Pulvertornis (Rīga)
Pulvertornis (vācu: Pulverturm), agrāk saukts arī Smilšu tornis, ir pulvertornis, kas atrodas Rīgā, Latvijā. Tas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, "Latvijas Kara muzeja" faktiskajā valdījumā un lietojumā. Atrodas Vecrīgā un ir viens no Latvijas Kara muzeja korpusiem (Smilšu iela 20). Savulaik bijis nozīmīgs Rīgas nocietinājumu elements, un kā cvingers sargāja galvenā ceļa uz austrumiem vārtus. Torņa diametrs ir 14,3 metri, augstums — 25,5 metri, bet sienu biezums līdz 3 metriem.[1]
Vēsture
labot šo sadaļuPirmo reizi tornis minēts 1330. gadā kā Smilšu tornis (nosaukums varētu būt cēlies no smilšainās apkaimes, jo tas atradies pie Smilšu vārtiem un pie Lielā Smilšu ceļa sākuma, kur beidzās Smilšu iela).[1][2] Spriežot pēc pakavveida plānojuma, būvēts 13. gadsimta beigās.[1] Ieeja tornī atradusies 5 metrus virs zemes un ēkā varēja iekļūt tikai pa šaurām kāpnēm. 14.-15. gadsimtā izmantots arī kā cietums. Uzskata, ka sākotnēji tas bijis četrstūrains, bet 15.-16. gadsimtā, kad attīstījās artilērija, pārveidots apaļš.[2] 1515. gadā tajā bijuši 13 lielgabali un četras mortīras.[2] 1621. gada zviedru uzbrukuma laikā torni sagrāva, neskarts palika tikai pagrabstāvs, uz kura 1650. gadā uzbūvēja tagad redzamo Pulvertorni. Horizontālā šķērsgriezumā tornis bija pakavveida: dažviet pat 3 metrus biezais torņa mūris bija vērsts uz ārpilsētu, savukārt siena pilsētas pusē bija no koka, jo ķieģeļi bija dārgs celtniecības materiāls. Pulvertorņa nosaukums tam ir no 17. gadsimta (kopš 1650. gada tajā it kā glabāti šaujampulvera krājumi),[1][3] cita versija norāda uz pulvera dūmu mākoni ap torni, tam šaujot.[2] Tornī bija izvietoti 11 lielgabali, ierīkots arī "bumbu ķērājs": starp piekto un sesto stāvu ieklāja metru biezus griestus no trijās kārtās saliktiem ozola un priežu baļķiem. Pēc 18. gadsimta tornis tika pamests.[2] Torņa sienās var redzēt lielgabalu lodes, kuras iemūrēja, pieminot Otro Ziemeļu karu.
Pēc pilsētas nocietinājumu nojaukšanas tornī dzīvoja tikai baloži, bet ieeja tornī bija grūti pieejama, atrodoties 5 metrus virs zemes.[2] 1892. gadā studentu korporācija Rubonia vērsās pie pilsētas valdes ar lūgumu atļaut tornī ierīkot konventa mītni. Valde noteica prasības par nepieciešamajiem remontdarbiem un noteica simbolisku īri — 1 rubli gadā. Iztīrot torni, studenti pārdeva baložu mēslus par 612 zelta rubļiem,[4] kas tam laikam bija ļoti liela summa. Pēc arhitekta Hermaņa Hilbiga projekta dēļu sienas vietā uzmūrēja ķieģeļu fasādes sienu, uzlika smailu jumtu un tornis ieguva mūsdienu izskatu.
Pirmā pasaules kara laikā studentu korporāciju kopā ar Rīgas Politehnisko institūtu pārcēla uz Maskavu un 1916. gadā Pulvertornī izvietoja jaundibināto latviešu strēlnieku pulku muzeju, ko 1919. gadā pārdēvēja par Latvijas Kara muzeju. 1937.—1939. gados tornim piebūvēja jaunu muzeja korpusu ar neoeklektisku korintiskā ordera pilastru motīvu fasādēs (arhitekts Artūrs Galindoms). Kopš 1957. gada padomju laikā ēkā bija izvietots Latvijas PSR Revolūcijas muzejs.[1]
Pulvertornis attēlos
labot šo sadaļu-
19.—20. gadsimtu mijas skatu kartīte -
Zīmējums no 1900. gadā izdotas Ansichten von Riga sērijas -
19.—20. gadsimtu mija -
Rubonia konventa mītne -
Skatu kartīte pirms Pirmā pasaules kara -
Torņa ielas apbūve pie Pulvertorņa -
Pulvertornis ap 1920. gadu
Piezīmes un atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Энциклопедия "Рига". Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1989. 566. lpp. ISBN 5-89960-002-0.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Olga Fil. Rīga tête-à-tête. Rīga : Beaux-Arts, 2017. 49–51. lpp. ISBN 978-993-48690-1-3.
- ↑ Dokumentālu pierādījumu tam nav. Pati leģenda ir visai apšaubāma, jo pulvera krātuve bija stratēģisks noslēpums, pie tam to neglabāja ārējo mūru būvēs, kur krājumus varēja šaujot saspridzināt vai torni sagrābt.
- ↑ Kolbergs A. Rīga kājāmgājējiem. — A.K.A.: Jūrmala, 2001., — 60. lpp., ISBN 978-9984-548-00-7 Nepareizs ISBN
 | Šis ar Rīgu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |