Vikipēdija

Ričards Kudenhovs-Kalergi

Ričards Nikolauss Eijiro, Kudenhova-Kalergi ģimenes grāfs (Richard von Coudenhove-Kalergi; 1894. gada 16. novembris — 1972. gada 27. jūlijs) bija austriešu-japāņu politiķis, filozofs un Kudenhova-Kalergi grāfs. Eiropas integrācijas pionieris, kurš 49 gadus strādāja par Paneiropas Savienības dibinātāju. Viņa tēvs bija austriešu-ungāru diplomāts Heinrihs fon Kudenhovs-Kalergi un māte Mitsuko Aojama, naftas tirgotāja, senlietu tirgoņa un Tokijas reģiona zemes īpašnieka meita.[1] Viņa bērnības vārds Japānā bija Aojama Eijiro. Viņš kļuva par Čehoslovākijas pilsoni 1919. gadā, pēc tam pieņēma Francijas pilsonību no 1939. gada līdz dzīves beigām.

Ričards Kudenhovs-Kalergi
Richard von Coudenhove-Kalergi
Politiķis
Dzimšanas dati 1894. gada 16. novembris
Miršanas dati 1972. gada 27. jūlijs

Viņa pirmā grāmata Pan-Europa tika publicēta 1923. gadā, kurā bija iekļauta Pan-Europa kustības pieteikšanās forma, pēc kuras 1926. gadā Vīnē notika pirmais kongress. 1927. gadā Aristids Briāns tika ievēlēts par Paneiropas kustības goda priekšsēdētāju. Alberts Einšteins, Tomass Manns un Zigmunds Freids bija sabiedrības darbinieki, kuri regulāri apmeklēja Paneiropas kongresus.[2]

Kudenhovs-Kalergi bija pirmais Kārļa Lielā balvas saņēmējs 1950. gadā. 1972. — 1973. Mācību gads Eiropas koledžā tika nosaukts viņa godā. Kudenhovs-Kalergi ierosināja Bēthovena "Oda priekam" kā Eiropas Savienības himnas mūziku. Viņš arī ierosināja Eiropas dienu, Eiropas pastmarku[3] un daudzus kustības priekšmetus (piemēram, nozīmītes un vimpeļus).[4] Daudzas viņa filozofijas ietekmēja filozofs un teologs Pauls Lavlers.[5]

Paneiropas politiskais aktīvists

labot šo sadaļu

Pēc viņa autobiogrāfijas, 1924. gada sākumā viņa draugs, Barons Luiss de Rotšilds, iepazīstināja viņu ar Maksu Varburgu, kurš piedāvāja finansēt kustību nākamajiem trim gadiem, piešķirot viņam 60,000 zelta markas. Varburgs palika ieinteresēts kustībā uz atlikušo mūžu un kalpoja par starpnieku Kudenhova-Kalergi ar ietekmīgiem amerikāņiem, piemēram, baņķieri Paulu Varburgu un finansētāju Bernardu Baruču. 1924. gada aprīlī Kudenhovs-Kalergi nodibināja žurnālu Paneuropa (1924—1938), kura redaktors un galvenais autors bija viņš pats. Nākamajā gadā viņš sāka publicēt savu galveno darbu, Kampf um Paneuropa (Cīņa par Paneiropu, 1925—1928, trīs sējumi). 1926. gadā Vīnē notika pirmā Paneiropas kongress, un 2000 delegāti ievēlēja Kudenhovu-Kalergi par Centrālās padomes priekšsēdētāju, kuru viņš ieņēma līdz dzīves beigām 1972. gadā.

Viņa sākotnējais redzējums bija par pasauli, kas sadalīta tikai piecās valstīs — Eiropas Savienotajās Valstīs, kas sasaistītu kontinentālās valstis ar Francijas un Itālijas īpašumiem Āfrikā; Panamerikas Savienība, kas aptver Ziemeļameriku un Dienvidameriku; Britu Sadraudzība visapkārt pasaulei; PSRS, kas aptver Eirāziju; un Āzijas Savienība, kurā Japāna un Ķīna kontrolēs lielāko daļu Klusā okeāna valstu. Viņam vienīgā cerība, ka Eiropa izpostīja karu, bija apvienot līnijas, ko Ungārijas dzimušais rumāņu Aurels Popovici un citi bija ierosinājuši izšķīdinātai daudznacionālai Austrijas un Ungārijas impērijai. Pēc Kudenhovs-Kalergi domām, Paneiropa aptvertu un paplašinātu elastīgāku un konkurētspējīgāku Austrijas-Ungārijas valsti, kurā angļu valoda kalpo kā pasaules valoda, kuru runā ikviens papildus dzimtajai valodai. Viņš uzskatīja, ka individuālisms un sociālisms mācīsies sadarboties, nevis konkurēt, un mudināja, ka kapitālisms un komunisms savstarpēji apveltītu viens otru, tāpat kā protestantu reformācija mudināja katoļu baznīcu atjaunot sevi.[6]

Viedokļi par rasi un reliģiju

labot šo sadaļu

Savā attieksmē pret rasi un reliģiju Kudenhovs-Kalergi turpināja sava tēva darbu. Savā jaunībā vecākais Kudenhovs-Kalergi bija antisemīts. Viņš bija cerējis apstiprināt savu antipātiju pret ebrejiem, kad viņš sāka strādāt pie traktāta Das Wesen des Antisemitismus (Antisemītisma būtība); bet Kudenhovs-Kalergi nonāca pie cita secinājuma, kad viņš publicēja savu grāmatu 1901. gadā. Pēc ironiskas jauno rasu teoriju kritikas viņš paziņoja, ka antisemītisma būtība nav nekas ticamāks par fanātisku reliģisku naidu. Viņš izsekoja šo fanātismu līdz reliģiskajai neiecietībai, kas radās Toras izsludināšanā Ezras laikā . Saskaņā ar vecākā Kudenhova-Kalergi teikto, ebreju reliģiskā neiecietība provocēja opozīciju no relatīvi tolerantajiem grieķu-romiešu politeistiem, izraisot viņos anti-jūdu reakciju. Henrihs Kudenhovs-Kalergi ebrejus kreditēja ar reliģisku neiecietību un nosodīja to kā patiesu reliģisko principu pārkāpumu. Viņš iezīmēja visu veidu anti-Judaismu nekristiski. Viņš arī mudināja liberālos kristiešus un ebrejus sabiedrotajā aizsardzībā aizsargāt gan savas reliģijas, gan reliģiju pret jauna sekulārisma draudiem.[7]

Intervijā pirmajā Paneiropas kongresā 1926. gadā Richard Coudenhove-Kalergi pauda viedokli par ebreju atbalstu no Paneiropas kustības, un ieguvumiem ko gūs ebreji, izskaužot rasu naidu un ekonomisko sāncensību, ko radīja Eiropas Savienotās Valstis.[8]

1932. gadā Ričards Kudenhovs-Kalergi izveidoja priekšvārdu jaunam izdevumam par sava tēva nosodījumu antisemītismam, ko atkārtoti izdevusi Kalergi izdevniecība. 1933. gadā viņš atbildēja uz nacisma pieaugumu, sadarbojoties ar Heinrihu Mannu, Artūru Holitseru, Lionu Feštvangeru un Maksu Brodu, rakstot un publicējot brošūru Gegen die Phrase vom jüdischen Schädling (Pret frāzi „Ebreju Parazīts”).

Savā grāmatā Praktischer Idealismus (Praktiskais ideālisms), kura sarakstīta 1925. gadā, viņš apraksta ebreju nākotni Eiropā un Eiropas rasu sastāvu ar šādiem vārdiem:[9]

Nākotnes cilvēks būs ar jauktu rasi. Šodienas rases un klases pakāpeniski izzudīs telpas, laika un aizspriedumu dēļ. Eirāziešu-Negroīdu nākotnes rase, līdzīga ārējā izskatā senajiem ēģiptiešiem, aizstās tautu daudzveidību ar individuāļu daudzveidību.[...]
Tā vietā, lai iznīcinātu Eiropas ebreju kopienu, Eiropa, pret savu gribu, ar šo mākslīgo atlases procesu uzlaboja un izglītoja šos cilvēkus par nākotnes līderiem. Nav brīnums, ka šī tauta, kas izbēga no geto-cietuma, kļuva par Eiropas garīgo muižniecību. Tāpēc žēlsirdīga Providence sniedza Eiropai jaunu muižniecības rasi no Gara žēlastības. Tas notika brīdī, kad Eiropas feodālā aristokrātija sabruka, un pateicoties ebreju emancipācijai.

Ar šīs grāmatas idejām bieži vien ir saistāms termins Kalergi plāns.

Kudenhova-Kalergi Fonds

labot šo sadaļu

1978. gada 15. septembrī tika izveidota nevalstiskā organizācija Kudenhova-Kalergi fonds, sešus gadus pēc Kalergi nāves. Fonda mērķis ir veicināt vienotas Eiropas ideju caur tā biedriem un slavenībam, un finansēt projektus kas kalpo Paneiropas ideju aktualizēšanai.

Kopš fonda dibināšanas Kudenhova-Kalergi sabiedrība ir apbalvojusi Paneiropas ideju veicinātājus ar Eiropas balvu, kā piemēram, Ronaldu Reiganu, Vairu Vīķi-Freibergu, Angelu Merkeli, Hermani Van Rompeju, Žanu Klodu Junkeru.[10]

Saites

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Tozawa 2013a, chpt. (1)
  2. ↑ Juan Carlos Ocaña. «Richard Coudenhove-Kalergi». Spartacus Educational. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. oktobrī. Skatīts: 2014. gada 17. novembris.
  3. ↑ «Richard N. de Coudenhove-Kalergi» (French). Paneurope Suisse on Suisse magazine. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 7. martā. Skatīts: 2014. gada 31. oktobris.
  4. ↑ Persson & Stråth 2007, p. 99
  5. ↑ «Lawlerology».
  6. ↑ Lipgens 1984; Johnston 1983
  7. ↑ Langmuir, pp. 22—24; Johnston 1983
  8. ↑ Jews Participate in Pan-europe Congress Sessions in Vienna, Jewish Telegraphic Agency, 5 October 1926. Atjaunināts: 5 November 2014
  9. ↑ Coudenhove-Kalergi 1925
  10. ↑ «Laureates of the Europe prize». European Society Coudenhove-Kalergi. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 23. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 23. aprīlī.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ričards_Kudenhovs-Kalergi&oldid=4078764"