Ufas dzelzceļa tilts
Ufas dzelzceļa tilts (baškīru: Өфө тимер юл күпере, krievu: Уфимский железнодорожный мост) ir dzelzceļa tilts pār Belajas upi. Atrodas Krievijā, Baškortostānas republikas galvaspilsētā Ufā.[1]
| Ufas dzelzceļa tilts | |
|---|---|
| Өфө тимер юл күпере | |
 | |
| Transporta veids | dzelzceļš |
| Šķērso | Belaja |
| Atrašanās vieta |
 Ufa |
| Koordinātas | 54°43′05″N 55°54′28″E / 54.71806°N 55.90778°EKoordinātas: 54°43′05″N 55°54′28″E / 54.71806°N 55.90778°E |
| Arhitekts | Nikolajs Beļeļubskis |
| Tilta tips | balstu |
| Materiāli | dzelzs |
| Posma garums | 640m |
| Celtniecība | 1886 |
| Tilts atklāts | 1888 |
 Ufas dzelzceļa tilts Vikikrātuvē | |
Būvniecība
labot šo sadaļuTilta būvniecība sākās 1886. gadā un tika pabeigta 1888. gadā, ļaujot pasažieru vilcieniem šķērsot Belajas upi Ufas virzienā un padarīja iespējamu dzelzceļa pagarinājumu uz Čeļabinsku (1892).[2][3]
Projektu izstrādāja inženieris un profesors Nikolajs Beļeļubskis, ievērojot 1884. gada tehniskos noteikumus. Visi tilta konstrukcijas tērauda elementi ražoti Udmurtijā, Votkinskas rūpnīcā, kur 1871. gadā pirmoreiz Krievijā sāka plaši izmantot martena krāsnis, kas ļāva izgatavot sliedes valsts dzelzceļa tīklam.
Tilts sastāvēja no 6 laidumiem, katrs no tiem bija 109 metrus garš. Dizains ietvēra rūpīgu un precīzu kopņu elementu un akordu izlīdzināšanu, kas tika izgatavoti no tolaik progresīvā celtniecības materiāla – čuguna. Beļeļubskis arī ierosināja inovatīvu konstruktīvu risinājumu, savienojot ar eņģēm grīdas šķērssiju kopnes un apakšējās hordas. Viņa laikos šāda veida strukturālais atbalsts tika uzskatīts par novatorisku, jo tas ļāva samazināt kopņu sekundāro spriegumu. 1890. gada Edinburgas izstādē šī konstrukcija saņēma zelta medaļu. Vēlāk to sāka dēvēt par "krievu atbalsta metodi"[4]
1888. gada 8. septembrī notika tilta svinīga atklāšana. To atklāja dzelzceļa transporta ministrs Konstantīns Posjets. Uz tilta tika atvērts arī gājēju celiņš, šim nolūkam no koka tika izgatavotas speciālas gājēju ietves (vēlāk gājēju kustību aizliedza).
Piestātnes tika pastiprinātas ar ūdens šķēlējiem, kas vērsti augšpus straumei, lai sadalītu ledus gabalus pavasara atkušņu laikā.[5][6]
1919. gada jūnijā pie Ufas notika Krievijas pilsoņu kara cīņas. Cenšoties saglabāt kontroli par pilsētu, Baltās kustības admirāļa Aleksandra Kolčaka atkāpjošies spēki uzspridzināja vienu no tilta laidumiem. Viens kopnes gals iekrita upē un stipri deformējās. Baltajiem tas nepalīdzēja un 1919. gada 9. jūnijā Ufu ieņēma Vasīlija Čapajeva vadītā 25. strēlnieku divīzija. Pēc Kolčaka atkāpšanās uz Sibīriju daļa no Sarkanās armijas karaspēka devās tālāk, bet daļa palika netālu no Ufas, Belajas otrā krastā.
Tilta atjaunošanas darbi notika divos posmos: vispirms tika uzstādīti pagaidu laidumi, tad notika kapitālais remonts. Darbos piedalījās ap 2500 cilvēku. Remonta laikā tika uzstādīts jaunais laidums, kuru projektēja profesors Lavrs Proskurjakovs. 1919. gada 10. oktobrī Vladimirs Ļeņins apsveica būvniekus ar tilta atjaunošanu.[7]
.jpg)
Renovācija
labot šo sadaļu20. gadsimtā tilts vairākkārt tika nostiprināts un modificēts.
No 1937. līdz 1939. gadam laiduma konstrukcijas tika nostiprinātas, noņemot negabarīto izmēru un pievienojot armējošo metālu.
No 1949. līdz 1951. gadam notika tilta rekonstrukcijas darbi. Piestātņu gruntsūdens pusē tika uzstādīti balsti otram sliežu ceļam, kuri tika montēti no vienotām laiduma konstrukcijām.
Laika posmā no 1991. līdz 2001. gadam notika novecojušo cara laiku konstrukciju atjaunošana. To veica akciju sabiedrība Transstroimost. Līdz 2001. gadam visi tilta laidumi tika aprīkoti ar mūsdienīgiem tērauda konstrukciju elementiem.
Interesanti fakti
labot šo sadaļu- Pēc tilta būvdarbu pabeigšanas 1888. gadā no Demas upes tika izrakts mākslīgs kanāls, kas taisnā ceļā veda uz Belaju. Tas tika darīts, lai izvairītos no dzelzceļa tilta celtniecības arī pār Demu.
- Augstāk pa Belajas straumi atrodas sala, kas katru gadu maina savu formu, vasarā pārvēršoties par pussalu. Salas rašanās ir saistīta ar to, ka 20. gadsimta sākumā šai vietā nogrima baržas ar maizi, kas kļuva par pamatu turpmākai sedimentācijai.
- Pirmās tilta krāsainās fotogrāfijas uzņēma Sergejs Prokudins-Gorskis 1910. gadā.[8][9]
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Ufa city, Russia». RussiaTrek.org.
- ↑ Kevins Finks. «The Beginnings of Railways in Russia. History 155 - Russia to 1917. Prof. Davis». Fink.com, December 1991.
- ↑ «History of Russian Railways». Russian Railways.
- ↑ «Юрлов Н.165 лет со дня рождения Н.А.Белелюбского (1845–1922). Инженер, ученый, патриот // Наша школа. - №2(111). - 2010. - С.41.» (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 5. oktobris.
- ↑ Sergejs Prokudins-Gorskis. «Tilts pār Beliju pie Ufas». Kongresa bibliotēka, 1910.
- ↑ «Мосты Уфы : Железнодорожный мост через реку Белая». Imhomir.com (krievu). 2013. gada 20. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 8. novembris.
- ↑ «Главные мосты Уфы. Мост через реку Белая.» [The Ufa City's major bridges]. Pmokbsh.ru (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2020. gada 19. aprīlī.
- ↑ «Железнодорожный мост через р. Белую близ Уфы. [1910 год]» [Railroad bridge across the Belaya River near Ufa 1910, by Prokudin-Gorskii]. Открытый исследовательский проект «Наследие С. М. Прокудина-Горского» (krievu).
- ↑ «Railroad Bridge across the Belaia River near Ufa». Pasaules digitālā bibliotēka.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ufas dzelzceļa tilts.