Sēlpils riņķa krusti

Sēlpils riņķa krusti (arī Bruņinieku krusti) bija riņķa krusti Vecajā Sēlpils kapsētā Sēlpils pagastā. Literatūrā krusts pirmo reizi pieminēts 1826. gadā, kad Sunākstes un Sēlpils mācītājs Johans Kristiāns Stenders aprakstīja to "Latviešu Avīzes" 25. numurā. Pēdējo reizi par krustiem tika ziņots 1886. gadā, un kopš tā laika Sēlpils riņķa krustu atrašanās vieta nav zināma.^[1]

Atrašanās vieta

Vecie Sēlpils kapi, kuros krusti tika atklāti, atrodas tagadējās Daugavas ūdenskrātuves krastā. Netālu no kapiem atrodas Sēlpils luterāņu baznīcas drupas un saliņā uz ūdenskrātuves — Sēlpils ordeņa pils drupas. Viduslaikos kapos ir bijusi baznīca, kā arī 19. gadsimtā tur atradušās divas dolomīta plātnes, kuras liecinājušas par baznīcas atrašanos kapos.^[2]

Vēsture

Sēlpils baznīca un pils 1387. gadā

1826. gadā mācītājs J. K. Stenders rakstīja: "Līdzinājot to svētu vietu, tape divi veci bruņinieku krusti no akmins atrasti..".^[3] Nākamās 19. gadsimta liecības par riņķa krustiem nāk no pētnieka un gleznotāja Jūliusa Dēringa dienasgrāmatas. 1824. gada 22. jūlijā viņš dienasgrāmatā ieskicēja viena Sēlpils riņķa krusta zīmējumu un aprakstīja to:

Sēlpils kapsēta.., viens tā sauktais bruņinieku krusts no granīta, 22½ collas augsts šķērsgriezumā. Līdzīgi vairāki krusti atrodas arī citās kapsētās, sevišķi Koknesē.
— Jūliuss Dērlings^[2]

Arheologs un vēsturnieks Andris Caune grāmatā "Riņķa krusti Latvijā" min, ka Dērings varētu būt norādījis krusta materiālu nepareizi, jo dienasgrāmatā aprakstītie Kokneses riņķa krusti pēc izskata ir vienādi ar ieskicēto Sēlpils riņķa krustu, bet Kokneses krusti ir veidoti no dolomīta, nevis granīta.^[1] 1886. gadā viens Sēlpils riņķa krusts tika pieminēts ārsta Gustava Oto Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdes ziņojumā par Jēkabnieku riņķa krustu.^[4] Tā kā gan Dēringa, gan Oto ziņojumos ir aprakstīts tikai viens krusts, var uzskatīt, ka otrs krusts pazuda starp 19. gadsimta sākumu un beigām.

1960. gados Andris Caune Vecajos Sēlpils kapos meklēja riņķa krustus, bet bez panākumiem. Tajā laikā kapsēta bija aizaugusi ar bieziem krūmiem un garu zāli, tādēļ, iespējams, krusti ir nogāzti un grūti atrodami koku un krūmu biezoknī.^[1]

Literatūra

Caune, Andris (2008), "Riņķa krusti Latvijā", Latvijas vēstures institūta apgāds, ISBN 978-9984-9924-9-5

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 Caune, Andris (2008), "Riņķa krusti Latvijā", Latvijas vēstures institūta apgāds, ISBN 978-9984-9924-9-5
↑ ^2,0 ^2,1 Dērings, Jūliuss (1887), Über dem Bergräbnisplatz zu Selburg // Sitzungsberichte der Kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst aus dem Jahre 1886., Mītava, S. 21.
↑ Stenders, Johans Kristiāns (1826), "No Sehrpils", Latviešu avīze Nr.25
↑ Oto, Gustavs, Steindenkmal aus der Ordenszeit unweit Mitau // Sitzungsberichte der Kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst aus dem Jahre 1886, Mītava (1887), S. 21, 22.

[grāmata-1] 1,0 ^1,1 ^1,2 Caune, Andris (2008), "Riņķa krusti Latvijā", Latvijas vēstures institūta apgāds, ISBN 978-9984-9924-9-5

[dērings-2] 2,0 ^2,1 Dērings, Jūliuss (1887), Über dem Bergräbnisplatz zu Selburg // Sitzungsberichte der Kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst aus dem Jahre 1886., Mītava, S. 21.

[3] Stenders, Johans Kristiāns (1826), "No Sehrpils", Latviešu avīze Nr.25

[4] Oto, Gustavs, Steindenkmal aus der Ordenszeit unweit Mitau // Sitzungsberichte der Kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst aus dem Jahre 1886, Mītava (1887), S. 21, 22.

[1]

[2]

[3]

[4]