Sīriuss

zvaigzne Lielā Suņa zvaigznājā
(Pāradresēts no Sirius)

Sīriuss (latīņu: Sirius, arī Lielā Suņa Alfa jeb Lielā Suņa α) ir spožākā zvaigzne nakts debesīs.[1] Sīriusu var redzēt no jebkura punkta Ziemeļu puslodē, izņemot pašus ziemeļus (virs 74° ziemeļu platuma). Sīriuss atrodas 8,6 gaismas gadu attālumā no Saules sistēmas un ir viena no tuvākajām zvaigznēm.[2] Sīriuss ir galvenās secības zvaigzne, ietilpst A1 spektrālajā klasē.

Sīriuss

Sīriusa atrašanās vieta Lielā Suņa zvaigznājā
Citi nosaukumi: Lielā Suņa alfa, α Canis Majoris,
Spuļģis
Zvaigznājs: Lielais Suns
Rektascensija: 06h 45m 08,9173s
Deklinācija: −16° 42′ 58,017″
Redzamais spožums: -1,47
Absolūtais spožums: 1,42
Masa: 2,02 M

Sīriusa pavadonis labot šo sadaļu

1844. gadā vācu astronoms Frīdrihs Beselis izvirzīja hipotēzi, ka Sīriuss ir dubultzvaigzne. 1862. gadā amerikāņu astronoms Alvāns Greiems Klarks tiešām atklāja Sīriusa pavadoņzvaigzni, kas nosaukta par Sīriusu B (galveno, redzamo, zvaigzni dažreiz sauc par Sīriusu A).[3] Abas zvaigznes riņķo ap kopīgu baricentru apmēram 20 astronomisko vienību attālumā viena no otras (apriņķošanas periods ap 50 gadu). 1915. gadā Mauntvilsonas observatorijas astronomi konstatēja, ka Sīriuss B ir ļoti maza balta zvaigzne (diametra ziņā tikai 90% no Zemes diametra) — tas bija pirmais atklātais baltais punduris.[3] Pirms vairākiem simtiem miljonu gadu Sīriuss B ir bijis masīva, karsta zvaigzne, kura evolucionējusi daudz ātrāk par vieglāko Sīriusu A.

Vēsture labot šo sadaļu

Sīriuss kā pati spožākā zvaigzne bija pazīstams jau senatnē. Senie ēģiptieši to pielūdza un pēc Sīriusa uzlēkšanas laika prognozēja Nīlas plūdus. Senās Ēģiptes kalendārā gads tika skaitīts starp diviem Sīriusa heliakālajiem lēktiem (heliakālais lēkts ir debess spīdekļa pirmā parādīšanās pēc neredzamības perioda, kad tas uzlec tūlīt pēc Saules).

Sīriusa nosaukums cēlies no grieķu vārda Σείριος (spožs, mirdzošs) latīņu transkripcijas. Senatnē Sīriusu un Procionu dēvēja par Suņa zvaigznēm.

Latvijā senāk Sīriuss saukts par Spuļģi. Nosaukums radies tādēļ, ka Sīriuss novērojams galvenokārt ziemā samērā zemu pie horizonta un tādos apstākļos zvaigzne mēdz stipri mirgot — spulgot. Dažreiz senos tautas novērojumos Spuļģis sajaukts ar Ausekli (Veneru), taču tajos mēdz būt norādīts, ka Auseklis bieži atrodas Mēness tuvumā, kas ar Spuļģi nevar būt. Kulšanas laikā Spuļģis (arī Sīrijs) parādās dažas stundas pirms saullēkta.[4]

Skatīt arī labot šo sadaļu

 
Sīriuss - pati spožākā zvaigzne attēlā. Augšā pa kreisi redzams Procions, labajā pusē Oriona zvaigznājs ar iesarkano Betelgeizi. Sīriuss, Procions un Betelgeize veido tā saucamo Ziemas trīsstūri. Starp Sīriusu un Procionu novērojams Piena Ceļš.

Atsauces un piezīmes labot šo sadaļu

  1. Saule, protams, arī ir zvaigzne, bet tā naktī nespīd.
  2. Byrd, D. "Sirius is Dog Star and brightest star". EarthSky. February 17, 2014.
  3. 3,0 3,1 Rees, M. (ed.). Universe: The Definitive Visual Guide. London: Dorling Kindersley, 2012. P. 268.
  4. V. Grāvītis. Tautas astronomiskie novērojumi un tradīcijas. Dabas un vēstures kalendārs 1970. 244. lpp.