Ufas dzelzceļa tilts (baškīru: Өфө тимер юл күпере, krievu: Уфимский железнодорожный мост) ir dzelzceļa tilts pār Belajas upi. Atrodas Krievijā, Baškortostānas republikas galvaspilsētā Ufā.[1]

Ufas dzelzceļa tilts
Өфө тимер юл күпере
Ufas dzelzceļa tilts
Transporta veids dzelzceļš
Šķērso Belaja
Atrašanās vieta Valsts karogs: KrievijaUfa
Koordinātas 54°43′05″N 55°54′28″E / 54.71806°N 55.90778°E / 54.71806; 55.90778Koordinātas: 54°43′05″N 55°54′28″E / 54.71806°N 55.90778°E / 54.71806; 55.90778
Arhitekts Nikolajs Beļeļubskis
Tilta tips balstu
Materiāli dzelzs
Posma garums 640m
Celtniecība 1886
Tilts atklāts 1888
Ufas dzelzceļa tilts Vikikrātuvē

Būvniecība labot šo sadaļu

Tilta būvniecība sākās 1886. gadā un tika pabeigta 1888. gadā, ļaujot pasažieru vilcieniem šķērsot Belajas upi Ufas virzienā un padarīja iespējamu dzelzceļa pagarinājumu uz Čeļabinsku (1892).[2][3]

Projektu izstrādāja inženieris un profesors Nikolajs Beļeļubskis, ievērojot 1884. gada tehniskos noteikumus. Visi tilta konstrukcijas tērauda elementi ražoti Udmurtijā, Votkinskas rūpnīcā, kur 1871. gadā pirmoreiz Krievijā sāka plaši izmantot martena krāsnis, kas ļāva izgatavot sliedes valsts dzelzceļa tīklam.

Tilts sastāvēja no 6 laidumiem, katrs no tiem bija 109 metrus garš. Dizains ietvēra rūpīgu un precīzu kopņu elementu un akordu izlīdzināšanu, kas tika izgatavoti no tolaik progresīvā celtniecības materiāla – čuguna. Beļeļubskis arī ierosināja inovatīvu konstruktīvu risinājumu, savienojot ar eņģēm grīdas šķērssiju kopnes un apakšējās hordas. Viņa laikos šāda veida strukturālais atbalsts tika uzskatīts par novatorisku, jo tas ļāva samazināt kopņu sekundāro spriegumu. 1890. gada Edinburgas izstādē šī konstrukcija saņēma zelta medaļu. Vēlāk to sāka dēvēt par "krievu atbalsta metodi"[4]

 
Tilta oficiālā atklāšana 1888. gada 8. septembrī

1888. gada 8. septembrī notika tilta svinīga atklāšana. To atklāja dzelzceļa transporta ministrs Konstantīns Posjets. Uz tilta tika atvērts arī gājēju celiņš, šim nolūkam no koka tika izgatavotas speciālas gājēju ietves (vēlāk gājēju kustību aizliedza).

Piestātnes tika pastiprinātas ar ūdens šķēlējiem, kas vērsti augšpus straumei, lai sadalītu ledus gabalus pavasara atkušņu laikā.[5][6]

 
Tilts 20. gadsimta sākumā

1919. gada jūnijā pie Ufas notika Krievijas pilsoņu kara cīņas. Cenšoties saglabāt kontroli par pilsētu, Baltās kustības admirāļa Aleksandra Kolčaka atkāpjošies spēki uzspridzināja vienu no tilta laidumiem. Viens kopnes gals iekrita upē un stipri deformējās. Baltajiem tas nepalīdzēja un 1919. gada 9. jūnijā Ufu ieņēma Vasīlija Čapajeva vadītā 25. strēlnieku divīzija. Pēc Kolčaka atkāpšanās uz Sibīriju daļa no Sarkanās armijas karaspēka devās tālāk, bet daļa palika netālu no Ufas, Belajas otrā krastā.

Tilta atjaunošanas darbi notika divos posmos: vispirms tika uzstādīti pagaidu laidumi, tad notika kapitālais remonts. Darbos piedalījās ap 2500 cilvēku. Remonta laikā tika uzstādīts jaunais laidums, kuru projektēja profesors Lavrs Proskurjakovs. 1919. gada 10. oktobrī Vladimirs Ļeņins apsveica būvniekus ar tilta atjaunošanu.[7]

 
Tilts 1919. gadā

Renovācija labot šo sadaļu

20. gadsimtā tilts vairākkārt tika nostiprināts un modificēts.

No 1937. līdz 1939. gadam laiduma konstrukcijas tika nostiprinātas, noņemot negabarīto izmēru un pievienojot armējošo metālu.

No 1949. līdz 1951. gadam notika tilta rekonstrukcijas darbi. Piestātņu gruntsūdens pusē tika uzstādīti balsti otram sliežu ceļam, kuri tika montēti no vienotām laiduma konstrukcijām.

Laika posmā no 1991. līdz 2001. gadam notika novecojušo cara laiku konstrukciju atjaunošana. To veica akciju sabiedrība Transstroimost. Līdz 2001. gadam visi tilta laidumi tika aprīkoti ar mūsdienīgiem tērauda konstrukciju elementiem.

 
Skats uz Demas upes grīvu

Interesanti fakti labot šo sadaļu

  • Pēc tilta būvdarbu pabeigšanas 1888. gadā no Demas upes tika izrakts mākslīgs kanāls, kas taisnā ceļā veda uz Belaju. Tas tika darīts, lai izvairītos no dzelzceļa tilta celtniecības arī pār Demu.
  • Augstāk pa Belajas straumi atrodas sala, kas katru gadu maina savu formu, vasarā pārvēršoties par pussalu. Salas rašanās ir saistīta ar to, ka 20. gadsimta sākumā šai vietā nogrima baržas ar maizi, kas kļuva par pamatu turpmākai sedimentācijai.
  • Pirmās tilta krāsainās fotogrāfijas uzņēma Sergejs Prokudins-Gorskis 1910. gadā.[8][9]

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu