Vikipēdija

Sīvā bērzlape

Sēne

Sīvā bērzlape (Russula emetica) ir Latvijā bieža vidēji liela bērzlapju ģints sēne, kuras augļķermeņi pēc novārīšanas tiek lietoti pārtikā, tomēr svaigā veidā bez novārīšanas tā ir vāji indīga,[1] ar ļoti sīvu garšu un izraisa veselības traucējumus. Literatūrā parasti tiek ieteikts to neēst arī pēc pareizas sagatavošanas.[2]

Sīvā bērzlape
Russula emetica
Sīvā bērzlape (Russula emetica)
Sīvā bērzlape (Russula emetica)
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsAugstākās sēnes (Dikarya)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
RindaBērzlapju rinda (Russulales)
DzimtaBērzlapju dzimta (Russulaceae)
ĢintsBērzlapju ģints (Russula)
SugaSīvā bērzlape (R. emetica)
Sīvā bērzlape Vikikrātuvē

Taksonomija

labot šo sadaļu
 
Sīvās bērzlapes lapiņu šķautnes galos reizēm ir nelīdzenas un dakšveidā zarotas
 
Sporas ir apaļas līdz plati elipsoīdas vai olveidīgas, ornamentētas ar kārpām un dzelkšņiem
 
Retos gadījumos sīvās bērzlapes aug baros

Uzskata, ka pirmais sugu aprakstījis Džovanni Skopoli 1772. gadā kā Agaricus russula,[3] tomēr par pirmo vārda devēju atzīts vācu dabaszinātnieks Jakobs Kristians Šefers, kurš 1774. gadā to ievietoja Agaricus ģintī (kura tad iekļāva visas lapiņu sēnes) kā Agaricus emeticus.[4] Viņa dotais epitets emeticus sengrieķu valodā nozīmē "izraisīt vemšanu", atsaucoties uz gremošanas trakta problēmām, kas rodas ar nevārītas sēnes apēšanu.[5]

1796. gadā Kristiāns Pēšons sugu pārcēla uz izveidoto bērzlapju ģinti kā Russula emetica,[6] un pēc nelieliem strīdiem šis nosaukums saglabājies. Sīvā bērzlape arī izvēlēta par bērzlapju ģints tipisko sugu.

Arī citi autori, kā parasti, devuši savus mazāk zināmus nosaukumus, reizēm iekļaujot to jaunās ģintīs:

  • Žans Batists Lamarks 1783. gadā viņu nosauca par Russula rubra.
  • Ogistēns Piramus de Kandols 1805. gadā — par Agaricus ruber.

Kladu sistēma

labot šo sadaļu

2002. gada molekulāri ģenētisks pētījums uzrādīja, ka sīvās bērzlapes tuvākās radinieces ir Russula betularum, Russula nana (kuras abas agrāk tika uzskatītas par sīvās bērzlapes varietātēm) un Raulta bērzlape.[7]

Varietātes

labot šo sadaļu

Bieži nav skaidrības par to, vai kāda bērzlape ir atsevišķa suga vai tās varietāte. Latvijas literatūrā kā varietātes biežāk minētas var. griseascens ar pelēcīgu kātiņu un maz sīvu garšu,[8] var. sylvestris ar nelielu ātri izbalējošu cepurīti,[9] var. pineticola,[10] var gregaria ar nelielu, bet neizbalējošu cepurīti.[9] Visas tās citos avotos var tikt uzrādītas kā atsevišķas sugas, kā, piemēram, Russula grisescens — Russula emetica var. griseascens.[1] Daudzo varietāšu dēļ arī sugas apraksts dažādos avotos atšķiras. Daži autori 20. gadsimtā šīm sugām vai varietātēm lietoja terminu “Russula emetica grupa”.[11]

Apraksts

labot šo sadaļu
  • Cepurīte: sākumā ļoti mazs (<1 cm) "podiņš", vēlāk pusapaļa, plakani izliekta vai sekli ieliekta, koši gaišsarkana, varietātēm līdz tumši sarkanai vai bāli sārtai. Parasti ar tumšāku vidu, izbalējot ar bāli dzeltenīgiem plankumiem. Platums 3—10 cm. Cepurītei gluda, vecumā rievota mala, virsmiziņa mikla, nedaudz spīdīga, tālu novelkama. Virsmiziņas pigments daļēji šķīst ūdenī, tāpēc pēc lietus tā kļūst bālāka.[12]
  • Lapiņas: baltas, dažām varietātēm vecumā ar pelēkzaļganu spīdumu vai viegli dzeltējošas, 4—7 mm platas, pie kātiņa pieaugušas, retāk nedaudz nolaidenas, nav ciešas.
  • Kātiņš: balts, vietām viegli rozā vai pelēks, žūstot var nodzeltēt, cilindrisks, sūkļains, reizēm ar daļēju dobumu, trausls, spīdīgs. Garums 5—8 cm, resnums 1—2 cm.
  • Mīkstums: trausls, mīksts, balts vai pelēcīgs, vecumā sūkļains, ar augļu smaržu un ļoti sīvu garšu (varietātēm tā var būt mazāk sīva).[8] Zem pašas virsmiziņas sarkanīgs.[13]
  • Sporas: plati eliptiskas līdz olveida, kārpainas, dzeloņainas, ar starp līdz 1,2 µm augstajām kārpām veidotu daļēju tīklojumu, amiloīdas, sporu nobirums masā balts. Izmēri (6,5)7,5—11/(5,5)6,5—9 µm.[12][14][15][16]
  • Bazīdijas četrsporu, vālesveida, caurspīdīgas, 33—50/9—11,5 µm.
  • Cistīdas: heilocistīdas lapiņu šķautnēs plānsienu, caurspīdīgas, cilindriskas vai viegli vārpstveida vai vālesveida, izmēros 14—24/4—7,5 µm. Pleirocistīdas uz lapiņu virsmas pēc formas līdzīgas, ar izmēriem 35—88/7—12,5, ar graudainu dzeltenīgu saturu.[17]

Augšanas apstākļi

labot šo sadaļu

Mikorizas sēne, dažādas varietātes veido to ar dažādiem kokiem, Latvijā parasti aug kopā ar priedēm. Aug gaišos pārmitros skujkoku un jauktos mežos (varietāte sylvestris — sausākās vietās), purvos, meža pļavās, bieži sūnās, Latvijā parasti no augusta līdz oktobrim.[1][2][15] Bieži lielās grupās.[18] Sastopama visā pasaulē, biežāk mērenajā joslā, visvairāk zināma Eirāzijā un Ziemeļamerikā.[19] Daļa autoru uzskata, ka Ziemeļamerikā un Austrālijā sastopamās sēnes pieder pie citām līdzīgām vietējām sugām, attiecīgi R. silvicola[17] un R. persanguinea.[20]

Barības vērtība

labot šo sadaļu

Pēdējās desmitgadēs parasti tiek uzskatīta par neēdamu, svaigā veidā indīga, tomēr pēc novārīšanas (dažos avotos — divkāršas) ar ūdens noliešanu un/vai mērcēšanas/mazgāšanas derīga sālīšanai un marinēšanai.[18] Miziņa vārot nokrāso sēnes sarkanas.[21][22] Austrumeiropā nereti tiek apgalvots, ka sēne nav praktiski lietojama nevis asās garšas, bet darbietilpīgās gatavošanas dēļ.[23] Savukārt Dienvideiropā, kur asas piedevas tiek lietotas biežāk, to nosauc kā derīgu par garšas sēni mazos daudzumos.[13]

ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija atzīmē sēni kā uzturproduktu vairākās zemēs, ieskaitot Krieviju, Ukrainu un Meksiku.[24]

Sēni ēd vāveres,[12] daži gliemeži[25] un sēņodiņi.[26]

Līdzīgās sugas

labot šo sadaļu

R. mairei — Maira bērzlapes varietāte fageticola — parasti aug zem dižskābaržiem un ozoliem. R. laccata — olīvvioletā bērzlape ir ar ļoti spīdīgu virsmiziņu. Līdzīgas ir arī daudzas citas bērzlapes ar sarkanām cepurītēm,[15] un svarīgākā atšķirība ir sīvās bērzlapes nosaukumam atbilstošā garša. Citas būtiskas pazīmes ir augšana pārmitrās, sūnotās vietās un salīdzinoši lielie izmēri.[23]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 160. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
  2. ↑ 2,0 2,1 Fungi.lv: Sīvā bērzlape
  3. ↑ Mycobank
  4. ↑ Schäffer JC. (1774). Fungorum qui in Bavaria et Palatinatu circa Ratisbonam nascuntur icones. 4. Erlangen, Germany: Apud J.J. Palmium. pp. 15—16.
  5. ↑ Liddell HG, Scott R. (1980). A Greek-English Lexicon (Abridged ed.). Oxford, UK: Oxford University Press. ISBN 0-19-910207-4.
  6. ↑ Persoon CH. (1796). Observationes Mycologicae (PDF) (in Latin). Leipzig, Germany: Apud Petrum Phillippum Wolf. p. 100.
  7. ↑ Miller SL, Buyck B (2002). "Molecular phylogeny of the genus Russula in Europe with a comparison of modern infrageneric classifications". Mycological Research. 106 (3): 259—276. doi:10.1017/S0953756202005610.
  8. ↑ 8,0 8,1 Latvijas Daba. Russula emetica var. griseascens Bon
  9. ↑ 9,0 9,1 Latvijas Daba. Russula emetica Fr. var. sylvestris Singer
  10. ↑ Latvijas Daba. Russula emetica Fr. var. pineticola Melzer
  11. ↑ Arora D. (1986). Mushrooms Demystified: A Comprehensive Guide to the Fleshy Fungi. Berkeley, California: Ten Speed Press. p. 97. ISBN 978-0-89815-169-5.
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 Russula emetica (Schaeff.)Pers. - The Sickener
  13. ↑ 13,0 13,1 Cofradía Vasca de Gastronomía: Russula emetica
  14. ↑ I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 118. lpp.
  15. ↑ 15,0 15,1 15,2 Sugu enciklopēdija: Sīvā bērzlape
  16. ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 229. lpp.
  17. ↑ 17,0 17,1 Ammirati JF, Traquair JA, Horgen PA (1985). Poisonous Mushrooms of Canada: Including other Inedible Fungi. Markham, Ontario: Fitzhenry & Whiteside in cooperation with Agriculture Canada and the Canadian Government Publishing Centre, Supply and Services Canada. pp. 221, 319—321. ISBN 0-88902-977-6.
  18. ↑ 18,0 18,1 A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 34. lpp.
  19. ↑ GBIF atradņu karte un foto
  20. ↑ Bougher NL, Syme K (1998). Fungi of Southern Australia. Nedlands, Western Australia: University of Western Australia Press. p. 154. ISBN 978-1-875560-80-6.
  21. ↑ A.Antone, “Sēnes”, Avots, 2003., 92.-94. lpp. ISBN 9984-757-05-6.
  22. ↑ MycoWeb: Сыроежка жгуче-едкая
  23. ↑ 23,0 23,1 Сыроежка жгучеедкая, Russula emetica
  24. ↑ Boa E. (2004). Wild Edible Fungi: A Global Overview Of Their Use And Importance To People (Non-Wood Forest Products). Food & Agriculture Organization of the UN. p. 135. ISBN 978-92-5-105157-3.
  25. ↑ Wolf FT, Wolf FA (1939). "The snail Polygyra thyroidus as a mycophagist". Bulletin of the Torrey Botanical Club. 66 (1): 1–5. doi:10.2307/2481011. JSTOR 2481011.
  26. ↑ Sasakawa M, Ishizaki H (2003). "Fungus gnats of the genera Anatella, Allodia and Cordyla in Japan (Diptera: Mycetophilidae)". Entomological Science. 6 (2): 97–109. doi:10.1046/j.1343-8786.2003.00013.x. S2CID 56216139.

Ārējās saites

labot šo sadaļu

Skatīt arī

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sīvā_bērzlape&oldid=3621304"