Teodors Verners Svikliņš
Teodors Verners Svikliņš bija latviešu strēlnieks, padomju militārais darbinieks.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
.svg){kind=small}
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuPiedzimis 1901. gadā Auru pagastā.
1917. gadā 16 gadu vecumā brīvprātīgi iestājies Krievijas Impērijas armijā,[1] no jūnija līdz decembrim dienēja 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā. Tā paša gada jūlijā nozīmēts par tabeļvedi Rīgas—Valkas dzelzceļa militārajā būvēšanā. Decembrī demobilizējies ierindnieka pakāpē.
Kopš 1918. gada marta — Sarkanajā armijā, dienestu sāka kā sarkanarmietis (ierindnieks) īpašās nozīmes bataljonā Ņižņijnovgorodā. No 1918. gada novembra līdz 1919. gada martam ārstējās no tīfa Ņižņijnovgorodas guberņas Kamešku ciemā. Pēc tam iecelts par lietvedi artilērijas noliktavā. No 1920. gada maija veica politisko darbu, bija 27. rezerves strēlnieku pulka politiskais vadītājs. No 1921. gada septembra — Īpašā robežsardzes punkta numur 1 Olevskā priekšnieka vietnieks, piedalījās kaujās pret Tjutjunnika vienībām Volīnijas guberņā.
392. Taraščas strēlnieku pulka politiskais vadītājs no 1922. gada jūnija. Možaiskas artilērijas noliktavas kara komisāra sekretārs no 1923. gada aprīļa, Galvenās kara saimnieciskās noliktavas kara komisāra vietnieks no 1924. gada aprīļa, Serpuhovas artilērijas noliktavas priekšnieka palīgs politiskajā daļā no 1924. gada oktobra. 7. atsevišķā transporta bataljona, pēc tam 131. atsevišķā artilērijas diviziona komandiera palīgs politiskajā daļā no 1926. gada septembra.
No 1927. gada septembra līdz 1928. gada septembrim mācījās zenītartilērijas priekšniecības sastāva pilnveidošanas kursos, pēc tiem — 131. atsevišķā artilērijas diviziona baterijas komandieris. 130. (vēlāk pārdēvēts par 121.) atsevišķā artilērijas diviziona komandieris un komisārs no 1930. gada janvāra. 8. zenītartilērijas pulka komandieris un komisārs no 1931. gada maija. 1. atsevišķās artilērijas brigādes komandieris un komisārs no 1932. gada novembra. Īpašās Tālo Austrumu armijas Piejūras karaspēka grupas pretgaisa aizsardzības grupas priekšnieks no 1934. gada aprīļa.
1938. gada 5. aprīlī arestēts, ieslodzīts cietumā, V. Svikliņu izmeklēja Iekšlietu TK. 1940. gada 27. maijā reabilitēts, atjaunots Sarkanajā armijā pulkveža pakāpē[1] un iecelts par pasniedzēju M. Frunzes Kara akadēmijas Pretgaisa aizsardzības fakultātē. 1940. gada decembrī mācījās Kara akadēmijas augstākā komandējošā sastāva pilnveidošanas kursos. Kara akadēmijas 2. fakultātes 2. kursa priekšnieks no 1941. gada janvāra. Pretgaisa aizsardzības augstākās skolas Pamatfakultātes priekšnieks no 1941. gada jūnija.
Rietumu frontes 32. armijas pretgaisa aizsardzības nodaļas priekšnieks no 1941. gada septembra. Ļeņingradas frontes 54. armijas 285. strēlnieku divīzijas komandiera pienākumu izpildītājs no oktobra. No 1942. gada aprīļa — Ļeņingradas frontes Volhovas operatīvās grupas štāba priekšnieka pienākumu izpildītājs, pēc tam Volhovas frontes 2. triecienarmijas štāba priekšnieks. Volhovas frontes 54. armijas 311. strēlnieku divīzijas komandieris no novembra, no 1943. gada 7. janvāra divīzija piedalījās Ļubanas operācijā. Februārī kaujas laikā ievainots, nogādāts hospitālī. Pēc izārstēšanās paaugstināts līdz ģenerālmajora pakāpei,[1] kopš decembra — Volhovas frontes 59. armijas pavēlnieka vietnieks. No 1944. gada marta izpildīja Ļeņingradas frontes 59., pēc tam 8. armijas 122. strēlnieku divīzijas komandiera pienākumus. Maija beigās ārstējās hospitālī.[2]
Harkivas kājnieku skolas priekšnieks no 1944. gada jūlija. Kara pedagoģiskā institūta priekšnieka vietnieks mācību un zinātniskajā darbā, Mācību nodaļas priekšnieks no 1945. gada jūnija. No 1948. gada aprīļa mācījās K. Vorošilova Augstākās kara akadēmijas Augstākajos akadēmiskajos kursos, septembrī pārcelts uz akadēmijas Pamatfakultāti. Pēc tās pabeigšanas no 1951. gada janvāra strādāja par pasniedzēju M. Frunzes Kara akadēmijā, no jūlija bija Augstāko vienību (savienību) taktikas katedras priekšnieka vietnieks, no 1955. gada novembra — Pretgaisa aizsardzības katedras priekšnieks. Atvaļināts 1959. gada janvārī[2] — uzzinājis, ka viens no viņa kolēģiem savulaik uzrakstījis denunciāciju, pēc kuras Svikliņš tika arestēts, Svikliņš paziņoja akadēmijas vadībai, ka nevar strādāt kopā ar minēto kolēģi, vadība piedāvāja Svikliņam atstāt dienestu.
Nomiris 1964. gadā Maskavas hospitālī profilatiskas apsekošanas laikā no sirdslēkmes.[1]
Ģimene
labot šo sadaļuSieva — skolotāja Klaudija, ar kuru iepazinies ciemā pie Ņižņijnovgorodas. Meitas: Ninele, Emma. Ir Mazbērni.[1]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 «Телецикл "Забытый полководец". Теодор Свиклин». YouTube. 2019.
- ↑ 2,0 2,1 «Свиклин Теодор-Вернер Андреевич». 44-я Киевская Краснознаменная горно-стрелковая дивизия. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022. gada 5. oktobrī. Skatīts: 2024. gada 11. martā.