Roberts Bulsons
Roberts Bulsons (1889-1942) bija Latvijas valsts pārvaldes darbinieks, Valsts kancelejas direktora pienākumu izpildītājs (1939-1940). Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā apsūdzēts par K. Ulmaņa valdības 1940. gada 17. maija slepeno lēmumu slēpšanu, kas paredzēja, ka gadījumā, ja kara apstākļu dēļ vairs nebūtu iespējams sazināties ar Latvijas diplomātiskām un konsulārām pārstāvībām Vakareiropā, piešķirt ārkārtējas pilnvaras Latvijas sūtnim Londonā Kārlim Zariņam.
| Roberts Bulsons | |
|---|---|
 | |
| Valsts kancelejas direktora v. i. | |
|
Amatā 1939. gada 22. augusts — 1940. gada 23. jūlijs | |
| Priekštecis | Dāvids Rudzītis |
| Pēctecis |
Vilis Stalažs (v.i.) Kārlis Līcis |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1889. gada 1. novembris Rīga, Vidzemes guberņa (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1942. gada 24. martā (52 gadu vecumā) Astrahaņa, PSRS (tagad  Krievija) |
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1889. gada 1. novembrī Rīgā. Mācījās Rīgas pilsētas Katrīnas skolā, ko beidza 1907. gadā. Strādāja par Vidzemes gubernatora kancelejas ierēdni (1909-1917). 1913. gadā apprecējās. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 23. novembrī uzsāka darbu Latvijas Pagaidu valdības kancelejā, 1919. gada 2. janvārī kopā ar pagaidu valdību evakuējās no Rīgas uz Jelgavu, tad pārgāja darbā Latvijas SPR darba komisariātā.
No 1919. gada 9. jūlija atkal uzsāka darbu Valsts kancelejā par darbveža palīgu, bet ar 1. augustu – par darbvedi. Ar Valsts kancelejas direktora D. Rudzīša 1920. gada 24. februāra rīkojumu darbvedis R. Bulsons tika iecelts par I šķiras nodaļas (Vispārējās nodaļas) vadītāju. Bija Valsts tipogrāfijas revīzijas komisijas un Latvijas telegrāfa aģentūras revīzijas komisijas loceklis. 1934. gadā otro reizi salaulājās ar Mildu Kampars. Pēc Valsts kancelejas direktora D. Rudzīša pēkšņās nāves 1939. gada 22. augustā kļuva par Valsts kancelejas direktora pienākumu izpildītāju.
Pēc Latvijas okupācijas Ministru kabineta 1940. gada 23. jūlija sēdē viņu atbrīvoja no amata Valsts kancelejas direktora vietas izpildītāja amata.[1]
Valdības vadītājs Vilis Lācis noraidīja viņa sievas Mildas Bulsones lūgumu viņu apžēlot, jo "Bulsons esot pret padomju varu un, iespējams, vēl arī slēpjot ziņas par Ulmaņa valdības zelta rezervēm". R. Bulsona nopratināšanas protokolā 1941. gada 13. novembrī Astrahaņas cietumā fiksēts, ka viņš atzinis piedalīšanos Ulmaņa valdības sēdē 1940. gada 17. maijā, kad tika pieņemts slepenais lēmums par ārkārtēju pilnvaru piešķiršanu sūtnim Zariņam Londonā, bet pārējās izvirzītajās apsūdzībās sevi par vainīgu neatzina.
1942. gada 14. februārī sevišķā apspriede Robertam Bulsonam par aktīvu darbību pret revolucionāro kustību piesprieda nāvessodu nošaujot. Spriedums izpildīts 1942. gada 24. martā Astrahaņā.
1950. gadu sākumā pēc viņa sievas rakstītajiem lūgumiem par informācijas sniegšanu par dzīvesbiedra likteni pienāca atbilde, ka R. Bulsons ir dzīvs, bet atrodas izsūtījumā bez tiesībām sarakstīties. Tikai 1990. gada 13. novembrī tika parakstīts Mildai Bulsonei adresēts prokuratūras paziņojums, ka krimināllieta pret Robertu Bulsonu ir izbeigta un viņš ir reabilitēts.[2]
Apbalvojumi labot šo sadaļu
- Triju Zvaigžņu ordenis, IV šķira Nr.373 (1928)
- Atzinības krusts, IV šķira Nr. 1 (1938)[3]
Piezīmes un atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Politiskās policijas ierēdņa izziņa vēsta, ka 23. jūlijā pēc iekšlietu ministra biedra Latkovska norādījuma viņš uz Ministru kabineta sēdi atvedis Valsts kancelejas direktora pienākumu izpildītāju R. Bulsonu. Ministru kabinets Bulsonu ir apsūdzējis par to, ka viņš no jaunās valdības noslēpis K. Ulmaņa valdības 1940. gada 17. maija slepeno lēmumu. Slepenais lēmums paredzēja, ka gadījumā, ja kara apstākļu dēļ vairs nebūtu iespējams sazināties ar Latvijas diplomātiskām un konsulārām pārstāvībām Vakareiropā, piešķirt ārkārtējas pilnvaras Latvijas sūtnim Londonā – Kārlim Zariņam. Kad R. Bulsons atteicās sniegt pienācīgus skaidrojumus, Ministru kabinets nolēma pavēlēt politiskajai policijai viņu arestēt.
- ↑ Laikmeta esence. Divi vadītāji. Divi likteņi Līga Peinberga 2008. gada 6. oktobrī
- ↑ Ar Atzinības Krustu apbalvotie Latvijas vēstnesis Nr. 426/429 no 28.11.2000