Rastafari

Rastafari ir reliģiska kustība, kas radusies Jamaikā 20. gadsimta 30. gados. Rastafarieši tic, ka Etiopijas imperators Haile Selasije I ir Dieva inkarnācija, mesija, kas vadīs visus Āfrikas iedzīvotājus un visas pasaules melnādainos iedzīvotājus uz brīvību. Imperatora oficiālie tituli “Karaļu karalis”, “Kungu kungs”. “Jūdas cilts uzvarošā lauva”, “Dāvida pēcnācējs” tiek uzskatīti par norādēm uz mesiju. Vārds "Jah" ir Bībeles "Jehova" saīsinājums. Vārds "Rastafari" cēlies no Rasa Tafari Makonnena, kas bija Hailes Selasijes I vārds pirms kronēšanas.

Reliģiskā kustība sākās starp Jamaikas zemniekiem un strādnieku pārstāvjiem 30. gadu sākumā. To ietekmēja Markusa Gārvija “Atpakaļ uz Āfriku” kustība, kura uzskatīja, ka visiem melnādainajiem Amerikas iedzīvotājiem jāatstāj sava bijusī verdzības vieta un jāatgriežas Āfrikā. Ticība tam, ka Haile Selasije I ir mesija, Jamaikā sākās pēc tam, kad žurnāls Time publicēja reportāžas par viņa kronēšanas ceremoniju 1930. gadā. Tajā laikā imperators bija vienīgās pilnībā neatkarīgās Āfrikas valsts monarhs. Haile Selasije I nekādi neveicināja rastafari kustību, jo bija pārliecināts Etiopijas Pareizticīgās baznīcas ticīgais. Viņa publiskā attieksme pret rastafari bija robežās starp līdzjūtību un pieklājīgu interesi.

Lielu impulsu rastafari kustības izplatībai deva regeja mūzikas popularitāte, it sevišķi Bobs Mārlijs, kas dziedāja par rastafari ticību. 2000. gadā pasaulē bija apmēram viens miljons rastafariešu. 5—10% Jamaikas iedzīvotāju sevi identificē kā rastafarieši. Lielākā daļa rastafariešu ir veģetārieši vai arī ēd tikai produktus, kuri ir atļauti Vecajā Derībā.

Kustības vēsture

Pirmsākumi

Kustības pirmsākumos tai nebija pašreizējā nosaukuma, un tā ir afrojamaikiešu un afrokarībiešu pašapziņas meklējumu ceļš un centieni apzināt savas afrikāniskās saknes un atjaunot pirms 400 gadiem pazaudēto saikni ar Āfriku. Kustības idejiskais sākums bija melnādaino tiesību aizstāvja Markusa Gārvija aktīvā politiskā un reliģiskā darbība. Savās publikācijās un runās viņš mudināja melnādainos atgriezties Āfrikā un apzināties savas etniskās saknes. Gārvijs nodibināja starptautisku organizāciju, lai saliedētu Jamaikas un Karību afrikāņus un uzlabotu melnādaino stāvokli gan Karību reģionā, gan visā pasaulē. Gārvijs sludināja, ka Eiropas kolonizatori netaisnīgi izveduši melnādainos no to dzimtenes un verdzības gados ieaudzinātā pakļaušanās ir noplicinājusi melnādaino pašapziņu. Balto cilvēku represijas nomākušas afrikāņu intelektuālo attīstību, līdz ar to melnādainie paši sāk noticēt, ka nav nemaz citas alternatīvas un ka atrašanās „Babilonijas gūstā” ir viņu liktenis.

Gārvijs aicināja lepoties ar savu afrikānisko izcelsmi, atteikties no svešās „Babilonijas” kultūras un gaidīt to dienu, kad Āfrikā tiks kronēts karalis, kas atjaunos taisnību un ļaus viņiem atgriezties savā patiesajā dzimtenē, jo Dievs viņiem jau ir piedevis un līdz ar to „Babilonijas gūsts” ir beidzies. Lai raksturotu savu stāvokli, Gārvija sekotāji izmantoja Babilonijas un Ciānas jēdzienus, izceļot sava un ebreju tautas likteņa līdzības. Babilonija nozīmēja gūstu svešā kultūrā, īpaši ASV, un ar Babiloniju tika saprasta visa balto cilvēku pasaule kopumā, kas ar visiem līdzekļiem cenšas apspiest melnādainos. Arī līdzšinējais balto cilvēku Bībeles skaidrojums tiek uzskatīts par savtīgu un tādu, tas kalpo Babilonijas interesēm. Šī paša iemesla dēļ rastafarieši seko īpašai svētajai grāmatai Holy Piby, kuras autors ir Roberts Rodžerss, Afro Atlkiāņu Konstruktīvās baznīcas dibinātājs. Arī Gārvijs, līdz izveidoja Gervītu ortodoksālo baznīcu, bija ordinēts šīs baznīcas priesteris.

Starp Āfrikas valstīm īpaši tiek izcelta Etiopija kā valsts, kurā pēc taisnības atjaunošanas varēs atgriezties visi kādreiz no Āfrikas izvestie melnādainie, tā ir visu no Afrikas izvesto „Ciāna”, kurā viņi, tāpat kā Izraēla tauta pēc „Babilonijas gūsta”, atgriezīsies kā savā tēvzemē. Šādai īpašai cieņai pret Etiopiju ir vairāki iemesli. Etiopija no pārējām Āfrikas valstīm atšķīrās ar to, ka joprojām bija saglabājusi neatkarību no kolonizatoriem un tādēļ iemiesoja apsolītās zemes tēlu. Cits, senebreju rakstos balstīts, pieņēmums apgalvo, ka etiopieši ir tieši Izraēla tautas pēcteči, jo Šēbas (karaliste tagadējās Etiopijas teritorijā) karalienei, kas minēta Torā, atgriežoties no ķēniņa Zālamana apmeklējuma, piedzimis dēls Meneliks, kas ir Etiopijas karaļu galma priekštecis. Rakstos bērna esamības fakts nav minēts burtiski, bet tā ir frāzes „..un viņš deva karalienei visu, ko tā vēlējās....” interpretācija.

Gārvija pravietojumos Etiopija nozīmēja Āfriku kā tādu, un svarīgi bija vēsturi izjust vairāk intuitīvi nekā hronoloģiski, akcentējot simbolisko līdzību starp Izraēla tautu un no Āfrikas izvestajiem cilvēkiem. Pēc rastu domām, tieši tagadējās Etiopijas teritorija bija vieta, kur Dievs radīja cilvēku, un līdz ar to Etiopija ir visas cilvēces šūpulis. Gārvijs izvirzīja arī intersantu ideju, ka patiesībā visi Bībeles patriarhi, kā arī Jēzus ir bijuši melnādaini un oficiālā baznīca šo faktu neatzīst, bet turpina ikonogrāfijas tradīcijā Jēzu, Mozu un citas Bībeles personas attēlot kā cilvēkus ar gaišu ādas krāsu. Arī šobrīd joprojām nav skaidrības, kāds īsti Jēzus izskatījās. Nesenā mēģinājuma rekonstruēt potenciālo Jēzus izskatu rezultāts norādīja, ka Jēzus ir bijis ar tumšu ādas krāsu un nemaz ne tāds, kādu to attēlo Romas Katoļu baznīca, protestanti un pareizticīgie.^{[nepieciešama atsauce]}

Rasa Tafari kronēšana

Aizbraucot uz ASV, 1916. gadā, Gārvijs uzrunāja savus sekotājus, sakot: "Vērsiet savus skatienus uz Āfriku, tur tiks kronēts melnādains karalis, viņš būs glābējs." 1930. gadā Etiopijā tika kronēts karalis Rass Tafari, kurš, kāpjot tronī, pieņēma vārdu Haile Selasije I, kas tulkojumā nozīmē „Trīsvienības vara”. Šo notikumu jamaikieši uztvēra kā Gārvija pravietojuma piepildīšanos un pasludināja Haili Selasiju I par dieva Jah inkarnāciju. Pats Gārvijs gan rastafariešus nodēvēja par trakiem fanātiķiem un neatzina Hailes Selasijes dievišķumu, tomēr rastafarieši to uztvēra kā papildu apliecinājumu, jo arī citi pravieši vēsturē nav apzinājušies sava pravietojuma svarīgumu. Kad Gārvijam tika izvirzīta apsūdzību nodokļu lietā (kas gan vēlāk izrādījās nepamatota) un viņa vadītā kustība izformējās, turpmāk par vienu no redzamākajām figūrām kļuva Leonards Hovels, kurš pārņēma rastafari kustības vadību. Paralēli Hovela vadītajai grupai pastāvēja vēl vismaz divas, kurām bija dažādi ieskati, kā attīstīt rastafari ideju, tomēr var runāt par dažām kopīgām idejām — visas grupas nosodīja koloniālismu, bija par afrikāņu atgriešanos dzimtenē un atzina Haili Selasiji par dzīvo Dievu. Šī jau sākumā iedibinātā decentralizācija ir raksturīga visai kustībai līdz pat mūsdienām. Hovels izvirzīja sešus agrīnās rastafari kustības pamatprincipus: naidu pret balto rasi, melnās rases pārākumu, atriebību baltajiem, Jamaikas un koloniālās varas iestāžu neatzīšanu, gatavošanos atgriezties Āfrikā un Hailes Selasijes I atzīšanu par Dievu. Saasinoties Jamaikas ekonomiskajām problēmām, Hovela vadītā rastafari kustība kļuva politiski aktīva un piedalījās dažādās protesta akcijās pret nabadzību un rasu segregāciju Jamaikā. Jamaikas policija agresīvi apspieda protestētājus, un daudzi sadursmēs gāja bojā. Hovels ar saviem sekotājiem izveidoja rastafariešu ciemu "Pinnacle" (tulk. "Smaile"), kuru 50. gadu beigās iznīcināja Jamaikas policija, līdz ar to iezīmējot rastafarisma pirmā posma beigas.

1966. gada 21. aprīli Jamaikā viesojās pats Heile Selasije I. Lidostā viņu sagaidīja simts līdz divsimts tūkstoši rastafari. Sagaidītājiem stundu nācās pārliecināt imperatoru, ka, atstājot lidmašīnu, viņš būs drošībā. Heile Selasije I vienojās ar rastafariešu vecākajiem, ka tiem, kas gribēs doties uz Etiopiju, viņš piešķirs zemes platību, tomēr pirms domas par pārcelšanos viņiem vajadzētu izcīnīt Jamaikas brīvību, nevis emigrēt, bēgot no problēmām. Taču tiem rastafari, kuri vēlējās pārcelties uz Etiopiju, imperators uzdāvināja zemes gabalu Šašamanē (Shashamane), kur joprojām pastāv rastafari komūna.

Pārmaiņas kustībā

Paradoksāli, bet rastafari kustības uzplaukuma laiks sakrita ar Hailes Selasijes I nāvi. Protams, sākumā šis fakts radīja krīzi rastafaru vidū, jo daudzi nespēja pieņemt to, ka Dievs var nomirt, un tāpēc radās dažādi izskaidrojumi. Daļa rastafaru uzskatīja, ka Haile patiesībā nav miris, bet tā ir „Babilonijas” sazvērestība, lai maldinātu rastafariešus un liktu viņiem apšaubīt savu ticību, citi savukārt apgalvoja, ka šis gadījums pilnīgi neko nenozīmē, jo Haile Selasije ir kļuvis par ēterisku būtni un no augstākās vietas Etiopijā – „Ciānas kalna” – raugās uz pasauli un ir kopā ar ikvienu. Kraso izmaiņu pamatā ir arī rastafari ideju izplatība ar mūzikas un jo īpaši ar regeja vēsti. Rastafari idejām kļūstot universālākām, repatriācijas ideja, kas 50. un 60. gados tika saprasta burtiski, kļuva vairāk simboliska. Pilnībā tika atcelti arī sākotnējie rasistiskie principi, to vietā rastafari kustība iestājas par visu cilvēku solidaritāti un atsacīšanos no jebkāda veida rasisma. Šo pārmaiņu pamatā ir Hailes Selasijes runa ANO kongresā, kurā viņš nosodīja rasismu, un jaunais rastafari kustības atzars „12 Izraēla ciltis”, kas arīdzan iestājas pret visām rasisma formām. Haile Selasije savā runā teica:

"...līdz dienai, kad idejas, kas vienu rasi uzskata par augstāku nekā citas, beidzot būs pilnībā atspēkotas un aizmirstas, līdz dienai, kad nevienā valstī vairs nebūs cilvēku dalījuma augstākajā un zemākajā šķirā, līdz dienai, kad cilvēka ādas krāsai vairs nebūs nozīmes, tāpat kā šobrīd acu krāsai, līdz dienai, kad cilvēka pamattiesības nebūs vienādi nodrošinātas neatkarīgi no rases — līdz tai dienai sapņi par ilgstošu mieru, pasaules pilsonību un starptautiskas morāles valdīšanu paliks tikai gaistoša ilūzija, par kuru runā, bet kas nekad netiek sasniegta..."

Bobs Mārlijs

Tomēr vislielākais pārmaiņu cēlonis bija mūzika, precīzāk – regejs, īpaši mūziķis Bobs Mārlijs. Viņa ieguldījums rastafari ideju izplatībā bija izšķirošs. Arī pats Bobs Mārlijs bija kaislīgs rastafari piekritējs un kustības idejas izteica savās dziesmās. Dziesmā „War” viņš izmanto augstākminēto runas fragmentu, līdz ar to izplatot pasaulē aicinājumu visiem cilvēkiem solidarizēties neatkarīgi no rases un etniskās piederības. Kopā ar regeju rastafari idejas iepazina pārējā pasaule, līdz ar to beidzās tā izolācijas periods. Jēdzieni „Ciāna”, „Babilonija”, „atgriešanās tēvzemē” lielā mērā zaudēja savu burtiskumu un tika saprasti kā daļa no katra paša meklējumiem. Babilonija vairs nebija tikai ASV un tur esošo melnādaino trimda, bet arī materiālistiskā pasaule kopumā un ikkatrs, kas bija tās važās. Sauciens atgriezties mājup nu jau skanēja kā aicinājums atgriezties pie sevis paša, atgūt „Babilonijas” represijās un negācijās pazaudēto dvēseli. Var runāt par rastafari idejas diviem atzariem — vienu pārstāv „autentiskie rastafarieši”, otru – tie, kas nevar būt patiesi rastafarieši pēc izcelsmes, bet ir pārņēmuši rastafari kustības vispārējos principus – tādus kā atteikšanos no meliem, naidīguma, skaudības, tā vietā atzīstot solidaritāti, visas cilvēces brālību un pacifismu.

Reliģiskie uzskati, prakse un dzīvesveids

Rastafari kustībai nav noteikta reliģiskā centra vai garīdzniecības aparāta. Rastafari baznīca pirmām kārtām ir viņa ķermenis, jo viņu Dievs vienmēr ir klātesoša katrā cilvēkā, tāpēc nav nepieciešama kāda formāla institūcija, bet svarīgi ir panākt iekšējo brīvību no aizspriedumiem un varas sistēmu žņaugiem. Zīmīgi ir tas, ka paši rastas noraida apzīmējumu „rastafariānisms”, jo „ismi” [mormonisms, jūdaisms, kapitālisms, u. tml.], viņuprāt, ir raksturīgi naudas sabiedrībai - „Babilonijai”, kuras daļa viņi nevēlas būt. Viņi uzskata, ka stāv pāri visām „ismu” kolīzijām un to cīņām par ietekmi. Ideju fiksēšana „ismos”, viņuprāt, tikai veicina konfliktus un atsvešina cilvēkus.^{[nepieciešama atsauce]} Tomēr ir daži priekšstati un idejas, kas pasaulē vieno apmēram 700 000 cilvēku, kuri sevi uzskata par rastafariešiem. Viena no šādām idejām ir atteikšanās no Babilonijas kultūras un kārdinājumiem, ko tā sniedz, tā vietā izvēloties dzīvi saskaņā ar dabu un atrašanos Dieva emanācijā. Ar Babilonu tiek saprasta visa tā pasaule, kas iemieso savtīgumu, melus, naudas pielūgšanu un liekulību. Ja „Babilonija” ir rastafari ciešanas un ieslodzījums, tad „Ciāna” ir viņa patiesās mājas, to, kas ir „Ciāna”, nosaka katra individuālie ieskati. Dažs sapņo par Etiopiju, citam tā ir pavisam abstrakta „atgriešanās”.

Dievs

Augstākā būtne rastafari sekotājam ir Dievs (Jah), kuru katrs var interpretēt citādi, nav vienotas doktrīnas. Pastāv uzskats, ka tas ir saīsinājums no ebreju Jahve (JHW), tomēr tas nav ebreju transcendentais Dievs, kurš nav attēlojams. Rastamani identificē Haili Selasiji ar Dievu, jo uzskata viņu par Dieva inkarnāciju. Tāpat ļoti svarīga ir „I&I” [es un es] ideja. Arī tai nav definēta skaidrojuma. To var saprast kā vēstījumu „viss ir viens”, nav principiālu atšķirību starp „es” un „ne-es”, jo visā pasaulē un mūsos JAH ir klātesošs. Attiecībā pret Dievu viss ir viens. Šajā idejā var just hinduisma ietekmes, kur, atmetot Majas plīvuru attiecībā pret Brahmanu, viss kļūst viens. Hindusima ietekme skaidrojama ar lielo emigrantu skaitu no Indijas, kas apmetās Jamaikā.^{[nepieciešama atsauce]} Rastafarisma reliģiskajiem ieskatiem raksturīga Dieva personificēšana, Dievs viņiem ir visspēcīgs tikai tad, ja ir iedomājams, kā dzīvs cilvēks. Viņiem šķiet pilnīgi aplami pielūgt Dievu, kuru viņi nepazīst. Dieva transcendēšana, kā arī pēcnāves dzīves apsolījumi ir tikai balto cilvēku baznīcas ierocis, lai novērstu melnādainos ļaudis no vēlēšanās izmainīt apstākļus šajā pasaulē un no cīņas par savām tiesībām. Rastafari kustībai nav kāda īpaša tekstu kanona, bet ir daži raksti, kas veido liturģiskos tekstus; tās ir dažas daļas no Bībeles, kaut gan kopumā Bībele netiek atzīta. Vislielākā nozīme ir svētajai grāmatai „Holy Piby” un „Kebra Negas” grāmatai, kas stāsta par Etiopijas karaļa Solomona un viņu pēcteču ģenealoģiju un dzīvi. Arī rastafari reliģiskajai praksei nav raksturīga kāda formalizēta ceremonija, pārsvarā izplatītā ir „pārdomu” prakse. Parasti tā noris neformālā grupiņā, kas sasēdusies aplī, vienam no grupas noskaitot īsu lūgšanu, aizdedzinot pīpi ar „svēto augu” – marihuānu – un to tālāk nododot pretēji pulksteņa rādītāja virzienam, katrs ievelk dūmu un izsakās par kādu reliģisku, sociālu vai ētisku jautājumu.

Marihuāna kā sakraments

Marihuāna

Marihuānas izmantošana rastafari reliģiskajā praksē ir ierasta, tā tiek uzskatīta par sakramentu, kas palīdz meditācijā un atklāj patiesību. Pēc viņu domām, tai ir arī ārstnieciskas īpašības. Rastafari uzskata, ka marihuānas lietošana ir attaisnojama, norādot uz atsevišķām vietām Bībelē:

tev būs ēst laukā izaugušu augu [Pirmā Mozus grāmata]
ēd ikvienu zemes augu [Otrā Mozus grāmata]
viņš lika zālei augt par barību lopiem un augiem cilvēka labā [Psalms 104:14]

Aizliegumu izmantot marihuānu rastamani uzskata par Babilonijas bailēm no tā, ka cilvēki apzinot patiesību, atteiktos no „Babilonijas” sistēmas. Tai vietā „Babilonija” atļauj alkohola lietošanu, kas atšķirībā no marihuānas nevis atklāj patiesību, bet apdullina cilvēku, tādējādi novēršot viņa uzmanību no patiesības. Bobs Mārlijs kāda intervija saka:

Kādēļ valdība neļauj smēķēt augu? Tāpēc, ka tas atbrīvotu cilvēku prātus un liktu saraut saites ar visu materiālo, kas ir sagūstījis cilvēku prātus.

Dredi

Rastafariešu reliģiski antropoloģiskā pazīme ir īpašs matu sakārtojums, tā saucamie dredi. Drediem ir dažāda nozīme. Tie ir kā protests pret balto cilvēku rūpīgi ķemmētajiem, taisnajiem matiem un vienlaikus lauvas mežonīgo krēpju simbols, kas tos garīgi vieno ar Haili Selasiji, jo, turpinot Zālamana dinastiju, viņš pārmantojis apzīmējumu „Jūdu cilts karojošais lauva”. Dredi, tāpat kā ebrejiem kipas, ir arī atpazīšanas zīme, pēc kuras Dievs pazīs savus sekotājus un apokalipses dienā aiz drediem uzraus debesīs. Dredi vairāk ir citu sadzīves regulu sekas nekā īpaši kultivēta frizūra, kā tas ir Rietumos. Rastmaniem ir aizliegts skūties, griezt matus un mazgāt tos ar nedabiskiem līdzekļiem. Aizliegumu viņi pamato ar Toras trešajā grāmatā rakstīto:

Viņiem nevajadzētu radīt kailumu uz savām galvām un tāpat viņiem nevajadzētu apgriezt galus savām bārdām, ne arī veidot iegriezumus savā ķermenī.

Ēšanas paradumi

Īpašas regulas attiecas uz ēdienu izvēli. Rastafarieši ievēro stingru diētu, ko tie sauc par „Ital”. Tā ir pārtika, kuru nav skārušas nekādas ķīmiskās piedevas un sāls. Tāpat ēdienam jābūt pēc iespējas mazāk apstrādātam. Vēlams ir arī veģetārs uzturs, izņēmums ir zivis, kas ir mazākas par 25 centimetriem. Ēdienam ir jābūt kā saiknei ar dabu un ķermeņa terapijai, jo rastas neatzīst farmaceitiskos preparātus. Rastas nepīpē tabaku, nelieto ne alkoholu, ne kafiju, atļautas ir dažādas zāļu tējas. Stingri aizliegtas ir narkotikas, taču marihuānu rastafarieši neuzskata par narkotiku, jo tā ir viņu sakraments.

Simboli

Blakus tādiem simboliem kā dredi un marihuāna nozīmīgs ir Etiopijas karogs un tā krāsu salikums — zaļā, dzeltenā un sarkanā krāsa, kā arī lauva. Zaļā krāsa simbolizē Etiopija dabas skaistumu, dzeltenā zemes bagātības — zeltu, sarkanā simbolizē visu melnādaino ļaužu ciešanas. Melna lauva simbolizē imperatoru Haili Selasiji, kā arī melnā krāsa norāda uz rastamanu melno ādas krāsu.

Izplatīta rastamanu vidū ir arī „Binghis” deju ceremonija, kas noris, daudziem rastafariešiem sanākot zem telts un dejojot perkusiju ritmā līdz rītam.

Svētku dienas

6. janvāris — etiopiešu Ziemassvētki.
6. februāris — Boba Mārlija dzimšanas diena.
21. aprīlis — Hailes Selasijes vīzītes gadadiena.
23. jūlijs — Hailes Selasijes dzimšanas diena.
17. augusts — Marksua Gārveja dzimšanas diena.
2. novembris — Hailes Selasijes kronēšanas diena.

Rastafari kustība 21. gadsimtā

Arī šobrīd rastafari kustībai nav noteikta centra, daudzi rastas pat uzsver, ka rastafari idejas ir vairāk dzīvesveids, ne reliģija un tāpēc sevi neidentificē ar kādu noteiktu reliģisku organizāciju. Formāli var runāt par trim „namiem”, kas šobrīd veido rastafari oficiālo kodolu - „Niabingi” [Nyahbinghi], „Bobo Ašanti” [Bobo Ashanti] un „Divpadsmit Izraēla ciltis”. Katra grupa savstarpēji atšķiras ar atšķirīgām teoloģiskām niansēm. Tā, piemēram, „Niabingi” saglabā ieskatu, ka Haile Selasije ir augstākā Dieva JAH reinkarnācija, un seko tradicionālajiem rastafari reliģiskajiem ieskatiem. „Bobo Ašanti” nams ir organizācija, kuru 50. gados nodibinājis Čārlzs Edvards. Tās biedri dzīvo ekociematam līdzīgā komūnā, ko sauc par „Bobo kalnu”. Viņiem trīsvienības izpratni veido Markusas Gārvejs, Haile Selasije un kustības vadītājs Čārlzs Edvards. Haile Selasije I ir visaugstākais Dievs JAH, Markus Gārvejs – pravietis, un Čārlzs Edvards – augstākais priesteris. Bobo Ašanti kustības locekļi tic melno cilvēku pārākumam un uzskata sevi par īstajiem izraēliešiem un Etiopiju – par patiesu Jeruzalemi. „Divpadsmit Izraēla cilšu” nama teoloģisko atšķirību veido uzskats, ka Haile Selasije ir Jēzus pārstāvis, kas atgriezies, lai piepildītu Dāvida derību. „Divpadsmit Izraēla ciltis” neuzsver melnās rases izredzētību, bet aicina visus apvienoties, lai īstenotu evaņģēliju vēsti.^{[nepieciešama atsauce]}

Ārējās saites

Šašamane
Rasta sites Arhivēts 2006. gada 30. decembrī, Wayback Machine vietnē.
Rastamusic
Swagga
Regeja pasākumi Londonā
Haile Sellasie runas un raksti^{[novecojusi saite]}
Regeja kultūras pārstāvniecība Latvijā