Slutiški

Slutiški, arī Slutišķi un Sluciškas, ir neliels vecticībnieku ciems Augšdaugavas novada Naujenes pagastā, Daugavas labajā krastā. Šeit ir saglabājies unikāls vecticībnieku sādžas apbūves komplekss, ar 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma ēkām un plānojumu, izveidots etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Slutiški atrodas Daugavas loku dabas parka un Augšdaugavas aizsargājamo ainavu apvidus teritorijā.

Slutiški
Slutiški
Koordinātas: 55°54′48″N 26°53′03″E
Valsts	Latvija
Novads	Augšdaugavas novads
Pagasts	Naujenes pagasts
Augstums	80 m
Iedzīvotāji (2015)
• kopā	10
Pasta nodaļa	LV-5462

Vēsture

Naujenes novadpētniecības muzeja fonda materiālos atrodamos avotos Slutiški kā ciems minēts jau sākot ar 1785. gadu.^{[nepieciešama atsauce]} Savukārt pēc 1984. gada kompleksās ekspedīcijas ziņām Slutišku sādža izveidota 19. gadsimta beigās—20. gadsimta sākumā.

20. gadsimta 90. gados Slutiškos sākās plašs protests pret Daugavpils HES celtniecību, kas 1986. gadā pārauga Trešajā atmodā.

Kultūrvēsturiskie pieminekļi

Slutišku vecticībnieku māja-muzejs

Slutiškos ir saglabājies unikāls vecticībnieku sādžas apbūves komplekss, ar 19. gadsimta beigu—20. gadsimta sākuma ēkām un plānojumu, izveidots etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Putānu upītes veidotā Daugavas senlejas sāngravā, netālu no Slutiškiem atrodas Markovas pilskalns, bet ciema centrā atklāta un izpētīta Slutišku viduslaiku kapsēta un apmetne. Šie kultūrvēsturiskie objekti kopā dažkārt tiek dēvēti par "Slutišku kompleksu".

Slutišku viduslaiku kapsēta un apmetne

Slutišķu viduslaiku kapsēta un apmetne ir vietējas nozīmes arheoloģiskais piemineklis ar valsts aizsardzības Nr. 679. Tā atrodas Slutišku ciema centrā, zem ceļa, kas iet cauri sādžai un abās tā malās. 1985. gadā T. Bergas vadībā veiktie arheoloģiskie izrakumi apliecina, ka apmetne ir 300—400 m gara, līdz 22 m plata josla Daugavas otrajā terasē (apmēram 200 m no krasta). Kapsēta ir attiecināma uz 15.—17. gs. sākumu, par ko liecina arheoloģiskajos izrakumos atklāto apbedījumu raksturs.

Slutišku sādža

Slutišku sādža šobrīdējam tuvā izskatā izveidota 19. gadsimta beigās—20. gadsimta sākumā. Tā ir unikāls etnokulturālās mijiedarbības paraugs. 18.—19. gadsimtā Slutiški kļuva par vecticībnieku apmešanās vietu, jo atradās izolēti no citām apdzīvotām vietām, mežu ieskautā Daugavas krastā. Šāda lokalizācija atbilda vecticībnieku pašizolācijas tieksmēm. Vecticībnieki ilgāk nekā pareizticīgie saglabāja savas kultūras specifiku, kura, noslēgta dzīvesveida rezultātā, bija norobežota no ārējās iedarbības. Ar citiem iedzīvotājiem ilgu laiku viņus tuvināja tikai kopīga zemkopības kultūra. Lielākā daļa vecticībnieku uzskata sevi nevis par ienākušo slāvu pēctečiem, bet gan par vietējiem iedzīvotājiem. Slutišku sādža ir interesanta kā vecticībnieku un latgaļu līdzāspastāvēšanas un mijiedarbības paraugs, kurā caur dzīvesveida īpatnībām atspoguļojas Latgales specifika. 1897. gadā ciemā bija 19 sētas ar 119 cilvēkiem. Gan pašvaldība, gan Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija atbalstījusi sādžas iekļaušanu aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, bet pret to iebilda iedzīvotāji, saistībā ar papildu prasībām savu īpašumu uzturēšanā. Tā kā saskaņā ar likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 14. panta trešo daļu objekta (Slutišķu sādžas) iekļaušanai pieminekļu sarakstā īpašnieka piekrišana nav nepieciešama, 2016. gada 2. jūnijā ar Kultūras ministrijas rīkojumu Nr.2.5-1-144 (spēkā no 2016. gada 15. jūnija) Slutišķu sādža tika iekļauta Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā ar nr. 8986.