Tiesību norma
Tiesību norma ir tiesību sistēmas mazākais veidojošais elements. Tiesību norma ir vispārobligāts noteikums, ko nosaka un nodrošina valsts, un uz kura pamata rodas pušu — sabiedrisko attiecību dalībnieku juridiskās tiesības un pienākumi.
Normas var iedalīt:
- tehniskajās jeb esamības normās;
- sociālajās jeb jābūtības normās.
Tehniskās normas ir normas, kas nosaka cilvēku un tehnoloģiju, darbarīku attiecības, šo tehnoloģiju lietošanas noteikumus.[1]
Sociālās normas ir darbības standarti un uzvedības noteikumi, kuru izpilde tiek gaidīta no grupas locekļa vai sabiedrības. Šīs normas sakārto un regulē sociālās mijiedarbības. Tātad, sociālās normas ir vēlamie uzvedības veidi, kurus ir noteikusi konkrēta grupa. Tās atspoguļo visu grupas locekļu priekšstatus par pieņemamu un no viņiem gaidīto uzvedību. Normas apvieno grupas locekļus, parādot, ka tie darbojas vienādi. Tādēļ minētās normas atvieglo mūsu dzīvi un dod iespēju paredzēt pārējo grupas un sabiedrības kopumā locekļu uzvedību.[1]
Tiesību normas var definēt arī kā kompetentu valsts iestāžu noteiktus vai sankcionētus vispārīga rakstura uzvedības noteikumus, kas izsaka valsts gribu, regulē sabiedriskās attiecības un to izpildi garantē valsts. Tiesību normas ir tiesību pamatšūnas, kas kopumā veido tiesību sistēmu.[1]
Literatūra
labot šo sadaļu- Tiesību pamati Arhivēts 2017. gada 16. maijā, Wayback Machine vietnē.,
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 «Tiesību pamati». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 16. maijā. Skatīts: 2023. gada 12. martā.