Vilis Skārds
Vilis Skārds (1894—1980) bija latviešu būvinženieris, Latvijas Universitātes profesors (1939), LVU (1945—1947) un LLA docētājs. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
|
Dzīves gājums
labot šo sadaļuDzimis 1894. gada 3. martā Sērenes pagasta "Lieljakšānu" saimnieka Jāņa Skārda un Mades ģimenē.[1][2] Mācījās Sērenes pagasta skolā, Jaunjelgavas pilsētas skolā (līdz 1909), 1913. gadā — Ata Ķeniņa privātskolā Rīgā. Studēja Rīgas politehniskā institūta būvinženieru nodaļā (1913—1916, 1915. gadā institūtu evakuēja uz Maskavu), bija hidrotehniķis Sibīrijā (1916—1917). Pirmā pasaules kara beigās bija 22. inženieru pulka podporučiks Galīcijas frontē (1917—1918).
Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada jūnijā pārgāja Latvijas armijā, iedalīts Sapieru rotā, no 1920. gada janvāra bija Armijas Galvenās tehniskās noliktavas priekšnieka palīgs, 1920. gada oktobrī demobilizēts. Pabeidza studijas Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātē (1920—1922), pēc tam strādāja LU kā jaunākais asistents (1922), asistents (1924), vecākais asistents (1927), privātdocents (1930), docents (1934), Inženierzinātņu fakultātes dekāns (1937-1939) un ārkārtas profesors. 1939. gada maijā ieguva inženierzinātņu doktora grādu un ievēlēts par profesoru inženierzinātņu fakultātē (1939).
Pēc Otrā pasaules kara bija LVU (1945—1947) un LLA profesors (no 1952. gada).
Miris 1980. gada 19. jūlijā Rīgā, apglabāts Meža kapos.[2]
Darbi
labot šo sadaļu- Vilis Skārds. Eksperimentāli pētījumi par filtracijas likumu. Disertācijas darbs tehnisko zinātņu kandidāta grāda iegūšanai, oponenti: M. Bīmanis, M. Vegners, E. Ziemelis. Rīga, 1939. - 164 lpp.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Latvijas pagasti. Enciklopēdija. Rīga : A/S Preses nams. 2001—2002. ISBN 9984-00-412-0.
- ↑ 2,0 2,1 Ar parakstu par Latviju : biogrāfiskā vārdnīca : Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas / sastādītāja Ieva Kvāle. Rīga : Latvijas Kara muzejs. 2014. 172-173. lpp. ISBN 9789934827051.