O.; Wu, Z. Helen (2012-4). "Attention Deficit Hyperactivity Symptoms and Risky Sexual Behavior in Young Adult Women". Journal of Women's Health 21 (4): 463–468. doi:10.1089/jwh.2011.2825. ISSN 1540-9996. PMC 3321673. PMID 22303821.
  399. Doshi, Jalpa A.; Hodgkins, Paul; Kahle, Jennifer; Sikirica, Vanja; Cangelosi, Michael J.; Setyawan, Juliana; Erder, M. Haim; Neumann, Peter J. (2012-10). "Economic impact of childhood and adult attention-deficit/hyperactivity disorder in the United States". Journal of the American Academy of Child and Adolescent Psychiatry 51 (10): 990–1002.e2. doi:10.1016/j.jaac.2012.07.008. ISSN 1527-5418. PMID 23021476.
  400. Matza, Louis S; Paramore, Clark; Prasad, Manishi (2005-06-09). "A review of the economic burden of ADHD". Cost effectiveness and resource allocation : C/E 3: 5. doi:10.1186/1478-7547-3-5. ISSN 1478-7547. PMC 1180839. PMID 15946385.
  401. «Doctor: ADHD Does Not Exist». Time (angļu). Skatīts: 2021-07-11.
  402. Laurie Kelleher. «Is Europe Doing a Better Job of Treating ADHD Than the U.S.?». ADDitude (en-US), 2015-11-05. Skatīts: 2021-07-12.
  403. George Butchard, special to RBTH. «ADHD needs more attention». www.rbth.com (en-US), 2013-01-04. Skatīts: 2021-07-12.
  404. «Ritalin vs. Recess: Are Drugs Really the Answer to the ADHD Epidemic?». TakePart (angļu). Skatīts: 2021-07-11.
  405. Timothy Wilens, M.D. «Does Stimulant Medication Cause Addiction?». ADDitude (en-US), 2007-03-27. Skatīts: 2021-07-12.
  406. «The Long-Term Effects of Taking Adderall: Tips for Harm Reduction». Oxford Treatment Center. Skatīts: 2021-07-12.
  407. Amy Corderoy. «Zombie kids: why more children are on ADHD drugs». The Sydney Morning Herald (angļu), 2013-10-04. Skatīts: 2021-07-12.
  408. Ryan Wexelblatt, LCSW. «Q: Will ADHD Meds Make My Son a Zombie?». ADDitude (en-US), 2019-03-28. Skatīts: 2021-07-12.
  409. Charach, Alice; Skyba, Anna; Cook, Lisa; Antle, Beverley J. (2006-5). "Using Stimulant Medication for Children with ADHD: What Do Parents Say? A Brief Report". Journal of the Canadian Academy of Child and Adolescent Psychiatry 15 (2): 75–83. ISSN 1719-8429. PMC 2277288. PMID 18392197.
  410. «Focusyn | Simpsons Wiki | Fandom». simpsons.fandom.com. Skatīts: 2021-07-12.
  411. «"Family Guy" Pilling Them Softly (TV Episode 2015)». IMDb (en-US). Skatīts: 2021-07-12.
  412. Maggie Koerth-Baker. «The Not-So-Hidden Cause Behind the A.D.H.D. Epidemic». The New York Times (en-US), 2013-10-15. ISSN 0362-4331. Skatīts: 2021-07-11.
  413. Paris, Joel; Bhat, Venkat; Thombs, Brett (2015-7). "Is Adult Attention-Deficit Hyperactivity Disorder Being Overdiagnosed?". Canadian Journal of Psychiatry. Revue Canadienne de Psychiatrie 60 (7): 324–328. ISSN 0706-7437. PMC 4500182. PMID 26175391.
  414. «Ky. tops nation in share of kids ever diagnosed with Attention Deficit Hyperactivity Disorder; here are facts and fiction about it – Kentucky Health News» (en-US). Skatīts: 2021-07-11.
  415. «Introduction | Attention deficit hyperactivity disorder in children and young people: lisdexamfetamine dimesylate | Advice | NICE». www.nice.org.uk. Skatīts: 2021-07-11.
  416. FARAONE, STEPHEN V; SERGEANT, JOSEPH; GILLBERG, CHRISTOPHER; BIEDERMAN, JOSEPH (2003-6). "The worldwide prevalence of ADHD: is it an American condition?". World Psychiatry 2 (2): 104–113. ISSN 1723-8617. PMC 1525089. PMID 16946911.
  417. Moffitt, Terrie; Melchior, Maria (2007-6). "Why does the worldwide prevalence of childhood attention deficit hyperactivity disorder matter?". The American Journal of Psychiatry 146 (6): 856–858. doi:10.1176/appi.ajp.164.6.856. ISSN 0002-953X. PMC 1994964. PMID 17541041.
  418. «The Business Of Adhd | PBS - Medicating Kids | FRONTLINE | PBS». www.pbs.org. Skatīts: 2021-07-11.
  419. Gareth Cook. «Big Pharma’s Manufactured Epidemic: The Misdiagnosis of ADHD». Scientific American (angļu). Skatīts: 2021-07-11.
  420. «The Attention-Deficit Fraud: Drug Companies Profiting From Normal Childhood Behavior?». Freedom Magazine (en-us). 2014-09-22. Skatīts: 2021-07-11.[novecojusi saite]
  421. Tseng, Fan-Tzu (2021). "More scientific, more ethical: The ADHD controversy and boundary-work in Taiwan" (en). Sociology of Health & Illness 43 (4): 844–858. doi:10.1111/1467-9566.13259. ISSN 1467-9566.
  422. Les Steed. «Does Bad Behavior Make Me a Bad Person?». ADDitude (en-US), 2021-02-10. Skatīts: 2021-07-11.
  423. American Addiction Centers Editorial StaffLast updated on November 3, "lastReviewed": "2020-11-03T17:05:31", "name": "American Addiction Centers Editorial Staff", "description": "The editorial staff of DrugAbuse com is comprised of addiction content experts from <a href=\"https://drugabuse com/about-us/\">American Addiction Centers </a> Our editors, Medical Reviewers Have Over a Decade of Cumulative Experience in Medical Content Editing, Have Reviewed Thous, S. of Pages for Accuracy, relevance Our reviewers consistently monitor the latest research from SAMHSA, NIDA. «Are We Creating a Generation of Addicts With ADHD Medication?». DrugAbuse.com (angļu), 2016-10-05. Skatīts: 2021-07-11.
  424. Sam Dylan Finch. «"The Stigma Around Adderall Is Real…"». ADDitude (en-US), 2018-09-28. Skatīts: 2021-07-11.
  425. «Are People With ADHD Lazy? | Psychology Today». www.psychologytoday.com (angļu). Skatīts: 2021-07-11.
  426. Mueller, Anna K.; Fuermaier, Anselm B. M.; Koerts, Janneke; Tucha, Lara (2012). "Stigma in attention deficit hyperactivity disorder". Attention Deficit and Hyperactivity Disorders 4 (3): 101–114. doi:10.1007/s12402-012-0085-3. ISSN 1866-6116. PMC 3430836. PMID 22773377.
  427. "An early description of ADHD (inattentive subtype): Dr Alexander Crichton and 'Mental restlessness' (1798)". Child and Adolescent Mental Health 6 (2): 66–73. May 2001. doi:10.1111/1475-3588.00324.
  428. Alexander Crichton. An inquiry into the nature and origin of mental derangement: comprehending a concise system of the physiology and pathology of the human mind and a history of the passions and their effects. United Kingdom : AMS Press, 1976 [1798]. 271. lpp. ISBN 978-0-404-08212-3. Skatīts: 2014. gada 17. janvāris – caur Google Books. Ignorēts nezināms parametrs |name-list-style=
  429. "Some Abnormal Psychical Conditions in Children: The Goulstonian Lectures". Lancet: 1008–1012. 1902. doi:10.1016/s0140-6736(01)74984-7.
  430. 430,0 430,1 430,2 «ADHD Throughout the Years». Center For Disease Control and Prevention. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 7. augusts. Skatīts: 2013. gada 2. augusts. Ignorēts nezināms parametrs |url-status=
  431. 431,0 431,1 "The Conceptual History of Attention Deficit Hyperactivity Disorder: Idiocy, Imbecility, Encephalitis and the Child Deviant". Deviant Behavior 22: 93–115. 2001. doi:10.1080/016396201750065009.
  432. Mental Deficiency (Amentia) (1 izd.). New York : William Wood & Company. 1908. Ignorēts nezināms parametrs |vauthors=
  433. "Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder: Historical Development and Overview". Journal of Attention Disorders: 173–191. 2000.
  434. J. Gordon Millichap. [[[:Veidne:Google books]] «Definition and History of ADHD»]. Attention Deficit Hyperactivity Disorder Handbook: A Physician's Guide to ADHD (2nd izd.). Springer Science, 2010. [[[:Veidne:Google books]] 2]–[[[:Veidne:Google books]] 3]. lpp. ISBN 978-1-4419-1396-8. LCCN 2009938108. doi:10.1007/978-104419-1397-5_1 (inactive 31 May 2021) – caur Google Books. Ignorēts nezināms parametrs |name-list-style=
  435. 435,0 435,1 American Psychiatric Association. Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders (5th izd.). Arlington : American Psychiatric Publishing, 2013. 59–65. lpp. ISBN 978-0-89042-555-8.
  436. Margaret Weiss, Lily Trokenberg Hechtman, Gabrielle Weiss. [[[:Veidne:Google books]] «ADHD in Adulthood: An Introduction»]. [[[:Veidne:Google books]] ADHD in Adulthood: A Guide to Current Theory, Diagnosis, and Treatment]. Taylor & Francis, 2001. [[[:Veidne:Google books]] 34]. lpp. ISBN 978-0-8018-6822-1 – caur Google Books. Ignorēts nezināms parametrs |name-list-style=
  437. "Making the first anti-depressant: amphetamine in American medicine, 1929-1950". Journal of the History of Medicine and Allied Sciences 61 (3): 288–323. July 2006. doi:10.1093/jhmas/jrj039. PMID 16492800.
  438. "Evolution of stimulants to treat ADHD: transdermal methylphenidate". Human Psychopharmacology 24 (1): 1–17. January 2009. doi:10.1002/hup.992. PMC 2629554. PMID 19051222.
  439. "Origin of stimulant use for treatment of attention deficit disorder". The American Journal of Psychiatry 152 (2): 298–9. February 1995. doi:10.1176/ajp.152.2.298b. PMID 7840374.
  440. "Charles Bradley, M.D.". American Journal of Psychiatry: 968. 1998. doi:10.1176/ajp.155.7.968.
  441. Attention-Deficit Hyperactivity Disorder: A Handbook for Diagnosis and Treatment. New York : Guilford. 2006. Ignorēts nezināms parametrs |vauthors=
  442. "Family-genetic and psychosocial risk factors in DSM-III attention deficit disorder". Journal of the American Academy of Child and Adolescent Psychiatry 29 (4): 526–33. July 1990. doi:10.1097/00004583-199007000-00004. PMID 2387786.
  443. "DSM-IV field trials for attention deficit hyperactivity disorder in children and adolescents". The American Journal of Psychiatry 151 (11): 1673–85. November 1994. doi:10.1176/ajp.151.11.1673. PMID 7943460.
  444. Bezborodovs N, Ķevere L, Tērauds E, Andrēziņa R (2014). "Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma (UDHS) diagnostikas un korekcijas vadlīnijas bērniem un pusaudžiem". BKUS Bērnu psihiatrijas klīnika.
  445. "Comparing ADHD symptom levels in children adopted from Eastern Europe and from other regions: Discussing possible factors involved" (en). Children and Youth Services Review 34 (9): 1903–1908. 2012-09-01. doi:10.1016/j.childyouth.2012.05.025. ISSN 0190-7409.
  446. «Latvijā joprojām nav pieejamas zāles bērniem ar uzmanības deficīta sindromu». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2021-07-12.
  447. «Ritalin lietošanas instrukcija un informācija». zalulietosanasinstrukcija.lv (latviešu). Skatīts: 2021-07-12.
  448. vestnesis.lv. «Noteikumi par Latvijā kontrolējamo narkotisko… - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv (latviešu). Skatīts: 2021-07-12.

Ārējās saitesLabot

Klasifikācija
Ārējie resursi