Vikipēdija

Talabu salas

Talabu salas (krievu: Талабские острова) jeb Zaļita salas (krievu: Залитские острова) ir mazs arhipelāgs Pleskavas ezerā, Krievijas Federācijas ziemeļrietumos ap 20 km no robežas ar Igauniju.[1] Administratīvi ietilpst Pleskavas apgabala Pleskavas rajonā kā starpciemu teritorija. Izvietojies ezera dienvidaustrumos 25 km uz ziemeļrietumiem no Pleskavas.[2]

Talabu salas
Талабские острова
Talabu salas
Skats no Talabas salas uz abām pārējām salām
Talabu salas (Pleskavas apgabals)
Talabu salas
Talabu salas
Talabu salas (Krievijas Eiropas daļa)
Talabu salas
Talabu salas
Talabu salas (Eiropa)
Talabu salas
Talabu salas
Ģeogrāfija
Izvietojums Pleskavas ezers
Koordinātas 58°00′N 28°01′E / 58.000°N 28.017°E / 58.000; 28.017Koordinātas: 58°00′N 28°01′E / 58.000°N 28.017°E / 58.000; 28.017
Salu skaits 3
Platība 1,54 km²
Administrācija
Karogs: Krievija Krievija
Federācijas subjekts Zaļitu salu starpciemu teritorija, Pleskavas rajons
Demogrāfija
Iedzīvotāji 145 (2021)
Blīvums 94/km²
Talabu salas Vikikrātuvē
Talabu salas: pa labi — Zaļita sala, pa kreisi — Verhņijas sala, vidū Talabeņeca
Verhņijas salas piekraste
Baznīca Verhņijas salā
Skola Talabas salā

Ģeogrāfija labot šo sadaļu

Grupā ietilpst trīs salas:

  • Verhņija (Augšējā) jeb Belova sala ar platību 0,85 km²,[3] daļēji apbūvēta,[4]
  • Talabas sala jeb Zaļita sala ar platību 0,62 km²,[3] pilnībā apbūvēta,[4]
  • Talabeņecas jeb Talabecas sala ar platību 0,07 km²,[3] neapdzīvota.[2][4]

Kopējā platība ir 1,54 km².

Nosaukums labot šo sadaļu

Pēc vienas no leģendām, nosaukums esot radies 11. gadsimtā no igauņu (čudu) zvejnieka Tala vārda, kurš pirmais apmeties salās.[4] Pēc cita viedokļa, nosaukums radies no krievu saknes "талый",[5] ar ko apzīmē ledus kušanas ūdeņus. Pastāv arī citas versijas, piemēram, ka vietējo somugru valodā talo nozīmēja māju.[6] Stefana Batorija laikā Talabas sala dokumentos nosaukta par Talavas salu un iedzīvotāji par talaviešiem.[7] 1913. gadā Pleskavas ezeram atzīmēts otrs nosaukums — Talabas ezers.[8]

Padomju laikos salas un ciemi tika pārdēvēti: Talaba (Talabska) — par Zaļita salu (krievu: остров Залит; Остров имени Залита), bet Verhņija — par Belova salu (krievu: остров Белов; Остров имени Белова) — par godu pirmajiem sarkanajiem komisāriem (skolotājam Jānim Zālītim un viņa līdzgaitniekam Ivanam Belovam), kuri mēģināja salās nodibināt padomju varu un tika nonāvēti. Taču ja apdzīvotās vietas uz tām oficiāli un faktiski parasti tiek sauktas komisāru vārdos, tad salām gan novadpētniecības literatūrā, gan oficiālajos dokumentos, gan iedzīvotāju vidū biežāk lieto pirmspadomju nosaukumus.

Iedzīvotāji labot šo sadaļu

2000. gadā Talabu salās bija 326 iedzīvotāji, 2007. gadā — ap 350 iedzīvotāju, 2010. gadā — 202 iedzīvotāji, 2012. gadā — 193 iedzīvotāji, 2021. gadā — 145 iedzīvotāji. Administratīvi salas pieder Pleskavas rajonam un veido Zaļita salu starpciemu teritoriju. Iedzīvotāji ir koncentrēti divos ciemos: Ostrovzaļitā un Ostrovbelovā attiecīgajās salās.

Līdz 2005. gadam pastāvīgus sakarus ar salām uzturēja ātrgaitas kuģis no Pleskavas.[4] Vēlāk to sāka veikt ne katru dienu kursējošs kuteris.[9]

Salas ir pazīstamas ar savām mūku apmetnēm, jo īpaši mežainā Verhņijas sala.[4] Talabas salā atrodas sv. Nikolaja baznīca, kuru 1958.-2002. gadā vadīja Nikolajs Gurjanovs (1942. gadā bijis priesteris arī Rīgas Trīsvienības sieviešu klosterī),[10] kuru augstu vērtēja pareizticīgie un uzskatīja, ka tam piemīt pareģošanas un brīnumdara spējas.[10] 2002. gadā viņš tika apglabāts šajā salā un uz viņa kapu tiek veikti svētceļojumi.[4]

Vēsture labot šo sadaļu

Arhipelāgs izveidojies apmēram pirms 10 000-12 000 gadiem ledāja atkāpšanās laikā.[3][11]

Salas vēsturiski bijušas no ārējām varām autonoma zvejnieku apmetne,[7] kas ķēruši un pārdevuši salaku mazo (Peipusa) morfu.[4] 1470. gadā Verhņijas salā nodibināja klosteri.[7]

Talabieši palīdzēja apturēt Stefana Batorija karaspēka uzbrukumu Pleskavai (1581—1582), piedaloties pārtikas apgādē aplenktajiem pleskaviešiem. Uz salām tika izvietots krievu garnizons.[4] Talabieši, būdami zvejnieki, bija arī fiziski spēcīgi u izturīgi,[8] un pat mūsdienās vēl šī atšķirība no citiem Pleskavas reģiona iemītniekiem ir manāma,[5] kas ietekmēja arī viņu militāro vērtību. Saskaņā ar leģendu, daļa talabiešu karotāju — "garu" par savas dzīvības cenu neļāvuši Stefanam Batorijam sasniegt Pečoru klosteri.[5] Tiek apgalvots, ka kā pateicības zīmi par viņu centību Ivans Bargais atļāva salas iedzīvotājiem brīvi tirgoties no savām pietauvošanās vietām;[5] šī ekonomiskā priekšrocība saglabājās līdz 18. gadsimta beigām. Tolaik salu iedzīvotāju skaits bija aptuveni 3000 iedzīvotāju, kas pārdeva svaigas un kaltētas salakas.

1821. gada 12. martā Talabas salas no imperatora Aleksandra I saņēma bezapriņķa pilsētas statusu un nosaukumu Aleksandrovskijposada.[5] Tajā pašā laikā Talabskā parādījās rātsnams, kas darbojās līdz 1875. gadam. Talabas un Verhņijas salās atvēra skolas.

Saskaņā ar 1887. gada tautas skaitīšanu Talabas salās jeb Aleksandrovskijposadā bija 2849 iedzīvotāju, bet pēc 1897. gada tautas skaitīšanas —   3381 iedzīvotājs.[12]

1917. gada 2. (15.) jūlijā pirmajā arhipelāga zvejnieku sēdē tika ievēlēta Talabas zvejnieku deputātu padomes izpildkomiteja, kas nolēma nosūtīt vienu pārstāvi uz Pleskavas karavīru un strādnieku deputātu padomi. Skolotājs Jānis Zālītis (Ivans Zaļits) pēc 1917. gada oktobra tika ievēlēts par Zvejnieku deputātu padomes priekšsēdētāju, vēlāk par Pleskavas rajona padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, kas darbojās 1918. gadā no vācu okupācijas brīvajā teritorijā.[13]

Vācieši, kuri 1918. gada februārī ieņēma Pleskavu, uzbruka arī Talabu salām, nosūtot pāri ledum uz salu nelielu kavalērijas vienību, taču labi bruņotie zvejnieki to padzina.[14] 1918. gada 26. oktobrī Padomju Krievijas avīze "Izvestija" ziņoja par Talabu salu zaudēšanu: "Talabu salas ieņēma baltgvardi, kuru vidū bija daudz vācu virsnieku. Viņi ieradās ar tvaikoņiem "Jeļizarija" un "Pskova". Viņu sagūstīts Talabā un ezerā noslīcināts bijušais Pleskavas rajona deputātu padomes priekšsēdētājs Zaļits. Izpildkomitejas locekļi ir ieslodzīti. Piespiedu mobilizāciju veic no 18 līdz 45 gadiem ... Pleskavā savu darbību atsākusi cara ohranka, kas strādā kontaktā ar vāciešiem." Pleskavas guberņas "sarkano" izpildkomiteja 24. oktobrī vēl ziņoja ārlietu ministram mīkstākā formā, ka komisāri "laikam noslīcināti".

Boļševiki 1918. gadā mēģināja ar varu mobilizēt talabiešu zvejniekus Sarkanajā armijā, taču no arhipelāga zvejniekiem izveidotais Talabas bataljons (vēlāk — pulks) nostājās balto pusē un iekļāvās ģenerāļa Judeņiča Ziemeļrietumu armijā. Pulkā bija no 1000 līdz 1500 cīnītājiem, tostarp 700-800 salinieku. Par pulka komandieri tika iecelts tā organizators, jaunais kapteinis Boriss Permikins.[14] Uzzinājis, ka Talabas arhipelāgu ir sagrābuši sarkanie, viņš 1918. gada novembra (pēc vecā stila — oktobra) naktī kopā ar septiņpadsmit baltajiem karavīriem izkāpa Talabas salā un sakāva piecdesmit kaujinieku sarkano vienību un komisārus (Janu Zaļitu, Ivanu Belovu, Osipu Horevu, Ivanu Šļapņikovu, Ivanu Galakhovu) lika iemest ezerā. Saskaņā ar citu versiju sarkanos komisārus nonāvēja Bulaka-Balahoviča baltgvardu vienība.[7] 1919. gada pavasarī, kad salas bija atgriezušās sarkano kontrolē, atrada komisāru līķus un nolēma pārdēvēt ciemus uz salām par godu Zaļitam un Belovam, lai gan pēc vienas no versijām, paša Zaļita līķis atrasts netika.[14] Talabas salā viņiem uzcelts piemineklis.

1919. gada decembrī netālu no Narvas talabieši, piesedzot Judeņiča ziemeļrietumu armijas izvešanu pār Narvas upi, nokļuva starp uzbrūkošajiem sarkanajiem vienā krastā un atkāpjošos igauņu karaspēku otrā krastā. Par tālāko viņu likteni ir dažādas versijas. Pēc vienas no tām, kad visi dzīvi palikušie Judeniča armijas karavīri pārcēlās uz Igaunijas piekrasti, arī talabieši nolēma atkāpties, taču igauņi atklāja uz viņiem uguni un aizdzina atpakaļ uz Narvas ledu, bet sarkanie šāva no otras puses. Tādējādi krustugunī gājis bojā viss pulks.[4] Pēc citas versijas igauņi, piekrituši talabiešus ielaist bez ieročiem un nosūtīt uz Poliju, viņus atbruņoja, taču pie tās šķērsošanas nodevuši: talabu karavīrus nošāvuši no abām pusēm — igauņi un sarkanie.[14] Pēdējie izdzīvojušie no Talabas pulka tika padomju represēti un nošauti 1934.-1937. gadā.[14]

1943. gadā salas okupējušie vācieši atkāpdamies nodedzināja visas koka ēkas salās.[9]

1979. gadā Verhņijas (Belova) sala saņēma dabas un vēstures pieminekļa statusu.[11] Salā sastopami reti putni.

Līdz 1990. gadiem Talabu salas bija zvejniecības centrs, kuru padomju laikā organizēja Zaļita kolhozs. Pēc tam vietējo zvejnieksaimniecību piemeklēja bankrots,[15][16] un nozveja kritās. 2010. gados apgabala attīstības mērķprogrammas ietvaros salu iedzīvotāji tika mudināti attīstīt tūrismu, kurš bija panīcis sakarā ar efektīvas kuģu satiksmes pārtraukšanu un nepieciešamību uzturēt sakarus ar krastu galvenokārt ar privāto ūdens transportu vai ziemā pa ledu,[15] un gatavot vietējos suvenīrus.[2] Programma paredzēja palielināt Zaļita kolhoza pilnvaras.[15] Neraugoties uz to, 2019. gadā salu saimniecība joprojām bija izteikti depresīva.[17]

Uz salām 2019. gadā plānoja izveidot municipālo pašvaldību.[18]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ «Карта дорог Псковской области. Крупномасштабная карта Псковской области. Большая автомобильная карта Псковской обл России». rf-map.ru. Skatīts: 2023-05-09.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 «Жителей острова Залита учили делать сувениры своими руками | Государственный комитет Псковской области по инвестициям и пространственному развитию». web.archive.org. 2013-10-20. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-10-20. Skatīts: 2023-05-09.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 tooot. «Остров Залита на Псковском озере и Талабские острова. История, Великие монастыри, экскурсии, карта, как добраться». Туризм и путешествия, континенты, страны и города. Самое интересное о каждом уголке мира всем туристам! (ru-RU), 2019-08-28. Skatīts: 2023-05-09.
  4. ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 «Интернет-журнал Сретенского монастыря». www.pravoslavie.ru. Skatīts: 2023-05-09.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 «Газета «Псковская провинция»». province-pskov.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-05-09. Skatīts: 2023-05-09.
  6. ↑ «Контакты информационного центра Талабы». talaby.ru (krievu). Skatīts: 2023-05-09.
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 «Администрация Псковской области. Талабские острова».
  8. ↑ 8,0 8,1 «Сборник документов и и материалов по истории Псковского края (IX-XX вв.) Глава 3. Экономическое положение Псковской губернии и губернского центра». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 28. maijā. Skatīts: 2023. gada 9. maijā.
  9. ↑ 9,0 9,1 «Талабские острова: Осторожно, вызывают зависимость!». pln-pskov.ru. Skatīts: 2023-05-09.
  10. ↑ 10,0 10,1 «Вересова Т. Старец Николай. / Тамара Вересова // Псковская земля. История в лицах. "Сии бо люди крылати...". - М.,2007. - С.371 - 374.». bibliopskov.ru. Skatīts: 2023-05-09.
  11. ↑ 11,0 11,1 «Талабские острова – древнерусское место силы». Мир своими глазами. Skatīts: 2023-05-09.
  12. ↑ «ЭСБЕ/Александровский посад — Викитека». ru.wikisource.org (krievu). Skatīts: 2023-05-09.
  13. ↑ «Псковская провинция». web.archive.org. 2014-02-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-02-03. Skatīts: 2023-05-09.
  14. ↑ 14,0 14,1 14,2 14,3 14,4 «Газета «Псковская провинция»». www.province-pskov.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-05-09. Skatīts: 2023-05-09.
  15. ↑ 15,0 15,1 15,2 «Распоряжение Администрации Псковской области от 26.10.2010 N 289-р “Об утверждении концепции и разработке областной долгосрочной целевой программы “Комплексное развитие межселенной территории Залитских островов на период 2010 - 2012 годы“». zakon-region2.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-08-30. Skatīts: 2023-05-09.
  16. ↑ «Официальный сайт газеты Советская Россия - ОСТРОВ СЛЁЗ». web.archive.org. 2007-10-28. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-10-28. Skatīts: 2023-05-09.
  17. ↑ Марина Соколова. «Чудо Талабских островов». Travel Blog (ru-RU), 2019-12-29. Skatīts: 2023-05-09.
  18. ↑ «Талабские острова планируют сделать отдельным муниципальным образованием». ПАИ Новости Псковской области (krievu). Skatīts: 2023-05-09.

Ārējās saites labot šo sadaļu

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Talabu_salas&oldid=4044303"