Skanenis
Skaneņi (arī sonoranti, sonanti[1] jeb skanīgie līdzskaņi) ir termins, ko visbiežāk attiecina uz latviešu valodas līdzskaņiem /r, l, ʎ, m, n, ɲ/, jeb latviešu burtiem <r, l, ļ, m, n, ņ>.
Artikulācijas veidi |
---|
Troksnenis |
Slēdzenis |
Afrikāta |
Berzenis |
Svelpenis |
Skanenis |
Nazāls |
Flaps, taps |
Vibrants |
Spraudzenis |
Plūdenis |
Patskanis |
Puspatskanis |
Laterāls |
Šī lapa, iespējams, satur informāciju fonētiskajā alfabētā, kuru dažas pārlūkprogrammas var attēlot nekorekti. |
No vispārīgāka, teorētiska viedokļa sonoritāte jeb skanīgums piemīt tām skaņām, kuru izrunā balss plūsmai netraucē nekāds radikāls šķērslis. No šāda skatu punkta vissonorantākās skaņas latviešu valodā ir patskaņi un puspatskanis /j/ un sonorantākie no līdzskaņiem ir jau pieminētie /r, l, ʎ, m, n, ɲ/, bet /v/ atrodas uz robežas starp sonorantām un nesonorantām skaņām.[1] Latviešu valodā sonorantajiem līdzskaņiem nav nebalsīgu versiju.[1] Nebalsīgi skaneņi ir reti sastopami pasaules valodās. Viena no valodām, kur ir balsīgu un nebalsīgu skaneņu opozīcija, ir mokšu valoda.
Latviešu valodā
labot šo sadaļuGeminācija
labot šo sadaļuLatviešu valodā vairāku veidu līdzskaņi var būt gari vai īsi, taču skaneņiem ir īpaša pozīcija šajā gadījumā — to garums ir fonēmisks, respektīvi, tas tiek norādīts rakstībā un atsevišķos gadījumos tam ir nozīmes šķiroša loma, piemēram, manna un mana. Lai gan troksneņi bieži mēdz būt gari, to garumam nekad nav nozīmes šķiroša funkcija un to garums netiek uzrādīts latviešu valodas ortogrāfijā, citiem vārdiem, to garums ir tikai fonētisks.
Zilbiskums
labot šo sadaļuPie skaneņiem piederošie nāseņi un plūdeņi <r, l, ļ, m, n, ņ> ir līdzskaņi, kas latviešu valodā var būt zilbiski (t. i., veidot zilbes kodolu).
Intonāciju nesoši diftongiskie savienojumi
labot šo sadaļuPie skaneņiem piederošie nāseņi un plūdeņi <r, l, ļ, m, n, ņ>, noslēdzot zilbi pēc īsa patskaņa, veido tā saucamos diftongiskos savienojumus, kas līdzās gariem patskaņiem un diftongiem ir spējīgi nest zilbes intonāciju latviešu valodā,[2] piemēram, [i] un plūdeņa [r] savienojumam ir dažāda intonācija vārdos [ir̂t] "airēt" — lauzta intonācija un [ir̃t] (par audumu) — stiepta intonācija.[3]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 «Distinktīvās jeb šķīrējpazīmes un fonēmu dabiskās grupas». Skatīts: 2013. gada 25. novembris.
2. pazīme – [ sonoritāte ] (a.sonority). Ar sonoritāti saprot skaņas relatīvu skanīgumu salīdzinājumā ar citām skaņām vienādos apstākļos. Sonorantās skaņas veidojas tādu vokālā trakta dobuma izmaiņu rezultātā, kurās ir iespējama spontāna balss saišu vibrācija. Parasti pēc tā atšķir patskaņus, sonantus un glaidus kā [ + sonorantus ] no eksplozīvajām, frikatīvajām skaņām un afrikātām, kuru izrunā balss plūsmu traucē radikāls šķērslis, un tie ir [ - sonoranti ]. Dažkārt sonorantās skaņas tiek sauktas arī par dziedamajām (a. singables) [Contemporary, 91. lpp.]. Sonorantajiem līdzskaņiem latviešu valodā nav nebalsīgo līdzskaņu opozīcijas. Pēc sonoritātes skalas pašas sonorantākās skaņas latviešu valodā būtu patskaņi un [ j ], bet sonorantāki par citiem līdzskaņiem ir arī skaneņi jeb sonanti [ r, l, ļ, m, n, ņ ], savukārt [ v ] jau pieslejas [ - sonorantajām ] skaņām, kaut arī atrodas robežjoslā [sal. Markus D., 2000., 9. – 18. lpp.].
- ↑ Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga. 2007. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 29. oktobrī.
Diftongisks savienojums: Īsa patskaņa un tam sekojoša skaneņa (l, ļ,,, ņ, r) savienojums vienā zilbē. Latviešu valodā diftongiskie savienojumi tiek dažādi intonēti, piemēram, vilnis [vilnis], dzimt [dzimt], lente [lente] (latviešu tradicionālajā fonētiskajā transkripcijā — [vilnis], [mt] un [lente]).
- ↑ Konstantīns Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga : Avots, 1992. ISBN 5401004117.