Pirkules pils
Pirkules pils jeb Perkeles pils (latīņu: arx Perkul, vācu: Haus Pirckel, Pürkeln), arī Ungurpils viduslaiku pils, bija 14. gadsimtā celta Rīgas arhibīskapijas vasaļu pils Ungurpilī pie arhibīskapijas robežas ar Livonijas ordeņa teritoriju. Līdz mūsdienām saglabājušās vienīgi atsevišķas pilsdrupu paliekas Ungurpils muižas parka teritorijā pie Ungurpils dzirnavu ezera.
| Pirkules pils | |
|---|---|
 Jaunā Ungurpils muižas kungu māja 20. gadsimta sākumā | |
  Pirkules pils | |
| Atrašanās vieta |
 Alojas pagasts, Limbažu novads, Latvija |
| Koordinātas | 57°46′23″N 24°49′03″E / 57.77306°N 24.81750°EKoordinātas: 57°46′23″N 24°49′03″E / 57.77306°N 24.81750°E |
| Oficiālais nosaukums: Ungurpils (Perkeles) viduslaiku pils | |
| Aizsardzības numurs | 1451 |
| Vērtības grupa | Valsts nozīmes |
| Tipoloģiskā grupa | Arheoloģija |
| Iekļaušana aizsardzībā | 1998. gada 18. decembris |
Vēsture
labot šo sadaļuPils celta senās Metsepoles zemes ziemeļos. Vēstures avotos apdzīvotā vieta pirmoreiz minēta 1306. gadā, kad Pirkules ciemu Rīgas arhibīskaps izlēņoja savam vasalim Johanam no Ostinghuzenas, bet 1326. gadā pirmoreiz minēta Pirkules pils. 1399. gadā Pirkuli nopirka Gerhards Ungerns (latīņu: Gerardo ab Ungaria), no kura uzvārda cēlies Ungurpils latviskais nosaukums. Ungernu dzimtai tā piederēja līdz pat 1760. gadam.
Livonijas kara laikā 1575.—1581. gadā pils atradās krievu okupētajā teritorijā. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā Pirkules pils krieviski nodēvēta par Перколь, pēc līguma noslēgšanas tās pilsnovadu iekļāva Polijas—Lietuvas kopvalstij piederošās Livonijas Pārdaugavas hercogistes Pērnavas vaivadijā. Poļu-zviedru kara laikā pils padevās zviedru karaspēkam, Zviedru Vidzemes laikā Pirkeles pilsmuiža 1624. gada revīzijā nosaukta par "Pirkeles māju" (Haus Pirkel). 17. gadsimtā aizbēra vecās pils aizsarggrāvjus un uzcēla jaunu muižas kungu māju.[1]
1760. gadā Magnuss Kristians Ungerns-Šternbergs muižu pārdeva majoram Gustavam Reinholdam fon Budenbrokam par 30 000 dālderiem. Muižu no viņa mantoja dēls Heinrihs Magnuss Budenbroks, savukārt 1807. gadā to savā īpašumā mantošanas ceļā ieguva viņa meita Elizabete fon Kālena, dzimusi Budenbroka. No 1820. gada Ungurpils ar Aloju īpašnieks bija leitnants Kālens, bet no 1843. gada Ungurpils muižu ar Alojas blakusmuižu nopircis Nīderlandes konsuls Johans Frīdrihs fon Šrēders, kuram vēl piederējušas Koku, Burtnieku, Seķu, Rūtes, Cālīšu, Ēķinu, Svārtes, Briedes, Dūres, Pučurgas, Rozēnu un Limšēnu muižas. 1877. gadā muižu mantoja viņa meita Marija Štakelberga. Pēc 1920. gada zemes reformas Ungurpils muižas zeme tika sadalīta daudzās jaunsaimniecībās, bet muižas ēkā no 1926. gada bija izvietota Alojas pagasta pamatskola. Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā Ungurpilī atradās kādas vācu armijas daļas štābs. Atkāpjoties Vērmahta karavīri bijušo muižas kungu māju nodedzināja.[2]
Apraksts
labot šo sadaļuPirkules viduslaiku pils bija celta sešus metrus augstajā Joglas upes ielejas kreisajā stāvkrastā. Pili no ziemeļu puses aizsargāja uzdambētās upes dzirnavu ezers, pārējās pusēs bija izrakti aizsarggrāvji, vēl saglabājies ap 4 m dziļš rietumu un ap 1 m dziļš dienvidu aizsarggrāvis. 1,5—2,0 metrus biezie pils mūri veidoja 70 × 70 metrus lielu kvadrātveida celtni, kuras ziemeļu pusē bija dzīvojamā ēka, bet dienvidrietumu stūrī sargtornis.[3]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Pilis.lv Ungurpils». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 21. februārī. Skatīts: 2014. gada 21. februārī.
- ↑ Ungurpils stāsti Guntis Gale
- ↑ «travelzone.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2015. gada 28. augustā.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)