Radošās industrijas

Radošās industrijas rada, attīsta, ražo, izmanto, izrāda, izplata, saglabā produktus, kam piemīt ekonomiska, kultūras un/vai izklaides vērtība. Kultūras un radošās industrijas ir starpnozariskas, tās no vienas puses ietver kultūru, no otras – ekonomiku. Māksla un kultūra tiek uzskatītas kā centrs sistēmai, kuru apvij kultūras un radošās industrijas, savukārt plašāks ekonomikas konteksts aptver kultūras un radošās industrijas.[1]

Radošās industrijas – ietverot reklāmu, arhitektūru, mākslu un amatniecību, dizainu, modi, filmu ražošanu, video, fotogrāfiju, mūziku, skatuves mākslu, izdevējdarbību, izpēti un attīstību, programmatūru un datorspēļu izstrādi, elektronisko izdevējdarbību, kā arī TV un radio, ir radošās ekonomikas dzinējspēks [2].Jēdziens radošās industrijas attiecas uz plašu ekonomisko un kultūras aktivitāšu loku, kas saistītas ar zināšanu un informācijas veidošanu un izmantošanu[3]. Jēdziens bieži tiek attiecināts arī uz kultūras industriju vai radošo ekonomiku. Latvijā jēdziens tiek plašāk lietots ar šādu nozīmi — tā ir darbība, kas balstās uz individuālo vai kolektīvo radošumu, prasmēm un talantu, kas, radot un izmantojot intelektuālo īpašumu, spēj celt labklājību un radīt darba vietas. Radošās industrijas rada, attīsta, ražo, izmanto, attēlo, izplata un saglabā ekonomiskas, kultūras un / vai izklaides vērtības produktus.[4] Pie radošajām industrijām pieskaita šādas nozares:

Radošo industriju definīcijasLabot

Radošo industriju jēdziena pirmsākumi meklējami 1994.gadā Austrālijā publicētā ziņojumā "Radošā nācija"[5]. Radošās industrijas ir aktivitātes, kuru izcelsme balstās indivīda radošajā darbībā, prasmēs un talantā un kurām, radot un izmantojot intelektuālo īpašumu, ir potenciāls veidot produktus ar augstu pievienoto vērtību.[6]Ungāru kultūrpolitikas pētnieka Pētera Inkei[7] kultūras un radošas industrijas definīcijas: Kultūras industrija — tā ir komerciāla ražošana, tirdzniecība, kultūras komerciāls piedāvājums — izdevējdarbība, filmu, skaņu ierakstu industrija. Šīs nozares tradicionāli bijušas kultūras ministriju darbības un atbildības laukā, lielākoties pateicoties to saistībai ar pārējo kultūras lauku. Radošās industrijas ir tās, kas spēj radīt kultūras saturu, bet vairāk ir piederīgas kopējai ekonomikai, nevis specifiski kultūras jomai [8]. Radošo industriju jomu piemēri — TV un radio pārraide, reklāma, prese,arhitektūra, dizains, programmatūra, spēļu industrija. Tās tradicionāli nav bijušas kultūrpolitikas daļa, tikai salīdzinoši nesen nonākušas kultūras ministriju redzeslokā. Pētnieks uzskata, ka kultūra veicina cilvēku kļūšanu par labākiem sabiedrības locekļiem, labākiem darbiniekiem un kultūras procesos aktīva sabiedrība ir veiksmīgāka arī ekonomikas jomā.

Līdzīgu uzskatu pauž igauņu pētnieks Berks Vahers[9]- būtu jāpārdefinē jēdziens radošā ekonomika, ņemot vērā ilgtermiņa sociālo vērtību, ko spēj radīt kultūra. Tas būtu izdarāms, atmetot valdošo izpratni par „atbalstu kultūrai”, finansējuma vai atbalsta lūgšanu. Tā vietā jārunā par apmaiņu ar vērtībām.

Ekonomika un radošās industrijasLabot

Tautsaimniecībai visā pasaulē kļūstot arvien konkurētspējīgākai un produktīvākai, ekonomiskās veiksmes atslēga arvien vairāk atkarīga no radošās izdomas un prasmēm. Iepriekšējos gadsimtos saimnieciskās darbības galvenie virzītājspēki ir bijuši — cilvēka darba spēks un kapitāls, 21.gs.- "informācijas laikmetā" noteicošais ir talanta, iztēles un zināšanu apvienojums: radošums[10] Inovācija ir kā tilts, kas savieno brīvu radošās domas plūsmu ar saimnieciskās dzīves praktisko realitāti, — tā ir spēja sistemātiski virzīties no vienas darba metodes uz citu[11]. Kultūras vērtību pamatojot ar tās tirgus un industriju potenciālu, kultūra tiek nostādīta neapskaužamā situācijā — inovācija kultūrā neatgriežas budžetā kā maksājumi, bet gan veicina sabiedrības labklājību grūtāk izskaitļojamos veidos — radot dzīvošanai patīkamāku vidi, apmierinātākus un radošākus iedzīvotājus, un šīs atšķirības būtu jāņem vērā.

Pilsētattīstība un radošās industrijasLabot

Radošās industrijas, ietekmējot un rosinot ekonomiku, var būt nozīmīgs faktors pilsētattīstībai. Tās bieži kalpo kā jaunu pilsētas reģionu attīstītājas, rada jaunas darba vietas un piesaista attiecīgajai pilsētai iedzīvotājus. Attiecīgi, radošās industrijas var būt nozīmīgs pilsētas tēla veidotājs.[12]

AtsaucesLabot

  1. Kultūras un radošo industriju definīcija. Kultūras Ministrija https://www.km.gov.lv/lv/kulturas-un-radoso-industriju-definicija. Skatīts: 27.04.2021.. Tukšs vai neesošs |title=
  2. Mukhti Khaire. Culture and Commerce: The Value of Entrepreneurship in Creative Industrie. Stanford University Press. ISBN 9781503603080.
  3. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 18. februārī. Skatīts: 2013. gada 27. aprīlī.
  4. http://www.km.gov.lv/en/cross_sector/creative.html[novecojusi saite]
  5. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 13. maijā. Skatīts: 2013. gada 9. maijā.
  6. LR Kultūras ministrija. Politikas pamatnostādnes Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas Nacionāla valsts 2006. - 2015. gadam. Rīga, 2006. 24.lpp
  7. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 24. septembrī. Skatīts: 2013. gada 27. aprīlī.
  8. «RA?DO?ŠUMS? Kultūra pēc radošās industrijas.». Issuu.
  9. «Berk Vaher - Biography | Estonian Literature». www.estlit.ee.
  10. Ņūbigins, Dž. (2012): Radošā ekonomika: Ievadceļvedis, Rīga, KNMC- 16.lpp.
  11. Ņūbigins, Dž. (2012): Radošā ekonomika: Ievadceļvedis, Rīga, KNMC- 17.lpp.
  12. Creative Metropoles: How to support creative industries- Riga, p.7