Tanaīdvēži

Tanaīdvēži (lat. Tanaidacea) ir augstāko vēžu perakarīdu virskārtas kārta. Tie ir sīki vēžveidīgie ar slēptu dzīvesveidu, kas izplatīti pasaules jūrās un okeānos, un tikai dažas sugas ir nonākušas sājūdens un saldūdens baseinos. Kopumā ir aprakstītas ap 800 sugām.

Tanaīdvēži Tanaidacea Dana, 1849
Tanaīdvēzis Apseudopsis latreillii
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Posmkāji (Arthropoda)
Klase	Augstākie vēži (Malacostraca)
Virskārta	Perakarīdi (Peracarida)
Kārta	Tanaīdvēži (Tanaidacea)
Iedalījums
† Acadiocarididae Spelaeogriphidae
Tanaīdvēži Vikikrātuvē

Apraksts

Ķermenis parasti ir izstiepts, lielākā vai mazākā mērā cilindrisks vai horizontāli saplacināts. Ķermeņa garums parasti ir 2—3 mm, bet daudzu sugu pārstāvju garums ir tikai 1,0—1,5 mm. Dažu dzimtu pārstāvju izmēri ir lielāki (10—20 mm). Salīdzinoši nesen Filipīnu dziļvagā un uz dienvidaustrumiem no Mindanao tika atrasti šīs vēžveidīgo grupas milži — Gigantapseudes adactylus, 37 mm gari, un G. maximus — pat 75 mm gari.

Īss karapakss sedz galvu un ar to saaugušos pirmos divus krūšu segmentus. Līdzīgi kā kumacejvēžiem, starp karapaksa sānu daļām (branhiostegītiem) un ķermeņa sieniņu atrodas elpošanas dobumi. Tā priekšējā mala parasti ir izstiepta rostrumā. Acis ir sēdošas, bez kātiņiem, ar nelielu skaitu fasešu, izvietotas uz īpašiem acu izvirzījumiem. Šie izvirzījumi ir nekustīgi un savienojumā ar galvu neveido posmus, kas tos atšķir no citu vēžveidīgo kustīgajiem acu kātiņiem. Acis ir labi attīstītas seklūdens sugām (bet ne visām). Taču dziļūdens formām sugas ar acīm ir retums. Abi antenu pāri ir ar jūtīgiem sariņiem un kalpo kā taustes orgāni. Mutes orgāni (mandibulas un divi maksillu pāri) parasti ir labi attīstīti mātītēm. Savukārt, daudzu sugu tēviņiem tie ir daļēji vai pat pilnīgi reducējušies. Šādi tēviņi nebarojas un pēc kopulācijas ātri iet bojā.

Tanaīdvēža helipeda.

Pirmā krūšu segmenta ekstremitātes ir izveidojušās par žokļkājām. To lielie epipodīti pilda elpošanas funkciju (ar savām kustībām rada ūdens plūsmu elpošanas dobumos). Gāzu apmaiņa notiek caur epipodītu plānajiem apvalkiem, vakuolizētajām karapaksa sānu daļām un, iespējams, caur ķermeņa sieniņām, kas veido elpošanas dobumu. Otrā krūšu segmenta (arī tas ir saaudzis ar galvu) ekstremitātes ir lielākas par citām un to galos ir spīles, tāpēc tās sauc par helipedām (no gr. chela — spīle un lat. реs — kāja). Dažu dzimtu (Pagurapseudes un Synapseudes) sugām tēviņu helipedas ir asimetriskas. Pārējās krūšu kājas lielākajai sugu daļai ir morfoloģiski līdzīgas ejkājas, un kalpo pārvietošanai par grunti. Taču dažām formām trešā (pirmā brīvā) segmenta kājas ir būtiski lielākas par pārējām, ar ļoti paplašinātiem un saīsinātiem diviem priekšpēdējiem posmiem ar īlenveidīgu dzelkšņu rindām. Šāda veida ekstremitātes kalpo vēzīšiem lai ierakstos gruntī. Reizēm (Sphyrapus tēviņiem) šādu racējkāju garums var sasniegt ķermeņa garumu. Vēzīšiem, kas dzīvo caurulītēs, trīs pēdējie krūšu kāju pāri, vai arī visi, izņemot pirmo, ir masīvāki. Priekšējais kāju pāris (vai 3 pāri) ir izstiepti uz priekšu, bet pārējie atrodas plaknē perpendikulāri ķermeņa garenasij. Šajā plaknē kājas ir izlocītas "V" burta formā, tā, ka to locītavas un nadziņi, vērsti uz aizmuguri, atspiežas pret caurulītes sieniņās. Tiek uzskatīts, ka šāds kāju stāvoklis ļauj vēzīšiem ātri un izveicīgi pārvietoties mājiņas iekšpusē. Helipedas un trešā krūšu segmenta kājas virknei sugu ir ar reducētiem eksopodītiem.

Abdomens parasti ir ievērojami īsāks par krūšu daļu, un tikai retos gadījumos sasniedz būtisku garumu. Piemēram, Nematotanais mirabilis sugai vēdera daļa ir tikai 1,3 reizes īsāka par krūšu daļu, bet Filitanais rebainsi pat gandrīz vienādi. Parasti 5 (retos gadījumos mazāk) priekšējie segmenti ir brīvi, bet sestais saaug ar telsonu, veidojot t.s. pleotelsonu. Dažām sugām brīvo vēdera segmentu skaits var samazināties līdz pat vienam segmentam Curtipleon ģints pārstāvjiem. Pleopodi (parasti 5 pāri, reti mazāk) ir lapveidīgi, parasti divzaraini ar bieži vien gariem sariņiem, kuru garums var pārsniegt pat pašu kāju garumu. Ar pleopodiem tanaīdvēži var peldēt virs grunts, un ir zināmi gadījumi, kad tie ir nokļuvuši planktona tīklos. Tēviņiem pleopodi parasti ir labāk attīstīti, kā mātītēm. Dažu sugu mātītēm vispār nav pleopodu. Ir arī tādas sugas, kurām vēderkāju nav abiem dzimumiem. Pleotelsona sānos ir dažādas formas uropodi. Tie var būt nūjveidīgi, īsi un maz segmentēti vai pavedienveidīgi, vai arī gari un daudz segmentēti, vienzaraini vai divzraini.

Sistemātika

Kārtu veido sekojošas apakškārtas, virsdzimtas un dzimtas:

† Anthracocaridomorpha Sieg, 1980

• † Anthracocarididae Schram, 1979
• † Niveotanaidae Polz, 2005

Apseudomorpha Sieg, 1980

• Apseudoidea Leach, 1814

• Apseudellidae Gutu, 1972
• Apseudidae Leach, 1814
• Gigantapseudidae Kudinova-Pasternak, 1978
• Kalliapseudidae Lang, 1956
• Metapseudidae Lang, 1970
• Numbakullidae Gutu & Heard, 2002
• Pagurapseudidae Lang, 1970
• Pagurapseudopsididae Gutu, 2002
• Parapseudidae Gutu, 1981
• Sphaeromapseudidae Larsen, 2011
• Sphyrapidae Gutu, 1980
• Tanzanapseudidae Bačescu, 1975
• Whiteleggiidae Gutu, 1972

• Cretitanaoidea Schram, Sieg, Malzahn, 1983

• Cretitanaidae Schram, Sieg, Malzahn, 1983

• Jurapseudoidea Schram, Sieg & Malzahn, 1986

• Jurapseudidae Schram, Sieg & Malzahn, 1986

Neotanaidomorpha Sieg, 1980

• Neotanaidae Lang, 1956

Tanaidomorpha Sieg, 1980

• Tanaoidea Dana, 1849

• Tanaidae Dana, 1849

• Paratanaoidea Lang, 1949

• Agathotanaidae Lang, 1971
• Anarthruridae Lang, 1971
• Colletteidae Larsen & Wilson, 2002
• Cryptocopidae (McLelland, 2008 MS) Bird & Larsen, 2009
• Leptochelidae Lang, 1973
• Leptognathiidae Lang, 1976
• Nototanaidae Sieg, 1976
• Mirandotanaidae Blazewicz-Paszkowycz & Bamber, 2009
• Paratanaidae Lang, 1949
• Pseudotanaidae Sieg, 1976
• Pseudozeuxidae Sieg, 1982
• Tanaellidae Larsen & Wilson, 2002
• Tanaissuidae Bird & Larsen, 2009
• Teleotanaidae Bamber, 2008
• Typhlotanaidae Sieg, 1986

• Tanaidomorpha incertae sedis

• Alavatanaidae Vonk & Schram, 2007

(†) - izmirušu organismu grupa.