Ražošana plašā izpratnē ir process, kurā tiek radīti pārdošanai tirgū domāti produkti. Šaurākā izpratnē ražošana jeb apstrādes rūpniecība ir viena no saimniecības nozarēm.

Ražošanas process uzņēmuma līmenī ietver lēmumu pieņemšanu par ražojamo produktu izvēli, ražošanā lietojamo tehnoloģiju, izmatojamiem ražošanas faktoriem, tirgus stratēģiju utt.

Laika gaitā ražošanas loma tautsaimniecībā var mainīties. Jo ekonomiski attīstītāka ir valsts, jo produktu ražošanai (rūpniecībai) tās iekšzemes kopprodukta (IK) struktūrā parasti ir mazāka daļa salīdzinājumā ar pakalpojumiem. Šī tendence vērojama arī Latvijā — pakalpojumu apjoms IK struktūrā XXI gs. pieaug ievērojami straujāk nekā rūpnieciskās ražošanas apjoms. Daļēji tas izskaidrojams ar derīgo izrakteņu ierobežoto apjomu Latvijā, daļēji ar Latvijas ģeogrāfisko atrašanās vietu, kā arī citiem faktoriem.

Ražošanas faktori

labot šo sadaļu

Ražošanas faktori klasiskās ekonomikas ražošanas teorijā ir produktu ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai nepieciešamie resursi. Izšķir šādus galvenos resursus (faktorus): zeme, kapitāls un darbaspēks. Ražošanas faktori izskaidro ekonomikas darbības un attīstības, kā arī vērtības būtību. Šīs teorijas pamatlicēji ir britu ekonomisti Ādams Smits (1723—1790), Deivids Rikardo (1772—1823) un Džons Stjuarts Mills (1806—1873), kā arī vācu ekonomists Kārlis Markss (1818—1883).

No ražošanas faktoru jēdziena ekonomisti 20. gadsimtā atvasināja matemātisko ražošanas funkciju, ar kuras palīdzību bija iespējams skaitliski aprēķināt ražošanas rezultātu pie konkrētiem faktoru apjomiem un to kombinācijas. Mikroekonomikā tādējādi modelēja uzņēmuma, nozares vai pat rūpniecības kopumā produkcijas apjomu, bet makroekonomikā tika pētīta nacionālā ienākuma vai iekšzemes kopprodukta apjomu dinamika.

Mūsdienās pie ražošanas faktoriem mēdz pieskaitīt arī uzņēmumu vadītāju kvalifikāciju un prasmi, informāciju, ražošanas organizāciju un tehnoloģisko līmeni un citus faktorus.

Ārējās saites

labot šo sadaļu