Betelgeize

zvaigzne Oriona zvaigznājā

Betelgeize (angļu: Betelgeuse), pazīstama arī kā Oriona Alfa jeb Oriona α (angļu:α Orionis), ir devītā spožākā zvaigzne pie debesīm nakts laikā un otra spožākā zvaigzne Oriona zvaigznājā (uzreiz aiz Rīgela). Tās redzamais spožums variē starp 0,2 un 1,2. Betelgeize tiek klasificēta kā sarkanais pārmilzis un tā ir viena no lielākajām pašlaik zināmajām zvaigznēm. Tā atrodas apmēram 640 gaismas gadu attālumā no Saules sistēmas.[3]

Betelgeize

Betelgeizes atrašanās vieta Oriona zvaigznājā
Citi nosaukumi: Oriona Alfa, Oriona α
Zvaigznājs: Orions
Rektascensija: 05h 55m 10.3053s[1]
Deklinācija: +07° 24′ 25.426″
Redzamais spožums: no +0,2 līdz +1,2
Absolūtais spožums: −5,14
Masa: ~18—19[2] M

Lai arī Betelgeizes vecums ir tikai apmēram 10 miljoni gadu[4], tā tuvojas savas dzīves beigām un gatavojas eksplodēt kā pārnova (laiks, kas palicis līdz eksplozijai, tiek vērtēts dažādi — no miljona gadu līdz pat pieņēmumam, ka zvaigzne ir jau kļuvusi par pārnovu, tikai tās gaisma nav vēl nonākusi līdz Zemei). Ja Betelgeize kļūs par pārnovu, tās spožums var līdzināties pilna Mēness spožumam un zvaigzne būs labi redzama arī dienā.[5] Pamazām dažu mēnešu laikā zvaigzne izdzisīs un pārstās būt redzama ar neapbruņotu aci. Tā kā Betelgeizes rotācijas ass nav vērsta pret Zemi, eksplozijas rezultātā radies gamma uzliesmojums neapdraudēs dzīvību uz Zemes.[6] Betelgeize ir viena no ziemas trijstūra zvaigznēm.

Saskaņā ar vēsturiskiem pierakstiem, Betelgeizes virsmas temperatūra un attiecīgi krāsa pašlaik aktīvi mainās: apmēram pirms 2000 gadiem Senās Romas un Senās Ķīnas debesu pētnieki pielīdzināja tās krāsu blāvi dzeltenīgajam Saturnam, kamēr mūsdienās Betelgeize sasniegusi sarkanu nokrāsu.[7]

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. «SIMBAD query result: BETELGEUSE – Semi-regular pulsating Star». Centre de Données astronomiques de Strasbourg. Skatīts: 2007-06-20.
  2. Kaler, James B. (Jim). «Betelgeuse (Alpha Orionis)». Stars website. University of Illinois. Skatīts: 2009-07-19.
  3. Harper, G. M., Brown, A., Guinan, E. F. "A New VLA-Hipparcos Distance to Betelgeuse and its Implications". PDF. The Astronomical Journal 135 (4). April, 2008. pp. 1430–40. Retrieved November 12, 2015.
  4. Harper, Graham M.; Brown, Alexander; Guinan, Edward F. (April 2008). "A New VLA-Hipparcos Distance to Betelgeuse and its Implications" (PDF). The Astronomical Journal 135 (4): 1430–40. Bibcode 2008AJ....135.1430H. doi:10.1088/0004-6256/135/4/1430. Atjaunināts: 2010-07-10. (angliski)
  5. «Sharpest views of Betelgeuse reveal how supergiant stars lose mass». Press Releases. European Southern Observatory. July 29, 2009. Skatīts: 2010-09-06. ESO notes in the article that the supergiant's luminosity is at least 100,000 Suns, thus confirming a luminosity at least double that of Deneb. (angliski)
  6. Jean Tate. «Betelgeuse». Universe Today, 2009. gada 13. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-11-24. Skatīts: 2010-11-16.(angliski)
  7. R. Neuhäuser, G. Torres, M. Mugrauer, D.L. Neuhäuser, J. Chapman, D. Luge, M. Cosci. «Colour evolution of Betelgeuse and Antares over two millennia, derived from historical records, as a new constraint on mass and age», 12-07-2022. Skatīts: 2022-07-16.

Ārējās saites labot šo sadaļu