Rīgas aplenkums (1621)

Šis raksts ir par 1621. gada Rīgas aplenkumu. Par citām jēdziena Rīgas aplenkums nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Rīgas aplenkums (zviedru: Belägringen av Riga) norisinājās poļu-zviedru kara laikā 1621. gada augustā un septembrī. Rīgas ieņemšanu vadīja Zviedrijas ķēniņš Gustavs II Ādolfs, kuram Rīgas kara inženieris Georgs Ginters Krails bija piegādājis pilsētas nocietinājumu plānu.[1]

Gustava II Ādolfa uzbrukums Rīgai 1621. gadā (no Broces kolekcijas).
Medaļa par godu Gustavam II Ādolfam Rīgas ieņemšanas piemiņai (attēls no no Broces kolekcijas). Medaļa atrodas Stokholmas karaliskās vēstures un antikvitāšu akadēmijas monētu kabinetā.
1613. gada Latvijas karte (no Nativus Sueciae adiacenti umque regnorum typus).

Populārajā kultūrā šie notikumi ir pazīstami no Rutku Tēva romāna "Trīs vella kalpi" un latviešu filmām "Vella kalpi" un "Vella kalpi Vella dzirnavās".

PriekšvēstureLabot

1617. gada 17. aprīlī no Kurzemes izraidītais hercogs Vilhelms sāka sarunas ar Zviedriju par atbalstu viņa atjaunošanai hercoga tronī. Viņa ieceltais Kurzemes gubernators pulkvedis Volmārs fon Fārensbahs 1617. gada 22. aprīlī pārņēma Kuldīgas pili un veica vairākus uzbrukumus Polijas—Lietuvas karaspēka vienībām. Polijas—Lietuvas karaspēks Lietuvas hetmaņa kņaza Kristapa Radvila vadībā 24. septembrī ieņēma Kuldīgu. Savukārt zviedriem ķēniņa Gustava Ādolfa vadībā izdevās ieņemt veco Daugavgrīvas cietoksni un Pērnavu. 1618. gada novembrī tika noslēgts divu gadu pamiers, kas ilga līdz 1620. gada 11. novembrim.

Pamiera laikā Zviedrija sagatavojās jaunam uzbrukumam Vidzemē, kas sākās 1621. gada 24. jūlijā. Pa sauszemi no Zviedru Igaunijas uz Pērnavu nosūtīja karaspēka vienības, tomēr galveno karaspēka daļu pāri Baltijas jūrai pārveda deviņas kara kuģu un sešas kravas kuģu eskadras (kopā 148 kuģi), floti komandēja admirālis Kārlis Jillenjelms (Gyllenhielm, 1574—1659). Zviedrijas karaspēks sapulcējās pie Daugavas ietekas jūrā no vecā Daugavgrīvas cietokšņa līdz Mīlgrāvim, kur no 5. līdz 8. augustam noenkurojās zviedru kara flote. Kaut arī pārspēks bija Zviedrijas pusē (17 825 karavīri), tomēr Rīga bija samērā labi apbruņota ar artilēriju un to aizstāvēja apmēram 4000 karavīri (3700 kara mākslā apmācīti Rīgas namnieki kopā ar 300 poļu algotņiem). Pirms uzbrukuma ķēniņš ar rakstu uzaicināja Rīgu padoties, jo viņš nevēloties izpostīt "brīvo vācu pilsētu", kuras iedzīvotāji ir zviedru ticības brāļi. Rīgas rāte atbildēja, ka bez poļu ķēniņa atļaujas tā sarunas nevar sākt un visiem spēkiem aizstāvēsies pret uzbrukumu.[1]

Aplenkuma noriseLabot

Karadarbība sākās ar ierakumu un skanšu būvēšanu tagadējā Skanstes apkaimē, no kurām zviedri sāka apšaudīt Rīgas nocietinājumus. Savukārt rīdzinieki ar Smilšu torņa lielgabaliem apšaudīja zviedrus, neļaujot viņiem nostiprināties Daugavas salās. Zviedri pārcēlās pāri Daugavai un 16. augustā ieņēma Pārdaugavas Sarkano torni un uzbēra skanstis pie Jelgavas ceļa, gatavojoties Lietuvas hetmaņa Kristapa Radvila vadītā karaspēka uzbrukumam no Zemgales puses. Lai traucētu lietuviešiem pārvietoties gar Daugavu, 23. augustā zviedri ieņēma Doles pili. Sešas dienas bombardējot Rīgu, zviedri izšāva ap 1000 lādiņu, tomēr ik ik nakti Rīgas aizstāvji salaboja sašautos bastionus.[1]

30. augustā Pārdaugavā no Biržiem ieradās ap 1500 lietuviešu karavīru (jātnieki un 550 kājnieki), bet pēc divām zaudētām kaujām 31. augustā atkāpās uz Bausku, vēstulē mudinot rīdziniekus izturēt aplenkumu. 1. septembrī zviedri šķērsoja pilsētas kanālu un ieņēma Smilšu runduli, bet rīdzinieki viņus izspridzināja ar mīnām. Kad Rīga atkal noraidīja aicinājumu padoties, zviedri uzbruka Jēkaba bastionam un uzcēla koka tiltu pāri 30 metrus platajam kanālam, kuru rīdzinieki nodedzināja. Kad 12. septembrī zviedri bija gatavi ieņemt pilsētu straujā uzbrukumā, Rīgas rāte un namnieki nolēma kapitulēt. 16. septembrī ķēniņš Gustavs II Ādolfs svinīgi iejāja Rīgā. Rīgas birģermeistars un burggrāfs Nikolajs Eke ķēniņam pasniedza Rīgas atslēgas, kuras, apstiprinot pilsētas privilēģijas, viņš atdeva atpakaļ N. Ekem. Pētera baznīcas virsmācītājs Hermanis Samsons teica apsveikšanas sprediķi un tapa iecelts par Vidzemes superintendentu. Tūlīt pēc tam zviedri ieņēma veco Daugavgrīvas cietoksni. Mēnesi ilgajās kaujās bija krituši vai ievainoti aptuveni 2000 Zviedrijas karavīru.[1]

Tālākie notikumiLabot

1621. gada 27. septembrī Gustavs Ādolfs ar 11 000 karavīru devās karagājienā pret Kurzemes un Zemgales hercogisti un aplenca Jelgavas pili. Hercogs Frīdrihs bēga uz Bauskas pili, pie kuras atradās Lietuvas hetmaņa Radvila kara nometne. 2. oktobrī zviedru karaspēks ieņēma Jelgavas pilsētu, bet Jelgavas pils aizstāvji padevās nākamajā dienā. Zviedru karaspēka ziemas nometnē Jelgavā palika ap 900 karavīru, kas cieta no apgādes grūtībām un slimībām.

1622. gada 27. jūnijā Gustavs Ādolfs Piņķu muižas kara nometnē saņēma ziņu par Jelgavas pils padošanos un vadīja jaunu uzbrukumu Jelgavai ar 5500 kājniekiem, 1000 jātniekiem un 20 lielgabaliem. 7. jūlijā Gustavs II Ādolfs piekrita Jelgavas pilī sākt pamiera sarunas. Sarunu sākumā Zviedrijas ķēniņš piedāvājis Lietuvas hetmanim Kristapam Radvilam noslēgt pret Poliju vērstu Zviedrijas-Lietuvas ūniju, bet Kristaps Radvils pieprasīja atdot zviedru ieņemto Rīgu. Gustavs Ādolfs pārtrauca sarunas, tomēr pēc hercoga Frīdriha ierosmes tās atsākās 26. jūlijā. Zviedri pieprasīja brīvas armijas pārvietošanās tiesības Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā, Kurzemes ostu brīvu izmantošanu, aizliegumu hercogistē ierīkot poļu-lietuviešu kara nometnes un cietokšņos uzņemt poļu karavīrus, kas jāapstiprina arī Polijas karalim. Savukārt hercogs Frīdrihs deklarēja, ka abu armiju pārvietošanai pa hercogistes teritoriju varētu atvēlēt Sēlpils ceļu un no savas puses pieprasīja, lai zviedri atdod ieņemtās Bauskas, Jelgavas un Tukuma pilis. Ostas viņš bija gatavs atvēlēt brīvai tirdzniecībai, bet ne armijas ievešanai, savukārt Polijas karaļa piekrišanu solījās iegūt tuvākā seima laikā.[2]

Jelgavas pamieru starp Zviedriju, Lietuvu un Kurzemes hercogisti noslēdza 1622. gada novembrī.

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1600 – 1710. Daugava, 1962; 32 - 34 lpp.
  2. «Zviedrijas karaļa izvirzītie noteikumi neitralitātes piešķiršanai Kurzemes hercogistei un hercoga viedoklis. 1625. g. Fragments. LVVA, 554. f., 3. apr., 383. l.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 6. janvārī. Skatīts: 2013. gada 17. februārī.