Neiroleptiskie līdzekļi

Neiroleptiskie jeb antipsihotiskie līdzekļi ir psihiatriskie medikamenti, ko galvenokārt izmanto psihozes (tai skaitā murgu vai halucināciju, tāpat arī domu traucējumu), šizofrēnijas un maniakālās depresijas ārstēšanā. Mūsdienās neiroleptiskie līdzekļi tiek izrakstīti arī nepsihotiskiem traucējumiem. Pirmās paaudzes neiroleptiskie līdzekļi (tipiskie neiroleptiķi) tika izgudroti 1950. gados, otrās paaudzes (atipiskie neiroleptiķi) tika izgudroti 1950. gadā un ieviesti 1970. gados.

Tipiskie antipsihotiskie līdzekļi ir haloperidols, hlorpromazīns, sulpirīds, fluanksols, hlorprotiksēns, šiem līdzekļiem ir augsta tendence saistīties ar dofamīna 2. receptoriem. Tipiskajiem antipsihotiskajiem līdzekļiem mēdz būt izteiktākas blaknes.

Biežākie atipiskie līdzekļi ir klozapīns, risperidons, olanzapīns un kvetiapīns. Šie preparāti iedarbojas vēl uz citiem receptoriem, tostarp serotonīna receptoriem, tādēļ attiecīgi ekstrapiramidālās sistēmas blaknes mēdz būt retāk.

Ekstrapiramidālie simptomi (blaknes)

labot šo sadaļu
Traucējumi Pazīmes Traucējumu parādīšanās laiks
Akūtas distonijas (agrīnas hiperkinēzes) Mēles, sejas, kakla un muguras muskuļu spazmas (atsevišķas kontrakcijas) Pirmās 5 dienas
Parkinsonisms (parkinsonoīds) Stīva, stūraina, neveikla gaita, maskveida seja, trīce (tremors) Pirmā mēneša laikā, var saglabāties ilgstoši
Akatīzija (nespēja mierīgi ilgstoši sēdēt) Motorisks nemiers, nepatīkama trauksmes sajūta, vajadzība nepārtraukti kustēties. Pirmo divu mēnešu laikā, var saglabāties ilgstoši.
Diskinēzes (vēlīnas hiperkinēzes) jeb tardīvās diskinēzijas Automātiskas mutes čāpstināšanas, kā arī žokļu un lūpu košļāšanas kustības. Vairāku mēnešu laikā.